- Un pēc tam? Viņiem pa pēdām atsūtīs nākamos, līdz mēs noslīksim sarkanu kamzoļu jūrā. Pat ja mēs atdosim Roranu, tas mūs neglābs paši dzirdējāt, ko teica tas razaks: šie mūs nogalināšot, ja mēģināsim puisi aizstāvēt, un padarīšot par vergiem, ja atdosim viņu tiem. Nezinu, ko domā citi, bet es drīzāk mirstu, nevis aizvadu savas mūža dienas kā vergs. Morns papurināja galvu, sakniebis lūpas plānā, taisnā svītrā. Mums nav nekādu izredžu izdzīvot.
Fisks paliecās uz priekšu. Mēs varētu doties projām.
- Mums nav kurp doties, attrauca Kiselts. Aiz mūsu mugurām slejas Kore, ceļu ir aizsprostojuši kaveivji, bet aiz viņiem plešas pārējā Impērija.
- Tu pie visa esi vainīgs! kratīdams pirkstu uz Horsta pusi, iesaucās Teins. Tevis dēļ viņi nosvilinās mūsu mājas un nokaus mūSu bērnus! Tevis dēļ!
Horsts pielēca kājās tik strauji, ka krēsls atsprāga atpakaļ un apgāzās. Kur ir tavs vīra godaprāts? Vai tu ļautu viņiem mūs dzīvus apēst, nemaz nemēģinot pretoties?!
- Jā, ja otra iespēja ir tīrā pašnāvība. Teins aplaida drūmu skatienu ap galdu, tad garām Roranam izmetās ārā no telpas. Vīra seju bija saverkšķījušas dzīvnieciskas bailes.
Tajā brīdī Gedriks ievēroja Roranu un pamāja, lai puisis nāk tuvāk. Nāc, nāc, mēs tevi gaidījām.
Rorans salika rokas uz muguras, un viņā ieurbās krietns ducis pētīgu acu. Kā es varu līdzēt?
- Manuprāt, sacīja Gedriks, esam vienisprātis, ka, nododot tevi Impērijai, mēs šobrīd neko nepanāktu. Vai mēs būtu tam gatavi, ja tas kaut ko mainītu, ir cits jautājums. Viss, ko varam darīt, ir gatavoties nākamajam uzbrukumam. Horsts izkals šķēpu uzgaļus un citus ieročus, ja pietiks laika, un Fisks ir piekritis uzmeistarot kādus vairogus. Par laimi, viņa galdniecība nav cietusi no uguns. Un kādam vajadzētu pārbaudīt mūsu aizsardzības būves. Mēs vēlamies to uzticēt tev. Pārējie, kā spēs, tev palīdzēs.
Rorans pamāja. Darīšu visu, kas manos spēkos.
Līdzās Mornam kājās piecēlās Tara. Garāka par vīru, viņa bija pamatīga sieva ar sirmām svēdrām matos un krampīgām rokām, kas vienlīdz labi prata apgriezt vistai kaklu vai izšķirt divus kaušļus. Viņa noteica: Dari gan, Roran, citādi mūs gaida jaunas bēres. Tad viņa pievērsās Horstam: Pirms dodamies katrs pie saviem darbiem, mums vēl ir jāapglabā kritušie. Varbūt vajadzētu bērnus aizsūtīt uz kādu drošāku vietu, piemēram, uz Koliju sētu pie Nosta strauta. Arī tev vajadzētu iet kopā ar bērniem, Elēn.
- Es palikšu kopā ar Horstu, mierīgi atbildēja kalēja sieva.
Tara saspurojās. Te nav īstā vieta sievietei, kas jau piekto
mēnesi gaidībās. Ja turpināsi tā skraidīt apkārt, paliksi bez mazuļa.
- Man vairāk skādēs mocīšanās neziņā nekā palikšana tepat. Esmu iznēsājusi visus savus dēlus. Un palikšu līdzās vīram tāpat kā tu un visas citas Kārvahallas sievas līdzās savējiem.
Horsts apgāja apkārt galdam un ar maigu sejas izteiksmi saņēma Elēnas roku. Un es nevēlos, lai tu būtu kur citur kā vien man līdzās. Bet bērniem gan vajadzētu turēties no šejienes pa gabalu. Kolijs par viņiem parūpēsies, vienīgi mums jāpārliecinās, vai ceļš līdz viņa sētai ir brīvs.
- Vēl kas, nosēcās Lorings, mums šobrīd nevajadzētu sazināties ar saimēm, kas dzīvo zemāk ielejā, protams, izņemot Koliju. Viņi nespētu palīdzēt, un mēs nevēlamies, lai pēc tam šie apgānītāji kluptu krāgā viņiem.
Visi piekrita, ka Loringam ir taisnība, tad arī sapulce bija galā un tās apmeklētāji izklīda pa visu Kārvahallu. Tiesa, drīz vien visi sapulcējās vēlreiz kopā ar vairumu pārējo cieminieku mazajā kapsētiņā aiz Ģertrūdes mājas. Desmit baltā tērptu nelaiķu tika izkārtoti līdzās izraktajiem kapiem, uz sastingušajām krūtīm katram uzlikts pa egles zariņam un ap kaklu pa sudraba amuletam.
