- Tātad Farthendura nozīmē?… Eragons pārslidināja kaklarotu pāri galvai un paslēpa to zem krekla.
- Mūsu tēvs.
Apstājies durvīs, Gannels ielaida Eragonu lokveida galerijā, kas atradās tieši zem kupola. Gaitenis apjoza Seldebeilu, un caur atklātajām arkām varēja skatīt gan kalnus aiz Tarnagas, gan terasēs izkārtoto pilsētu, kas pletās tālu lejā.
Tomēr Eragons lielisko skatu teju nemanīja, jo galerijas iekšējo sienu klāja vienlaidu gleznojums bezgalīgs stāsts, kas sākās ar to, kā Helcvogs rada pirmo rūķi. Stāvi un priekšmeti reljefi izcēlās uz virsmas, kopā ar piesātinātajām, zaigojošajām krāsām un rūpīgi izstrādātajām detaļām piešķirdami panorāmai neticami dzīvu iespaidu.
Izcilā meistardarba apburts, Eragons ievaicājās: Kā tas ir paveikts?
- Katra no ainiņām ir izkalta uz nelielas marmora plāksnītes, kura pēc tam pārklāta ar emalju, apdedzināta un iestiprināta kopējā ainā.
- Vai tad nebūtu bijis vienkāršāk izmantot krāsu?
- Būtu, atzina Gannels, bet mēs vēlējāmies, lai šī aina saglabājas nemainīga gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem ilgi. Atšķirībā no eļļas krāsām emalja nekad neizbalē un nezaudē spilgtumu. Pirmais fragments tika izkalts gadus desmit pēc Farthenduras atklāšanas, krietnu brīdi pirms tam, kad Alagēzijā parādījās elfi.
Priesteris paņēma Eragonu pie rokas un vadīja gar milzīgo panorāmu. Katrs solis nozīmēja neskaitāmus vēstures gadus.
Eragons atklāja, ka rūķi reiz bijuši klejotāji šķietami bezgalīgos līdzenumos, tad zeme kļuvusi tik karsta un tuksnesīga, ka viņiem nācies doties uz dienvidiem, līdz tika sasniegti Beoru kalni. Tad tā ir radies Hadaraka tuksnesis, apbrīnā aptvēra jauneklis.
Iedams gar emaljas gleznojumu arvien tālāk Seldebeila dziļumā, Eragons teju piedzīvoja visu rūķu vēsturi gan feldunostu piejaucēšanu un Isidara Mitrima radīšanu, gan pirmo rūķu un elfu tikšanos, gan katra nākamā rūķu karaļa kronēšanu. Panorāmā bieži parādījās pūķi dedzinādami un slepkavodami. Eragonam nācās savaldīties, lai pie šīm ainām neizteiktu kādas nepiemērotas piezīmes.
Kad gleznojums pievērsās notikumam, par kuru Eragons bija vēlējies uzzināt vairāk, karam starp elfiem un pūķiem -, viņš pagausināja soli. Postam, ko Alagēzijai bija nesusi sadursme starp abām rasēm, rūķi bija veltījuši pārsteidzoši daudz vietas. Eragons šausmās nodrebēja, vērodams, kā elfi un pūķi nogalina cits citu. Kauju ainas stiepās daudzu soļu garumā, katra nākamā aina asiņaināka par iepriekšējo, bet tad tumsa zuda un gleznojums attēloja jaunu elfu, kas bija nometies uz klints malas ar baltu pūķa olu rokās.
- Vai tas ir?… čukstus vaicāja Eragons.
- Jā, tas ir Eragons, Pirmais Jātnieks. Turklāt attēlojums ir ļoti precīzs, jo viņš savulaik piekrita pozēt mūsu meistariem.
Ziņkāres vilkts, Eragons pieliecās tuvāk un nopētīja vārdabrāļa vaibstus. "Man vienmēr licies, ka viņš bija vecāks." Elfa ieslīpās acis, kumpais deguns un asais zods piešķīra skarbu izskatu. Tā bija sveša seja, kas ne detaļā nelīdzinājās viņējai… tomēr augstais, saspringtais plecu izvērsums atgādināja Eragonam, kā viņš bija juties, kad atrada Safiras olu. "Mēs nemaz neesam tik atšķirīgi, brāl," viņš nodomāja, pieskardamies vēsajai emaljai. "Un tad, kad manas ausis līdzināsies tavējām, mēs patiesi kļūsim par brāļiem… Interesanti, vai tu vienmēr būtu rīkojies tā, kā rīkojos es?" Vienā ziņā tas bija noticis viņi abi bija paturējuši olu.
Eragons dzirdēja, kā atveras un aizveras durvis, un pagriezies ieraudzīja, kā viņiem no galerijas tālā gala tuvojas Arja. Viņa pārlaida panorāmai to pašu tukšo skatienu, kuru savulaik bija veltījusi Vecajo padomei. Lai kādas jūtas valdīja viņas sirdī, Eragons nojauta, ka notiekošais viņai nebija īsti pa prātam.
Aija nolieca galvu. Grimstborit.
