Kad pēc krietna brīža atgriezās kalpotājs, bija vien kāda stunda pēc dienvidus, bet saule jau bija nogrimusi aiz milzīgās kalnu grēdas, un Tarnagu klāja krēsla. Eragons izgāja no zāles, un viņu pārsteidza pilsētas pārvēršanās līdz ar tumsas priekšlaicīgo iestāšanos rūķu laternas atklāja savu patieso jaudu, pielejot ielas ar tīru, vienmērīgu gaismu, kas lika uzzaigot visai ielejai.
Undins un pārējie rūķi bija sapulcējušies pagalmā. Turpat galda galā tupēja Safira. Nešķita, ka kāds grasītos apšaubīt viņas izvēli.
Vai kas noticis? Eragons vaicāja, piesteigdamies pie pūķa.
Undins izsauca papildspēkus un pēc tam noslēdza vārtus.
Vai viņš gaida uzbrukumu?
Vismaz viņš norūpējies par šādu iespēju.
Eragon, lūgtum man līdzās, Undins uzrunāja Jātnieku, norādot uz krēslu pie labās rokas. Vispirms apsēdās Eragons un klana vadonis, tad viņu piemēram steidzīgi sekoja pārējie.
Eragons nopriecājās viņam blakus, izrādījās, sēž Oriks, bet tieši pretī, galda otrā pusē, vieta bija ierādīta Arjai. Tiesa, abi ceļabiedri izskatījās sadrūmuši. Pirms Jātnieks paguva pavaicāt Orikam par gredzenu, Undins uzplāja ar plaukstu pa galdu un ieaurojās: -Ignh az voth!
No nama sāka plūst kalpotāji ar zeltā kaltiem šķīvjiem, uz kuriem slējās gaļas gabalu, pīrāgu un augļu kalni. Viņi sadalījās trīs straumēs katra no tām devās pie sava galda un ar izcilu iznesību novietoja ēdienu starp viesiem.
Uz galda parādījās zupas un sautējumi ar dažādām saknēm, cepta brieža gaļa, gari, karsti ar iejavu raudzētas maizes klaipi un medus kūkas, no kurām vai pilēja aveņu ievārījums. Zaļumu ligzdā gardēžus gaidīja foreles fileja ar pētersīļiem, bet mazliet tālāk marinēts zutis skumīgi vērās uz siera plati, it kā cerētu noslīdēt no galda un aizlocīties atpakaļ līdz upei. Uz katra galda cēli slējās pa gulbim, bet tiem apkārt pildītu irbīšu, zosu un pīļu pulki.
Visur varēja vērot sēnes apceptas, sulīgas sloksnes, saliktas kā aube putnam ap galvu vai izgrieztas mazu piļu veidolā un novietotas pie mērču "aizsarggrāvjiem". Sēņu dažādība likās neaptverama te bija gan gaisīgas, baltas sēnes Eragona dūres lielumā, gan neredzēti brīnumi, kas atgādināja raupju koka mizu, gan maigas, suņusēnēm līdzīgas savādnieces, kas bija pārgrieztas teju uz pusēm, lai atklātu spilgti zilo mīkstumu.
Tad atnesa mielasta galveno ēdienu milzīgu, uz atklātas uguns ceptu vepri, kas laistījās, pārliets ar mērcēm. Vismaz Eragonam likās, ka tas ir vepris, jo tā rumpis bija Ledusliesmas lielumā un to knapi spēja panest seši rūķi. Milzeņa ilkņi bija garāki par apakšdelmiem, bet šņukurs cilvēka galvas platumā. Turklāt apkārt uzvilnīja spēcīga, savdabīgi asa smarža, kas nomāca visas pārējās un lika acīm asarot.
- Nagra, pačukstēja Oriks. Milzu mežakuilis. Tas tev, Eragon, ir liels pagodinājums no Undina puses. Nagras uzdrošinās medīt tikai visdrosmīgākie rūķi, un to pasniedz tikai dižiem viesiem. Turklāt, manuprāt, viņš šādi dod mājienu, ka atbalstīs tevi attiecībās ar Durgrimstu nagrām.
Eragons pieliecās tuvāk Orikam, lai citi viņu nedzirdētu. Tātad šis ir vēl viens Beoriem raksturīgs dzīvnieks. Kādi ir pārējie?
- Meža vilki gana lieli, lai uzbruktu nagrām, un gana izveicīgi, lai panāktu feldunostu. Alu lāči, kurus mēs dēvējam par uržadniem, bet elfi sauc par beorniem. Elfi viņu vārdā ir nosaukuši šos kalnus, tiesa, mēs paši grēdai esam devuši citu vārdu. Mūsu nosaukums gan tiek glabāts noslēpumā, to mēs neizpaužam nevienam citas rases pārstāvim. Un…
- Smer uoth, Undins pavēlēja un uzsmaidīja viesiem. Kalpotāji nekavējoties izvilka nelielus, līkus dunčus un sāka griezt nagru, noliekot pa šķīvim ar gaļu katra mielasta dalībnieka priekšā. Arja no gaļas atteicās, savukārt Safirai tika pamatīgs vepra gabals. Undins atkal pasmaidīja, paņēma dunci un nogrieza gabaliņu cienasta.