Ģertrūde paspēra soli uz priekšu un nosauca kritušo vārdus: Parrs, Viglifs, Geds, Bardriks, Farolds, Heils, Gārners, Kelbijs, Melkolfs un Albems. Viņa uzlika melnus oļus uz bojāgājušo plakstiņiem, tad pacēla rokas virs galvas un acis pret debesīm un drebošā balsī uzsāka izvadīšanas dziesmu. No viņas aizvērto acu kaktiņiem sīkās straumītēs plūda asaras, bet balss tikmēr nopūzdamās un vaidēdama cēlās un krita, izdziedādama kopš neatminamiem laikiem no paaudzes paaudzē nodotos vārdus, paužot visa ciema pārdzīvotās bēdas. Dziedniece dziedāja par zemi, par nakti un par cilvēku dzimuma bezgalīgajām skumjām, no kurām nebija pasargāts neviens.
Kad klusumā bija izskanējusi pēdējā izvadīšanas dziesmas nots, kritušo radi daudzināja aizgājēju paveiktos darbus un labās rakstura īpašības. Tad viņus apglabāja.
Kamēr Rorans klausījās Ģertrūdes dziedājumā, viņa skatienu piesaistīja beznosaukuma pauguriņš, kur atdusējās trīs nonāvētie karavīri. "Vienu nogalināja Nolfavrels, bet pārējos es." Viņš vēl arvien izjuta primitīvo triecienu un to, kā padodas muskuļi un kauli… kā tie salūst… sašķīst zem viņa vesera. Viņam sametās nelaba dūša un nācās saņemties, lai nesāktu vemt visa ciema acu priekšā. "Tos puišus nogalināju tieši es." Rorans nekad nebija iedomājies, ka viņam nāksies nonāvēt, viņš nekad nebija to vēlējies un, par spīti tam, uz viņa sirdsapziņas gūlās vairāk dzīvību nekā jebkuram citam Kārvahallā. Roranam pat sāka likties, ka viņa piere ir iezīmēta ar asinīm.
Viņš aizgāja no bērēm, tikko tas likās iespējams, pat nepakavēdamies, lai aprunātos ar Katrīnu. Rorans uzkāpa Korē līdz vietai, kur visa Kārvahalla bija kā uz delnas, un sāka prātot, kā labāk aizsargāt ciematu. Diemžēl mājas bija celtas pārāk tālu cita no citas, lai varētu izveidot aizsardzības loku, vienkārši aizbarikādējot ejas starp ēkām. Arī doma, ka karavīri kautos ciematnieku pagalmos, izbradājot rūpīgi koptos dārziņus, nelikās īpaši prātīga. "Anoras upe sargā mūsu kreiso spārnu," viņš prātoja, "bet pārējo
Kārvahallu mēs nespētu nosargāt pat no nebēdņa puikas… Vai gan mēs spējam pāris stundu laikā uzcelt ko tādu, kas puslīdz droši aizkavētu kareivjus?"
Vēl pēc mirkļa viņš jau bija noskrējis lejā līdz ciematam un sauca: Visi, kas ir brīvi, nāciet man palīgā gāzt kokus! Drīz vien no mājām ielās iznāca vīri. Nāciet visi, kas spēj cilāt cirvi, man vajadzēs daudz cilvēku! Jāpalīdz katram, kurš spēj! Rorans nogaidīja, līdz ap viņu sanākušo pulks likās gana liels.
Darmens, viens no Loringa dēliem, izspraucās līdz Roranam.
- Ko esi iecerējis?
Rorans ierunājās skaļāk, lai visi viņu dzirdētu. Mums ap Kārvahallu jāuzceļ siena. Jo biezāka, jo labāk. Manuprāt, ja mēs nocirstu lielākus kokus, izkārtotu tos līdzās citu citam lokā un noasinātu zarus, razakiem nāktos krietni papūlēties, lai tiktu tiem pāri.
- Kā tev liekas, cik koku mums vajadzēs? vaicāja Orvals.
Rorans pieklusa, cenzdamies prātā aprēķināt Kārvahallas
perimetra garumu. Vismaz piecdesmit. Varbūt visus sešdesmit, lai visu izdarītu kārtīgi. Vīri sāka apspriesties un strīdēties.
- Pagaidiet! Rorans ātri saskaitīja, cik vīru ir sapulcējies. Četrdesmit astoņi. Ja nākamās stundas laikā katrs no jums varētu nogāzt pa kokam, lielo darba daļu mēs būtu paveikuši. Vai spēsiet, vīri?
- Par ko tu mūs turi? Orvals atsaucās. Tad, kad man pēdējo reizi vajadzēja stundu koka nociršanai, es biju desmit gadus vecs!
Tad ierunājās Darmens: Un kā ar kazenājiem? Mēs varētu pie kokiem piesiet visādus dzelkšņainus krūmus. Tad tiem būtu vēl grūtāk pārrāpties pāri.
Rorans pasmaidīja. Lieliska doma. Vīri, kuriem ir dēli, lieciet puikām iejūgt zirgus, lai varam atvilkt kokus līdz vajadzīgajai vietai. Veči piekrītoši māja ar galvu, tad izklīda pa Kārvahallu, lai sarūpētu cirvjus un zāģus. Rorans apturēja Darmenu un piekodināja: Pārliecinies, lai kokiem visā stumbra garumā būtu zari, citādi tie nederēs.