Kamēr Rorans izraudāja pēdējo dienu satriecošos notikumus, Katrīna turēja drauga galvu klēpī apskautu. Jauneklis raudāja par Garovu un Eragonu, par Parru, Kvimbiju un pārējiem bojāgājušajiem; viņš raudāja pats par sevi; un viņš raudāja par likteni, kas gaidīja Kārvahallu. Rorans šņukstēja, līdz jūtu spriedze pamazām atslāba, atstādama viņu sausu un tukšu kā veca miežu vārpa.
Ar lielu piespiešanos Rorans dziļi ieelpoja, tad paskatījās uz Katrīnu un ieraudzīja asaras arī meitenes acīs. Viņš ar īkšķi tās notrausa tās likās kā mazi dimantiņi nakts tumsā. Es tevi mīlu, Katrīn. Tad viņš vēlreiz atkārtoja šos vārdus. Mana mīļā. Man nav nekā cita, ko tev dot, kā vien mana mīlestība. Tomēr… es gribu tev uzdot šo jautājumu. Vai tu nāksi pie manis par sievu?
Drebošajā laternas starā viņš redzēja tīru prieku un izbrīnu izgaismojam mīļotās seju. Viņa mirkli vilcinājās un Rorans uztraukumā jau sāka šaubīties. Viņam^taču neklājās lūgt meitenes roku, viņai neklājās atbildēt bez Slouna piekrišanas… Bet tad Rorans aptvēra, ka nu jau viņam ir vienalga. Viņam vajadzēja uzzināt un uzzināt tūlīt, vai Katrīna ir gatava nodzīvot savu dzīvi viņam līdzās.
Tad viņa klusītēm atbildēja: Jā, Roran, es iešu.
ZEM TUMŠAJĀM DEBESĪM
Tonakt lija.
Pāri Palankāras ielejai cits pēc cita vēlās smagi pievilguši mākoņi, ar ķēpīgām rokām ķerdamies pie kalniem un pildīdami gaisu ar aukstu dūmaku. Paslēpies zem jumta, Rorans vēroja, kā, mākoņiem izgāžot sakrāto ūdeni, pelēkas pātagas vico koku plandošos cekulus, pārvērš grāvi ap Kārvahallu dubļainā upelē un ar blāķīgiem pirkstiem skrubina lubu jumtus un dzegas. Viss likās sašvīkots, izplūdis un izmērcēts negaisa neapturamajā straumē.
Priekšpusdienā vētra norima, lai gan garlaikota līžņa turpināja kapāt miglu. Lāses ātri samērcēja Rorana matus un drānas, kad pienāca viņa kārta stāties sardzē pie barikādes, kas aizšķērsoja galveno ceļu. Viņš notupās pie stāvus saslietajiem baļķiem, nopurināja ūdeni no apmetņa un, cenzdamies nelikties ne zinis par drēgnumu, uzvilka kapuci dziļāk uz acīm.
Par spīti nemīlīgajam laikam, Rorana sirds lidinājās kaut kur augstu virs sapīkušajiem mākoņiem tik ļoti viņu bija iepriecinājis Katrīnas jāvārds. Viņi bija saderinājušies! Sajūta bija tāda, it kā pasaules aina, kurā visu laiku bija trūcis kaut kā ļoti svarīga, pēkšņi ir pabeigta. Tas nesa jaunu pārliecību par sevi, lika justies neievainojamam. Kāda gan nozīme kareivjiem, razakiem vai pat pašai Impērijai, ja viņus abus saista tāda mīlestība? Tie visi bija tikai nodeguļi līdzās ugunsgrēkam.
Tomēr svētlaime nāca ar jaunām bažām, kas tagad likās kļuvušas par Rorana eksistences galveno satvaru, kā gan parūpēties, lai Katrīna necieš no Galbatoriksa dusmām? Kopš pamošanās viņš nebija domājis ne par ko citu. Lieliski būtu, ja Katrīna dotos pie Kolijiem, viņš nosprieda, vērodams migliņā tīto ceļu, bet viņa nemūžam nepiekritīs aiziet no Kārvahallas… ja nu vienīgi Slouns liktu viņai to darīt. Varbūt man izdotos pierunāt viņu? Esmu pārliecināts, ka tēvs vēlas pasargāt Katrīnu no briesmām tikpat ļoti kā es.
