Pilsētas ielas bija platas un dzīvības pārpilnas. Dažādu klanu rūķi steidza savās ikdienas gaitās vai kaulējās daudzajos veikalos un veikaliņos. Daudzi bija tērpušies savādos, eksotiskos tērpos, piemēram, kādā kvartālā Eragons ievēroja nešpetna izskata melnpinkainus rūķus, kuri nēsāja no sudraba kaltas ķiveres, kas atgādināja vilku galvas.
Jaunekli īpaši pārsteidza rūķu sievietes, jo Troņheimā viņš tās bija manījis ļoti maz. Viņas likās brangākas par vīriem, sejas vaibsti šķita smagnēji, taču rūķeņu acis mirdzēja, mati veselīgi spīdēja, un rokas maigi aprūpēja mazmazītiņos bērneļus. Rūķu sievietes vairījās no greznības, tās rotāja vienīgi nelielas, smalki kaltas tērauda un akmens saktiņas.
Izdzirduši feldunostu kapājošos soļus, rūķi atskatījās uz ceļiniekiem. Viņi neuzgavilēja, kā Eragons bija gaidījis, tikai klanījās un murmināja: Ēnkāvis. Bet, kad viņi ievēroja veseri un zvaigznes uz Eragona bruņucepures, apbrīnu nomainīja satraukums un bieži pat sašutums. Dusmīgākie rūķi sapulcējās ap feldunostiem un, starp dzīvniekiem blenzdami uz jaunekli, izsauca dažādas lamas.
Eragonam pār muguru pārskrēja drebuļi. Šķiet, Hrotgara aizbildnība nepadara mani šeit īpaši iemīļotu.
Tā izskatās gan, Safira piekrita. Viņš gan ir nostiprinājis savas attiecības ar tevi, bet tajā pašā laikā sadusmojis citus rūku klanus… Mums labāk pazust no acīm, pirms sākušas līt asinis.
It kā nekāda pūļa nebūtu,Torvs un pārējie sargi jāja uz priekšu, atbrīvodami ceļu cauri vēl septiņiem līmeņiem, līdz kavalkādi no Selbedeila šķīra vairs tikai vieni vārti. Tad Torvs nogriezās pa kreisi, uz liela nama pusi, kurš likās pielipis kalna nogāzei un kuru sargāja neliels cietoksnis ar diviem šaujamlūkām izraibinātiem torņiem.
Ceļiniekiem tuvojoties lielajam namam, no apkārtējām ēkām izsteidzās krietns pulks bruņotu rūķu un aizšķērsoja ielu. Viņu sejas sedza gari purpura plīvuri, kas nokarājās pāri pleciem gluži kā bruņukapuces.
Ceļinieku pavadītāji apturēja savus feldunostus, un viņu sejās iegūla akmens cieti vaibsti. Kas noticis? Eragons vaicāja
Orikam, bet rūķis tikai papurināja galvu un devās uz priekšu, uzlicis roku kaujas cirvim.
- Etzil nithgech! iesaucās viens no rūķiem, paceldams dūri.
- Formu Hrethcarach… formu Jurgencarmeitder nos eta goroth bahst Tarnag, dur ensesti rak kythn! Jok is warreu az barzūlegūr dur dūrgrimst, Az Sweldn rak Anhūin, mogh tor rak Jurgenuren ? Ne ūdim etal os rast Knurlag. Knurlag^ ana… Krietnu brīdi rūķis turpināja savu monologu, kļūdams arvien dusmīgāks un dusmīgāks.
- Vrron! Torvs norējās, pārtraucot runātāju, bet tad abi rūķi sāka strīdēties. Par spīti karstajai vārdu apmaiņai, Eragons juta, ka Torvs šķietami respektē otru rūķi.
Eragons paspēra pussolīti sāņus, lai labāk redzētu garām Torva feldunostam, un rūķis ar plīvura klāto seju pēkšņi apklusa, ar šausmu izteiksmi sejā norādīdams uz Eragona bruņucepuri.
- Knurlag qana qirānū Dūrgrimst Ingeitum! viņš ieaurojās.
- Qarzūl ana Hrotghar oen uolfild…
- Jok is frekk dūrgrimsturen ? brēcēju klusi pārtrauca Oriks, izvilkdams cirvi. Satrauktais Eragons pavērās uz Aiju, taču viņa cieši sekoja notiekošajam, tāpēc jaunekļa skatienu nemanīja. Viņš nemanāmi nolaida roku zemāk un sažņaudza ar stiepli notīto Zaroka spalu.
Savādais rūķis pikti paskatījās uz Oriku, izvilka no kabatas dzelzs gredzenu, izplūca no savas bārdas trīs garus pavedienus, aptina tos ap gredzenu, tad ar griezīgu džinkstoņu trieca to pret bruģi un vēl nospļāvās aizripojušā gredzena virzienā. Nebilduši ne vārda, sarkanplīvurotie rūķi atbrīvoja ceļu.
Gredzenam atsitoties pret granītā bruģēto ietvi, Torvs, Oriks un pārējie kareivji nodrebēja. Likās, pat Arja ir uztraukusies. Divi jaunākie rūķi nobālēja un pastiepās pēc ieročiem, bet, kad Torvs norējās: Eta! viņi nolaida rokas.
