Oriks atbildēja uz Eragona jautājumu, pirms Jātnieks paguva to uzdot: Tas ir Selbedeils, visas rūķu pasaules dižākais templis un Durgrimstu Kvanu jeb Kvanu klana mājvieta. Viņi ir dievu kalpi un vēstneši.
Vai viņi pārvalda Tarnagu ? Safira vaicāja. Eragons atkārtoja jautājumu.
- Nē, iedama viņiem garām, bilda Arja. Kvani gan ir spēcīgi, tomēr viņu nav daudz par spīti klana varai pār pēcnāves dzīvi… un pār zeltu. Tarnagu pārvalda Ragni Heftini Upes Sardze. Kamēr uzturēsimies šeit, mēs būsim viņu klana vadoņa Undina viesi.
Elfai pa pēdām visi šķērsoja klints izcilni un iegāja mezglainu koku mežiņā, kas sedza kalna nogāzi. Oriks pačukstēja Eragonam: Neliecies par to ne zinis. Viņa jau gadiem strīdas ar Kvaniem. Katru reizi, kad viņa parādās Tarnagā un uzsāk sarunu ar kādu no priesteriem, izceļas tāds kašķis, kas spētu nobiedēt pat kuili.
- Arja?
Oriks nopietni pamāja. Es par to neko daudz nezinu, bet esmu dzirdējis, ka viņa nepiekrīt ļoti daudzām lietām, kam tic Kvani. Laikam elfi īsti neņem par pilnu "murmināšanu pret debesīm, cerot, ka tā palīdzēs".
Kamēr viņi gāja lejup pa nogāzi, Eragons vēroja Arjas muguru, prātodams, vai Orika teiktais ir tiesa un, ja tā tiešām bija, kam ticēja pati Arja? Tad viņš dziļi ieelpoja un mēģināja izmest tikko dzirdēto no prāta. Bija tik brīnišķīgi atkal nokļūt zem atklātām debesīm, kur smaržoja sūnas un papardes, un koki, kur saule silti apspīdēja seju, kur apkārt klusi dūca bites un citi kukaiņi.
Taka aizveda lejup līdz ezera krastam, tad atkal sāka kāpt augšup uz atvērto Tarnagas vārtu pusi. Kā jums ir izdevies paslēpt Tarnagu no Galbatoriksa? Eragons vaicāja. Farthendura ir kas cits, to es saprotu, bet šī pilsēta… Es nekad neesmu redzējis neko tādu.
Oriks klusi iesmējās. Paslēpt? Nē, tas būtu neiespējami. Pēc Jātnieku sakāves mēs bijām spiesti pamest visas savas pilsētas virszeme un atkāpties pazemes gaiteņos, lai paglabtos no Galbatoriksa un Atkritējiem. Viņi bieži lidoja uz Beoriem, slepkavodami ikvienu, kas trāpījās ceļā.
- Es biju iedomājies, ka rūķi vienmēr dzīvojuši pazemē.
Oriks savilka biezās uzacis izbrīnā. Kāpēc lai mēs to darītu?
Tiesa, mēs izprotam un godājam akmeni, tomēr atklātas debesis mums patīk ne mazāk kā elfiem vai cilvēkiem. Taču tikai pirms piecpadsmit gadiem, pēc Morzana nāves, mēs uzdrošinājāmies atgriezties Tarnagā un citās mūsu senajās apmešanās vietās. Protams, Galbatorikss ir nedabiski spēcīgs, tomēr pat viņš vienatnē neuzbruktu veselai pilsētai. Tiesa, ja karalis to vēlētos, viņš ar savu pūķi varētu mums sagādāt briesmīgus brīžus, taču pēdējos gados viņi reti pamet Urubaenu, izvairoties pat no īsiem ceļojumiem. Un, lai atvestu šurp armiju, Galbatoriksam būtu vispirms jāieņem Buraga un Farthendura.
Viņam tas gandrīz izdevās, Safira atgādināja.
Viņiem ejot pāri nelielam pakalnam, Eragonu iztrūcināja dzīvnieks, kas no tuvējiem brikšņiem pēkšņi izskrēja uz takas. Kaulainais radījums atgādināja kalnu kazu, kādu varēja nomedīt Korē, tikai bija par trešdaļu lielāks, bet milzīgo, rievoto ragu rituļi teju paslēpa vaigus salīdzinājumā ar šiem urgļu ragi atgādināja knapi aizmetušos burkānus. Vēl dīvaināki likās segli kazas mugurā un tajos stingri sēdošais rūķis, kurš bija pavērsis pār nācēju galvām pusuzvilktu loku.
- Hert dūrgrimst? Fild rastn? uzsauca svešais rūķis.
- Orik Thrifkz menthiv oen Hrethcarach Eragon rak Dūrgrimst Ingeitum, atbildēja Oriks. Wharn, az vanyali-carharūg Arja. Nē oc Undinz grimstbelardn. Kazai līdzīgais dzīvnieks ar aizdomām vēroja Safiru. Eragons pamanīja, ka dzīvnieka acis šķita īpaši spožas un saprātīgas, kaut gan tā purns sudrabotās bārdas un drūmās izteiksmes dēļ likās diezgan smieklīgs. Radījums viņam mazliet atgādināja Hrotgaru, tāpēc Eragons teju iesmējās, iedomājies, cik gan ļoti dzīvnieks līdzinās rūķim.
