- Vai viņi ir gatavi man uzbrukt, lai ievainotu vai pat nogalinātu? stīvi jautāja Eragons.
Undina skatiens uz mirkli nosvārstījās viņš uzmeta īsu mirkli Gannelam, tad papurināja galvu un izgrūda raupju smieklu, kurš, iespējams, bija mazliet par skaļu apkārt valdošajai gaisotnei.
- Ko tu, Ēnkāvi! Pat viņi neuzdrošinātos nodarīt pāri viesim. Tas ir aizliegts. Viņi vienkārši vēlētos, lai tu pazūdi, pazūdi, pazūdi. Tomēr šī atbilde Eragonu īsti nepārliecināja. Tad Undins piebilda:
- Lūgtum, nerunāsim vairs par šo nepatīkamo notikumu. Mēs ar Gannelu no tīras sirds un dziļā draudzībā esam cēluši tev priekšā ēdienus un dzērienus; vai tad tas nav galvenais? Priesteris kaut ko piekrītoši nomurmināja.
- Es jums pateicos, Eragons beidzot sacīja.
Safira nopietnām acīm paskatījās uz savu Jātnieku un tad teica: Viņi baidās, Eragon. Viņi baidās un nožēlo, ka ir spiesti pieņemt Jātnieka palīdzību.
Tiesa. Viņi, iespējams, cīnās līdzās mums, bet viņi necīnās par mums.
SELDEBEILS
Rīts pienāca bez īsta saullēkta, un Eragons to sagaidīja Undina nama lielajā zālē, klausīdamies, kā klana vadonis rūķiski sarunājas ar Oriku. Kad Eragons pienāca tuvāk, Undins pievērsās Jātniekam: Sveicināts, Ēnkāvi. Vai labi gulēji?
- Labi gan.
- Lieliski. Vadonis norādīja uz Oriku. Mēs apspriedāmies par jūsu došanos tālāk. Biju cerējis, ka varēsiet pavadīt pie mums ilgāku brīdi. Bet, ņemot vērā apstākļus, liekas, ka jums būtu labāk turpināt ceļojumu rīt agri no rīta, kad ielās nebūs daudz to, kas varētu jūs traucēt. Pašlaik, mūsu sarunas laikā, tiek gatavots proviants un transports. Hrotgars bija pavēlējis, lai sargi pavada jūs līdz Serisai. Es devu rīkojumu palielināt sargu skaitu no trijiem līdz septiņiem.
- Ko mēs iesāksim līdz rītrītam?
Undins paraustīja zvērādu klātos plecus. Man bija nodoms izrādīt jums Tarnagas brīnumus, bet tagad laikam būtu muļķīgi riskēt, klīstot pa pilsētu. Tiesa, Grimstborits Gannels ir ielūdzis jūs apciemot viņu Seldebeilā. Varat izmantot šo ielūgumu. Pie viņa jūs būsiet drošībā. Likās, ka klana vadonis ir piemirsis paša iepriekš izteikto apgalvojumu: Az Siveldn rak Anhūin nekad neuzdrīkstētos nodarīt pāri viesim.
- Pateicos, iespējams, tā arī darīšu. Ejot ārā no zāles, Eragons pavilka Oriku sāņus un apvaicājās: Cik nopietns ir šis ienaids? Es gribu zināt patiesību.
Varēja just, ka Oriks atbild pagalam negribīgi: Senāk asinsnaids bieži turpinājās paaudzēm ilgi. Tā dēļ daudzas dzimtas ir pagaisušas no zemes virsas. Tas, ka Az Sweldn rak Anhūin ir ķērušies pie vecajiem paņēmieniem, man liekas pārāk skarbi; nekas tāds nebija noticis kopš klanu karu laikiem… Līdz tam brīdim, kad viņi atsauc savu solījumu, tev ir jāsargās no viņu
sazvērestībām, lai tas būtu gads vai simt gadu. Man žēl, ka draudzība ar Hrotgaru pavērsās tik nelāgi, Eragon. Taču vienu mēs tevi nepametīsim. Durgrimstu Ingeitumi vienmēr būs tev līdzās.
Kad abi iznāca no nama, Eragons piesteidzās pie Safiras viņa nakti saritinājusies bija pavadījusi pagalmā zem klajas debess. Vai tev būtu kas iebilstams, ja es dotos uz Seldebeilu ?
Ej vien, ja tev jāiet. Bet paņem Zaroju. Eragons tā arī izdarīja, pie reizes paslēpdams azotē arī Nasuadas doto vīstokli.
Kad Eragons pienāca pie Undina nama pagalma vārtiem, pieci rūķi pacēla rupji tēstos aizliktņus, saslēdzās ciešā lokā ap viņu, turēdami cirvjus un zobenus pa tvērienam, un rūpīgi nopētīja ielu. Sargi pavadīja Jātnieku ceļā līdz Tarnagas augšējā loka slēgtajiem vārtiem.