-Arja.
- Tu izklāsti Eragonam rūķu mitoloģiju?
Gannels māksloti pasmaidīja. Ir labi, ja tu izproti, kam tic sabiedrība, pie kuras piederi.
- Tomēr izpratne ne vienmēr nozīmē ticību. Viņas pirksti paknibināja vienu no pīlāriem pie tuvākās arkas. Un tie, kas izplata šo ticību, ne vienmēr to dara augstāku mērķu, bet gan savtīga labuma dēļ.
- Tu vēlies noliegt upurus, ko nes mans klans, lai mierinātu mūsu ciltsbrāļus?
- Es neko nenoliedzu, tikai domāju, cik daudz laba varētu izdarīt, ja jūsu bagātības atdotu trūcīgajiem, izsalkušajiem, tiem, kam nav jumta virs galvas. Vai varbūt lai nopirktu proviantu un ieročus vārdeniem. Nevis sakrautu šos dārgumus jūsu pašu iedomām veltītā piemineklī.
- Ja ne mūsu lūgšanas, labība laukos nonīktu. Upes un ezeri pārplūstu. Mūsu ganāmpulkos dzimtu vienacu briesmoņi. Un dievu dusmas sašķaidītu pašas debesis! Arja pasmaidīja. Tikai mūsu lūgšanas un kalpošana novērš tādu postu! Ja nebūtu Helcvoga, kur gan…
Eragons drīz vien vairs nespēja izsekot strīdam. Viņš nesaprata Arjas aizplīvurotos pārmetumus Durgrimstu Kvaniem, bet no Gannela atbildēm jauneklis nojauta: netiešā veidā Arja apgalvo, ka rūķu dievu nav, un šaubās par katra templī ienākoša rūķa veselo saprātu. Turklāt viņa norādīja uz nepilnībām priestera spriedumos un darīja visu to patīkamā, pieklājīgā balsī.
Pēc pāris minūtēm Arja pacēla roku, liekot Gannelam aprauties pusvārdā, un sacīja: Tā arī ir galvenā atšķirība starp tevi un mani, Grimstborit. Tu esi veltījis savu dzīvi tam, kam tici, bet ko nespēj pierādīt. Un jautājums ir, vai mēs tam piekrītam vai nepiekrītam. Tad viņa pievērsās Eragonam: Az Sweldn rak Anhūin musina Tarnagas iedzīvotājus pret tevi. Undins uzskata un es viņam piekrītu -, ka tev līdz mūsu aiziešanai vajadzētu uzturēties vina namā.
Eragons svārstījās. Viņš vēlējās pabeigt Seldebeila apskati, bet, ja draudēja briesmas, Jātnieka vieta bija līdzās savam pūķim. Viņš paklanījās Gannelam un atvainojās par nepieciešamību atvadīties.
Neatvainojies, Ēnkāvi, attrauca klana vadonis. Viņš uzmeta piktu skatienu Arjai. Dariet, kas jums jādara, un lai Gunteras svētība pavada jūs jūsu gaitās!
Eragons kopā ar Arju izgāja no tempļa un kareivju duča pavadībā teju pusskriešus devās atpakaļ uz Undina nocietināto namu. Zemākajās terasēs skanēja satracināta pūļa kliedzieni. Gaisā nosvilpa akmens. Eragons pavērsa skatienu lidojuma virzienā un pamanīja tumšu dūmu mutuli, kas cēlās gaisā kaut kur pilsētas nomalē.
Atgriezies Undina namā, Eragons steigšus devās uz savu istabu. Tur viņš žigli uzrāva bruņukreklu, piesprādzēja kāju un delmu sargus, uzmeta galvā ādas cepuri, uzvilka bruņukapuci un visbeidzot arī ķiveri. Paķēris vairogu, saini un seglu somas, viņš izsteidzās atpakaļ pagalmā un apsēdās, atbalstījies ar muguru pret Safiras priekškāju.
Tarnaga līdzinās izārdītam lapseņu pūznim, pūķis minēja.
Cerēsim, ka mūs nesadzels.
Abiem drīz vien pievienojās Arja un piecdesmit smagi bruņotu rūķu pulks, kas izvietojās pagalma vidū. Rūķi mierīgi gaidīja turpmākos rīkojumus, sarunādamies ar klusiem rūcieniem, kā arī ik pa brīdim uzmezdami skatienu slēgtajiem vārtiem un kalnam aiz tiem.
- Viņi baidās, Arja paskaidroja, apsēzdamās līdzās Eragonam, ka pūļi var traucēt mums nokļūšanu līdz plostiem.
- Safira var mūs turp nogādāt pa gaisu.
- Un kā ar Ledusliesmu? Un Undina sargiem? Nē, ja mūs aizkavēs, nāksies nogaidīt, līdz rūķi nomierinās. Viņa nopētīja tumstošās debesis. Žēl gan, ka tu negribot esi sadusmojis tik daudzus rūķus, bet laikam jau tas bija neizbēgami. Klani vienmēr ir tik nesamierināmi kas gandarī vienu, tracina citu.