Eragons pasniedzās pēc sava naža, bet Oriks satvēra drauga roku.
- Pagaidi.
Undins lēni košļāja kumosu, bolīdams acis un pārspīlēti mādams ar galvu, tad norija un paziņoja: Ilf gauhnith!
- Tagad, Oriks teica, pievērsdamies ēdienam. Vienlaikus ap galdiem sāka risināties sarunas.
Eragons savā dzīvē nebija baudījis neko, kas līdzinātos mežakuilim. Tas bija sulīgs, mīksts un ar īpatnēji asu garšu it kā gaļa pirms cepšanas būtu mērcēta medū un sidrā -, to vēl vairāk izcēla klāt pievienotā piparmētra. Kā gan viņiem ir izdevies izcept kaut ko tik milzīgu ?
Ļoti lēnītēm, Safira bilda, skrubinādama savu nagras gabalu.
Ēzdams Oriks paskaidroja: Šis paradums ir saglabājies kopš laikiem, kad klani indēja cits citu uz nebēdu. Vakara saimnieks pirmais nogaršo ēdienu un atzīst, ka tas nav bīstams viņa viesiem.
Mielasta laikā Eragons centās apvienot dažādo gardumu baudīšanu un sarunas ar Oriku, Arju un rūķiem, kas sēdēja tālāk pie galda. Tā stundas aizsteidzās nemanot, maltīte izvērtās tik pamatīga, ka pēdējo ēdienu pasniedza, pēdējo kumosu notiesāja un pēdējo kausu pie trijiem galdiem iztukšoja tikai vēlā pēcpusdienā. Kad kalpotāji ķērās pie trauku novākšanas, Undins vērsās pie Eragona: Vai maltīte tev likās garda?
Tā bija brīnišķīga.
Undins pamāja. Man prieks, ka tev garšoja. Es vakar liku galdus iznest pagalmā lai pūķis varētu ieturēties kopā ar mums. Runādams viņš ne mirkli nenolaida pētošu skatienu no Eragona.
Eragons iekšēji sastinga. Tīši vai netīši, Undins tikko bija izturējies pret Safiru kā pret kuru katru dzīvnieku. Eragons sākotnēji gribēja par aizplīvurotajiem rūķiem klana vadonim apvaicāties zem četrām acīm, bet tagad vēlēdamies samulsināt Undinu viņš sacīja: Mēs ar Safiru esam tev pateicīgi. Un tad piebilda: Ser, bet kāpēc mums meta ar gredzenu?
Pagalmā iestājās vārīgs klusums. Ar acs kaktiņu Eragons pamanīja, ka Oriks saviebjas. Toties Arja pasmaidīja it kā saprastu, kāpēc jauneklis tā rīkojas.
Undins saviebās un nolika dunci uz galda. Knurlagni, kurus tu satiki, pārstāv klanu ar traģisku likteni. Pirms Jātnieku sakāves viņi bija starp senākajām un bagātākajām dzimtām mūsu karaļvalstī. Taču viņu likteni izšķīra divas kļūdas: viņi dzīvoja Beoru kalnu pašos rietumos un viņu dižākie kareivji brīvprātīgi pievienojās Vraelam.
Undina balsī asi ieskanējās dusmas. Galbatorikss un viņa nolādētie Atkritēji apkāva viņus jūsu Urubaenas pilsētā. Tad uzurpators un viņa rokaspuiši metās slepkavot rūķus. No viņu dzimtas izdzīvoja tikai Grimstkarvlorsa Anhuina un viņas apsargi. Anhuina drīz vien mira dziļās skumjās, tāpēc viņas vīri pieņēma nosaukumu Az Siveldn rak Anhūin Anhuinas asaras. Sejas viņi aizklāj tāpēc, lai atgādinātu paši sev par piedzīvoto zaudējumu un vēlmi atriebties.
Eragona vaigus durstīja kauns, bet viņš darīja visu iespējamo, lai šī izteiksme neparādītos sejā. Tad, Undins turpināja, blenzdams uz vienu no nedaudzajām palikušajām kūkām, vairāku gadu desmitu laikā viņi pamazām atjaunoja klanu, nogaidīdami un meklēdami iespēju atgūt savu lomu starp rūķiem. Bet tad ierodies tu ar Hrotgara zīmi uz pieres. Viņiem tas ir nāvīgs aizvainojums par spīti visam, ko tu paveici Farthendurā. Tāpēc arī gredzens augstākais izaicinājums. Tas nozīmē, ka Az Siveldn rak Anhūin stāsies tavā ceļā, kā vien spēs, visos iedomājamos veidos, visās iedomājamās situācijās, vai tās būtu svarīgas vai nesvarīgas. Viņi ir nostājušies pret tevi, pasludinājuši sevi par taviem asinsnaidniekiem.