- Kur būsi tu pats? Darmens vaicāja.
- Būvēšu otro aizsardzības līniju. To pateicis, Rorans atstāja Darmenu vienu un aizskrēja līdz Kvimbija mājai, kur Birgita nagloja ciet logus.
- Ko gribēji? viņa vaicāja, pametusi skatienu uz Rorana pusi.
Viņš ātri izklāstīja savu ieceri par kokiem. Koku loka iekšpusē varētu izrakt grāvi tas aizkavētu ikvienu, kuram tomēr izdotos izlauzties cauri. Mēs pat varētu grāvja dibenā saspraust noasinātus mietus un…
- Saki, ko tu gribi, Roran!
- Es gribu, lai tu sapulcini visas darbos neaizņemtās sievas un bērnus, vispār ikvienu, ko spēj atrast, lai izraktu grāvi. Es viens ar to netikšu galā, un mums nav daudz laika… Rorans ieskatījās viņai tieši acīs. Lūdzu.
Birgita sarauca pieri. Kāpēc tu to lūdz man?
- Tāpēc, ka tu līdzīgi man ienīsti razakus un es zinu, tu darīsi visu iespējamo, lai apturētu tos briesmoņus.
- Labi, Birgita nočukstēja, tad žirgti sasita plaukstas. Lieliski, darīšu, kā tu gribi. Bet, Roran Garova dēls, es nekad neaizmirsīšu, ka tieši tu un tava dzimta ir vainīga pie mana vīra nāves. Un, pirms Rorans paguva atbildēt, depīgā sieva bija prom.
Viņš ar mierīgu sirdi pieņēma Birgitas pārmetumus pēc tik sāpīga zaudējuma to arī varēja sagaidīt. Labi, ka viņa nepasludināja asinsnaidu. Rorans noskurinājās un aizsteidzās līdz vietai, kur Kārvahallā ienāca galvenais ceļš. Tas bija ciemata aizsardzības vājākais punkts, un par to vajadzēja parūpēties īpaši rūpīgi. Nedrīkst ļaut razakiem vienkārši uzspridzināt mūsu nocietinājumus.
Rorans sameklēja Baldoru, un abi kopā sāka rakt grāvi šķērsām ceļam. Man drīz būs jāskrien, starp cērtes vēzieniem brīdināja Baldors. Tētim vajadzēs manu palīdzību smēdē.
Rorans tikai noņurdēja, ka dzirdējis, un turpināja rakt. Kamēr viņš strādāja, prātā atkal sāka virmot atmiņas par kareivjiem par to, kā viņi izskatījās pēc vesera trieciena, un par sajūtu, drausmīgo sajūtu, kāda pārņēma, kad viņš sašķaidīja ķermeni kā satrunējušu celmu. Nelabuma pārņemts, Rorans apstājās un pamanīja, ka Kārvahallā valda satraukums: cilvēki gatavojās nākamajam uzbrukumam.
Kad Baldors aizgāja, Rorans vienatnē pabeidza rakt grāvi, kas sniedzās pieaugušam vīram līdz viduklim, bet pēc tam devās uz Fiska darbnīcu. Ar galdnieka atļauju viņš ar zirgiem aizvilka līdz grāvim piecus kārtīgi nostāvējušos baļķus. Rorans nostiprināja baļķus grāvī stāvus tā, ka tie izveidoja nepārvaramu šķērsli, kas noslēdza ieeju Kārvahallā.
Brīdī, kad Rorans beidza nomīdīt zemi ap ieraktajiem mietiem, piesteidzās Darmens. Koki ir nogāzti. Šobrīd nogādājam tos īstajā vietā. Rorans kopā ar jaunekli aizgāja līdz Kārvahallas ziemeļu nomalei, kur ducis vīru izkārtoja rindā četras kuplas, zaļas priedes, bet zirgu iejūgs, kuru vadīja jauns puika, devās atpakaļ uz Kores piekāji. Vairums no vīriem palīdz izkārtot nocirstos kokus. Pārējie laikam ir aizrāvušies kad skrēju pēc tevis, likās, ka viņi ir gatavi nogāzt visus kokus šajā mežā.
Lieliski, papildu baļķi mums noderēs.
Darmens norādīja uz pamatīgu kazenāju kaudzi, kas bija sakrauta Kiselta lauka malā. Es tos sacirtu pie Anoras. Liec lietā, kā uzskati par vajadzīgu, es sacirtīšu vēl.
Rorans uzsita jauneklim uz pleca, tad devās uz Kārvahallas austrumu pusi. Tur garā, līkumotā rindā sastājušās sievietes, bērni un vīri raka zemi. Piegājis tuvāk, viņš ievēroja Birgitu pamatīgā sieva komandēja pārējos kā dzimis ģenerālis un dalīja racējiem ūdeni. Grāvis jau bija piecas pēdas plats un divas pēdas dziļš. Kad Birgita noklusa, lai atvilktu elpu, Rorans viņu uzslavēja: Iespaidīgi!
Pat nepaskatīdamās uz viņu, Birgita atrausa matu šķipsnu no pieres un noteica: Mēs sākām ar to, ka uzarām zemi. Tā rakt ir krietni vieglāk.