Eragons nodrebinājās. Pilsēta likās nedabiski tukša. Durvis bija slēgtas, logi aizslēģoti, un nedaudzie gājēji, kurus viņi sastapa, novērsa skatienu vai pat nogriezās šķērsielā, lai nebūtu jāmijas ar Jātnieku un viņa pavadītājiem. "Viņi baidās tikt pamanīti manā tuvumā," Eragons nodomāja. "Iespējams, tāpēc, ka zina Az Sweldn rak Anhūin atriebsies ikvienam, kas man palīdzēs." Vēlēdamies pēc iespējas ātrāk pazust no nedraudzīgās ielas, Eragons pacēla roku, lai pieklauvētu pie durvīm, bet, pirms viņš paguva to izdarīt, tās pavērās un melnā tērpies rūķis aicināja viņu ienākt. Saraustījis zobena siksnu, Eragons iegāja pa durvīm, atstādams sargus pie ieejas.
Vispirms viņu pārsteidza krāsas. Ap Seldebeila pīlāriem pletās spoži zaļš mauriņš gluži kā mantija, kas uzmesta uz simetriska kalna pleciem, virs kuriem kā galva slejas milzu templis. Nama senās sienas žņaudza efeju virves uz smailajām lapām vēl arvien mirdzēja rasas lāses. Un pāri visam, izņemot kalnu virsotnes, staroja diženais baltais kupols ar kalta zelta svēdrām.
Nākamo pārsteigumu dāvāja smaržas. Gaisā jaucās ziedu un kvēpināmo zāļu gaisīgie aromāti, un Eragonam brīdi šķita, ka viņš varētu pārtikt no smaržām vien.
Visbeidzot izbrīnīja skaņa vai drīzāk tās trūkums. Par spīti tam, ka pa mozaīkas celiņiem un plašajiem pagalmiem šurpu turpu soļoja priesteru pulciņi, vienīgais troksnis, ko Eragons spēja saklausīt, bija pāri galvai lidojoša kraukļa klusie spārnu vēzieni.
Rūķis atkal pamāja un pa platāko ceļu devās uz Seldebeila pusi. Kad viņi iegāja zem nama arkām, Eragonam atlika vien apbrīnot apkārt redzamo greznību un amatnieku prasmi. Sienas izraibināja dažādu krāsu un slīpējumu dārgakmeņi turklāt ikviens izskatījās nevainojams. Akmens sienas un griestus klāja izmanīgi kalta sarkanā zelta mežģīnes, kurās ik pa gabaliņam uzmirdzēja kāds pērles vai sudraba akcents. Brīdi pa brīdim viņi pagāja garām aizslietņiem, kas bija izgriezti no tīra nefrīta.
Templī nekur nemanīja audumus vai gobelēnus. To vietā zāle bija pilna ar izcilu meistaru kaltām skulptūrām daudzas no tām attēloja briesmoņus un dievības episku kauju mirkļos.
Viņi uzkāpa vairākus stāvus augstāk, izgāja cauri ar vaskam līdzīgu sūbējumu klātām un sarežģītiem mezglu ornamentiem greznotām vara durvīm un nonāca lielā, patukšā telpā ar koka grīdu. Sienas no vienas vietas klāja bruņas, starp kurām manīja ne vienu vien āvu, kas līdzinājās tai, kuru kaujā pie Farthenduras izmantoja Andžela.
Telpas vidū Gannels cīnījās ar trijiem jaunākiem rūķiem. Klana vadoņa tērps bija uzrotīts virs gurniem, lai spētu kustēties, drānu netraucēts. Viņa seja bija saraukta niknā grimasē, ieroča koka kāts gluži vai virpuļoja rokā, bet mācību ieroču trulie asmeņi zibēja gaisā kā satracināti irši.
Divi jaunuļi metās virsū Gannelam, bet viņu uzbrukums ātri vien apsīka koka un metāla klaudzienos. Klana vadonis aizgriezās abiem garām, trāpīdams te pa celi, te pa galvu un notriekdams uzbrucējus uz grīdas. Eragons pasmaidīja, vērodams, kā Gannels ar izveicīgu triecienu virkni atbruņo pēdējo uzbrucēju.
Tikai tad klana vadonis pamanīja Eragonu un atvadījās no pārējiem rūķiem. Kamēr Gannels atlika ieroci atpakaļ vietā, Eragons ierunājās: Vai visi Kvani tik prasmīgi rīkojas ar āvām? Tā priesterim šķiet savāda iemaņa.
Gannels paskatījās uz jaunekli. Mums taču jābūt gataviem aizsargāt pašiem sevi, vai ne tā? Šai zemei uzglūn daudzi jo daudzi ienaidnieki.
Eragons pamāja. Šie ir īpaši ieroči. Pirmo reizi dzīvē tos redzēju kaujā pie Farthenduras kādas zālīšu zinātājas rokās.
Rūķis ievilka dziļu elpu un tad ar šņācienu izpūta caur sakostiem zobiem. Andžela. Gannels manāmi saskāba. Viņa šo āvu ieguva no kāda priestera mīklu minēšanas spēlē. Tas bija nešpetns joks, jo tikai mēs drīkstam lietot huthvirnu. Viņa un Arja… Tad rūķis paraustīja plecus un piegāja pie maza galdiņa, kur ielēja eilu divās pamatīgās krūzēs. PasniegdariTs vienu Eragonam, viņš sacīja: Es tevi ielūdzu šurp, jo tā vēlējās Hrotgars. Viņš bilda, ka tad, ja tu pieņemšot viņa piedāvājumu kļūt par Ingeitumu, man tevi jāiepazīstina ar rūķu paražām.