- Azt jok jordn rast, turpināja svešais.
Pēkšņi bez kāda manāma paskubinājuma no rūķa puses kaza aizlēca tādu gabalu uz priekšu, ka vienu brīdi likās tā pacēlusies spārnos. Tad jātnieks un viņa rumaks nozuda starp kokiem.
- Kas tas bija par zvēru? pārsteigtais Eragons jautāja.
Oriks turpināja ceļu. Feldunosts, viens no pieciem dzīvniekiem, kurus var sastapt tikai un vienīgi šajos kalnos. Par godu katram no tiem ir nosaukts kāds klans. Tiesa, Durgrimstu feldunostus uzskata par drošsirdīgāko un godājamāko starp citiem.
- Kāds tam iemesls?
- Feldunosti nodrošina mums pienu, vilnu un gaļu. Bez viņiem mēs nespētu dzīvot Beoros. Kad Galbatorikss un Jātnieki-nodevēji teroi'izēja rūķus, Durgrimstu feldunosti riskēja ar savu dzīvību un šajā ziņā nekas daudz nav mainījies lai pieskatītu ganāmpulkus un koptu laukus. Tāpēc mēs visi esam viņiem pateicību parādā.
- Vai visi rūķi jāj ar feldunostiem? Eragons mazliet saminstinājās, izrunājot neparasto vārdu.
- Tikai kalnos. Feldunosti ir izturīgi un piemēroti kalnu takām, tomēr viņi labāk jūtas klintīs, nevis atklātos līdzenumos.
Safira pabakstīja Eragonu ar degunu, liekot Ledusliesmai pakāpties sāņus. Šos būtu labi pamedīt, pat Korē nekā tāda nebija! Ja man Tarnagā būs kāds brīvs brīdis…
Labāk to nedarīt, Jātnieks iebilda. Mēs nedrīkstētu aizvainot rūķus.
Pūķis sarūgtināts nosprauslājās. Es varētu vispirms palūgt atļauju.
Taka, kas tik ilgi bija vijusies zem tumšajiem koku zariem, paslēpjot gājējus skatienam, izveda milzīgā klajumā, kas pletās ap Tarnagu. Laukos sāka pulcēties ziņkārīgu vērotāju bariņi, bet tad no pilsētas izauļoja septiņi feldunosti dārgakmeņiem rotātos iejūgos. To mugurā sēdošie jātnieki rokās turēja šķēpus, pie kuru smailēm kā pātagas vējā cirtās vimpeļi. Apturējis dīvaino dzīvnieku, jātnieku vadonis uzrunāja nācējus: Sveicinām jūs Tarnagas pilsētā. Pēc Undina un Ganela ottu, es, Torvs Broka dēls, miera vārdā piedāvāju mūsu namu viesmīlību. Šis rūķis runāja ar rūcoši klepojošu akcentu, kas nebūt nelīdzinājās Orika valodai.
- Un pēc Hrotgara ottu, mēs, Ingeitumi, pieņemam jūsu viesmīlību, Oriks atbildēja.
- Tāpat kā es Islanzadi vārdā, piebilda Arja.
Izskatīdamies gandarīts, Torvs pamāja pārējiem jātniekiem,
tie iecirta piešus sānos saviem feldunostiem un izveidoja savdabīgu godasardzi ap ceļinieku četrotni. Lepni paceltām galvām rūķi pavadīja viņus līdz Tarnagai un ieveda pa pilsētas vārtiem.
Ārējais mūris bija pēdu četrdesmit biezs un veidoja krēslainu tuneli, kas izveda pie vienas no daudzajām lauku saimniecībām, kuru loks apjoza Tarnagu. Viņi šķērsoja vēl piecas terases, katru no tām sargāja nocietināti vārti, līdz cauri laukiem nonāca pašā pilsētā.
Kaut arī ēkas Tarnagā bija būvētas no akmens, tomēr tas bija darīts ar tādu izveicību, ka pretstatā raupjajiem mūriem šķita graciozas un vieglas. Mājas un veikalus greznoja drosmīgas, izteiksmīgas skulptūras, kas galvenokārt attēloja dažādus dzīvniekus. Bet vispārsteidzošākais izrādījās pats akmens: visās iedomājamās un neiedomājamās krāsās no spilgti asinssarkanas līdz niansēti zaļai caurspīdīgos slāņos klāja kalna nogāzi.
Visā pilsētā izkarināto rūķu bezliesmas lukturu daudzkrāsainās dzirksteles kalpoja kā Beoru garo un tumšo nakšu priekšvēstneses.
Atšķirībā no Troņheimas Tarnaga bija uzcelta atbilstoši vidējā rūķa stāvam, nerēķinoties ar viesiem cilvēkiem, elfiem vai pūķiem. Durvis nebija augstākas par piecām pēdām, un itin bieži tās tikko sasniedza četras ar pusi. Eragons bija vidēja auguma jauneklis, taču tagad jutās kā milzis, kas uzkāpis uz leļļu skatuves.