Šāds notikumu pavērsiens satrauca Eragonu vairāk nekā dusmīgā vārdu apmaiņa. Kad Oriks viens pats paspēra pāris soļu uz priekšu un, pacēlis gredzenu, noglabāja to pie jostas piekārtajā makā, Eragons vaicāja: Ko tas nozīmē?
- Tas nozīmē, Torvs atbildēja, ka jums ir ienaidnieki.
Pulciņš steigšus izsoļoja cauri nelielajam cietoksnim un nonāca
plašā pagalmā, kur stāvēja trīs ar lukturiem un karogiem rotāti mielasta galdi. Pie galdiem gaidīja bariņš rūķu, kā likās, vilkādā tērpta sirmbārdaina rūķa vadībā. Viņš paplēta rokas un sacīja: Laipni lūgti Tarnagā, Durgrimstu Ragni Heftinu mājvietā. Mēs esam dzirdējuši neskaitāmus ļaudis daudzinām tevi, Eragon Ēnkāvi. Es esmu Undins, Derunda dēls un šī klana vadonis.
Tad uz priekšu panāca cits rūķis. Viņam bija karotāja platie pleci un krūtis, bet biezu uzacu noēnotās acis ne mirkli nenovērsās no Eragona sejas. Es esmu Gannels, Orma Asinscirvja dēls un Durgrimstu Kvanu klana vadonis.
- Mums ir liels gods viesoties pie jums, Eragons atbildēja, pieliecot galvu. Viņš juta Safiras aizkaitinājumu, jo par viņu neviens nelikās ne zinis. Tikai mieru, Eragons noteica un piespieda sevi pasmaidīt.
Pūķis nosprauslojās.
Klanu vadoņi sasveicinājās arī ar Arju un Oriku, taču Oriku dzirdētās laipnības neaizkustināja par atbildi viņš pastiepa roku ar dzelzs gredzenu uz plaukstas.
Undina acis iepletās, viņš negribīgi paņēma gredzenu, turot starp īkšķi un rādītājpirkstu tā, it kā tā būtu indīga čūska. Kas tev to iedeva?
- Tie bija Az Sweldn rak Anhūin. Un ne jau man Eragonam.
Kad apkārtējo sejas savilkās tramīgā izteiksmē, Eragons atkal sajutās nelāgi. Viņš bija redzējis, kā viens rūķis, aci nepamirkšķinot, stājas pretī vairākiem kuiļiem. Acīmredzot šis gredzens nozīmēja kaut ko patiešām briesmīgu, ja spēja satraukt šos bezbailīgos karotājus.
Undins, pieri saraucis, uzklausīja savu padomdevēju čukstus, tad beidzot teica: Mums vajag apspriesties par notikušo. Ēnkāvi, šie mielasta galdi ir klāti tev par godu. Ja neiebilsti, mani kalpi pavadīs tevi uz ierādīto mītni, kur vari noskalot ceļa putekļus, un tad mēs varam sēsties pie kausiem.
Pateicos. Eragons pasniedza Ledusliesmas pavadu vienam no kalpotājiem un sekoja pavadonim, kurš veda viņu dziļāk namā. Kāpdams pāri slieksnim, viņš atskatījās pār plecu un pamanīja, ka Arja un Oriks kopā ar klanu vadoņiem ir sastājušies ciešā lokā un iegrimuši spraigā sarunā. Es nekavēšos ilgi, Jātnieks apsolīja Safirai.
Pēc puskumpus pārvietošanās pa rūķu nama gaiteņiem viņš ar atvieglojumu atklāja, ka ierādītā istaba ir gana prāva, lai izslietos visā augumā. Kalpotājs paklanījās un sacīja: Es atgriezīšos, kad Grimstborits Undins būs gatavs.
Kad rūķis aizgāja, Eragons uz mirkli sastinga un ievilka dziļu elpu, pateicīgs, ka beidzot iestājies klusums. Saķeršanās ar rūķiem vēl arvien malās pa galvu, neļaujot atslābt. Labi, ka mums Tarnagā nav jāuzkavējas ilgi. Tam vajadzētu novērst nopietnākas sadursmes.
Novilcis cieši piegulošos cimdus, Eragons piegāja pie marmora bļodas, kas bija nolikta uz grīdas līdzās zemai gultai. Viņš ielika rokas ūdenī un tūlīt tās ar nevilšu kliedzienu ati'āva. Ūdens bija teju verdošs. Laikam rūķu paraža, jauneklis nosprieda. Nogaidījis, līdz ūdens nedaudz atdziest, Eragons apšļakstīja un tad noberza seju un kaklu, garaiņiem virmojot uz ādas.
Juzdamies svaigāks, viņš novilka bikses un tuniku, lai pārģērbtos drānās, kurās vēl tik nesen apmeklēja Ažihada bēres. Jātnieks pacilāja Zaroku, bet tad izlēma, ka pie Undina galda tas varētu kādu aizvainot, tāpēc piesprādzēja pie jostas vien medību nazi.
Eragons no somas izvilka pergamenta vīstokli, kura nogādāšanu Islanzadi bija uzticējusi Nasuada, un pasvārstīja rokā, prātodams, kur to labāk noslēpt. Vēstījums bija pārāk svarīgs, lai atstātu vietā, kur kāds to varēja izlasīt vai nozagt. Nespēdams iedomāties labāku slēptuvi, viņš iebāza vīstokli piedurknē. Te tas būs drošībā ja vien nesanāks kāda plūkšanās, bet tad man būs jāuztraucas par nopietnākām lietām.