-Vai te ir kāda lāpsta, kuru es varētu likt lietā? Rorans vaicāja. Birgita norādīja uz darbarīku kaudzi grāvja otrā galā. Iedams pēc lāpstas, Rorans starp līkņājošajām mugurām pamanīja Katrīnas matu kodaļas kapara spīdumu. Līdzās viņai Slouns ar niknu, apmātu enerģiju kapāja mīksto smilšmālu, it kā censtos pārplēst un nodīrāt zemes mālu ādu, lai atklātu zem tās paslēptos muskuļus. Slouna acis mežonīgi mirdzēja, zobi vīdēja, atiezti saspringtā izteiksmē, neliekoties ne zinis par putekļiem un zemes pikučiem, kas bija izraibinājuši viņa lūpas.
Slouna izskata satraukts, Rorans nodrebinājās un steidzās tālāk, novērsdams skatienu, lai nebūtu jāredz Katrīnas tēva asinīm pieplūdušās acis. Rorans paķēra lāpstu un trieca to zemē, cenzdamies ar fizisku piepūli pēc iespējas ātrāk aizgaiņāt prātu pārņēmušās bažas.
Diena turpinājās tikpat drudžaini, cilvēki nepārtrauca darbu, nedz lai paēstu, nedz lai atpūstos. Grāvis kļuva arvien garāks un dziļāks, līdz apjoza divas trešdaļas ciemata un sasniedza Anoras krastu. Izraktā zeme bija sakrauta gar grāvja iekšmalu, lai apgrūtinātu ikvienu, kurš mēģinātu pārlēkt pāri grāvim vai izrāpties no tā.
Agrā pēcpusdienā arī koku siena bija gatava. Rorans meta mieru rakšanai, lai palīdzētu noasināt neskaitāmos zarus tos, cik nu iespējams, savija kopā, pāri pārklājot dzelkšņu klēpjus. Palaikam viņiem nācās pavilkt kādu stumbru sāņus, lai ielaistu ciema iekšienē tuvējo sētu zemniekus, piemēram, Ivoru ar viņu lopiņiem.
Pret vakaru nocietinājumi izskatījās pamatīgāki un drošāki, nekā Rorans bija uzdrošinājies cerēt. Tiesa, pie tiem vēl vajadzēja piestrādāt pāris stundu, lai visu paveiktu godam.
Rorans sēdēja, piemeties uz zemes, un grauza rupjmaizes ņuku, brīdi pa brīdim pamezdams noguruma apmiglotās acis pret zvaigznēm. Viņa plecam pieskārās roka, un, pacēlis skatienu, Rorans ieraudzīja Albrihu. Te būs. Albrihs pasniedza no apzāģētiem dēļiem rupji sanaglotu vairogu un pēdas sešas garu šķēpu. Rorans pateicās, Albrihs devās tālāk, dalīdams šķēpus un vairogus katram, ko satika.
Rorans pieslējās kājās, pie Horsta savāca savu veseri un, tā apbruņots, devās uz ieeju ciematā pie galvenā ceļa, kur sardzē stāvēja Baldors un vēl divi viri. Pamodiniet mani, kad gribēsiet atpūsties, Rorans piekodināja un apgūlās mīkstajā zālē zem tuvējās mājas pakša. Viņš sakārtoja ieročus tā, lai spētu tos atrast arī tumsā, un aizvēra acis, kārodams kādu brīdi nosnausties.
- Roran?
Čuksts atskanēja tieši pie viņa labās auss. Katrīn? Puisis uzrausās sēdus, samiegdams acis, kad meitene pavēra luktura slēģus un gaismas stars apspīdēja viņa kāju. Ko tu šeit dari?
- Es gribēju satikt tevi. Lielās acis noslēpumaini mirdzēja bālajā sejā, kuru vēl izteiksmīgāku padarīja nakts ēnas. Meitene paņēma Rorana roku un aizveda jaunekli līdz kādas pamestas mājas lievenim, kur viņus nespēja saklausīt nedz Baldors, nedz pārējie sargi. Tad Katrīna saņēma Rorana seju plaukstās un maigi noskūpstīja. Rorans jutās pārāk noguris un trauksmainu domu nomocīts, lai atbildētu meitenei ar tādu pašu maigumu. Viņa atvirzījās nostāk un nopētīja draugu. Kas noticis, Roran?
No jaunekļa lūpām kā rējiens izlauzās tukši smiekli bez mazākās prieka pieskaņas. Tu jautā, kas noticis? Viss ir noticis! Pasaule liekas apgāzta kājām gaisā. Viņš trieca pamatīgo dūri sev pret krūtīm. Es pats sev liekos apgāzts kājām gaisā. Ik reizes, kad mēģinu atbrīvoties, es redzu tos kareivjus saļimstam zem mana vesera. Tos vīrus, kurus es, Katrīn, nogalināju. Un viņu acis… viņu acisl Karavīri zināja, ka tūlīt mirs, un zināja, ka nespēj tur neko mainīt. Viņš nodrebēja pie visām miesām. Viņi to zināja… es to zināju… un tik un tā man tas bija jādara. Es nespēju… Tad Roranam aizlūza balss un viņš juta, kā pāri vaigiem sāk plūst karstu asaru tērcītes.