Kamēr Rorans prātoja, kā vislabāk uzrunāt miesnieku, mākoņi atkal savilkās gubās un lietus ar jaunu spēku sāka sloksnēt ciematu, gāzdamies pār namiem dzeļošos viļņos. Peļķes ap Roranu burtiski salēcās, kad smagās lāses sāka bungot to spoguļus. Visapkārt kā izbiedēti sienāži lēkāja ūdens šļakatas.
Sajutis izsalkumu, Rorans nodeva sardzi Larnem Loringa jaunākajam dēlam, un pats devās sarūpēt pusdienu tiesu. Viņš pārvietojās ar īsiem pārskrējieniem no viena pakša pavēņa līdz nākamajam. Nogriezies ap stūri, Rorans pārsteigts ieraudzīja Albrihu uz mājas lieveņa strīdamies ar pulciņu vīru.
Ridlijs kliedza: … tu esi akls turies tuvāk papelēm, un viņi neko nepamanīs! Tu izvēlējies auna ceļu!
- Tad rādi piemēru, ja esi tik gudrs! atcirta Albrihs.
- Un parādīšu ar'!
- Pēc tam pastāstīsi, vai tev labi garšoja bultas.
- Varbūt, iejaucās Teins, mēs neesam tik kleini kā tu.
Albrihs pievērsa runātājam dusmās savilktu seju. Tavi
vārdi ir tikpat truli kā tavs prāts. Es neesmu tik stulbs, lai riskētu, paļaudamies uz pāris lapiņām, kuras pats nemaz neesmu redzējis. Šķita, ka Teina acis sprāgst no pieres laukā un seja piesarkst bietes krāsā. Ko nu? Albrihs viņu ķircināja. Mēli esi norijis?
Teins ierēcās un zvēla ar dūri Albriham pa vaigu. Kalēja dēls iesmējās. Tava roka ir vārga kā vecai večiņai. Tad viņš sagrāba Teina plecu un nolidināja sitēju no lieveņa ar tādu sparu, ka tas apstulbis novēlās dubļos.
Saņēmis šķēpu kā rungu, Rorans ar vienu lēcienu nostājās līdzās Albriham, neļaudams Ridlijam un pārējiem mesties virsū kalēja dēlam. Gana, pārskaities nošņāca Rorans. Mums ir citi ienaidnieki. Kad tiksim galā ar tiem, sasauksim sapulci lai tā izspriež, kam atlīdzība pienākas Albriham vai Teinam. Bet savā starpā mēs nedrīkstam plēsties.
- Tev viegli runāt, Ridlijs izgrūda. Tev nav ne sievas, ne bērnu. Tad viņš palīdzēja Teinam piecelties un vīru pulciņš devās projām.
Rorans stingri paskatījās uz Albrihu un violeto zilumu, kas pletās zem puiša labās acs. Kurš sāka ķīviņu? Rorans jautāja.
-Es… Albrihs saviebdamies apklusa un pataustīja žokli. Mēs ar Darmenu gājām izlūkos. Razaki ir izlikuši kareivjus uz vairākiem tuvējiem kalniem. Viņi redz Anoras otru krastu, kā arī pamatīgu ielejas posmu gan augstāk, gan zemāk par Kārvahallu. Viens vai divi cilvēki varbūt vēl spētu nemanīti aizlavīties viņiem garām, bet mēs nemūžam neaizgādāsim bērnus līdz Kolija sētai, ja nenogalināsim sargus bet tad tikpat labi paši varam paziņot razakiem, kurp dodamies.
Roranu sastindzināja bailes, kā inde caurstrāvodamas viņa sirdi. Ko gan es spēju izdarīt? Nenovēršamības izjūta uzdzina jaunu nelabuma vilni. Aplicis roku Albriham ap pleciem, viņš teica: Iesim, parādīsim tevi Ģertrūdei.
- Nē, Albrihs attrauca, nopurinādams Rorana plaukstu no pleca. Viņai rūpju pietiek ari bez manis. Viņš dziļi ievilka elpu, it kā grasītos ienirt ezerā, un tad aizlumpačoja lietū uz smēdes pusi.
Rorans noskatījās viņam pakaļ, tad nošūpoja galvu un iegāja namā. Priekštelpā bērnu bariņa vidū sēdēja Elēna viņi ar vīlēm un galodām asināja šķēpu uzgaļus. Rorans ar mājienu paaicināja Elēnu pie sevis. Abi iegāja blakusistabā, un Rorans izstāstīja par tikko pieredzēto.
Roranam par lielu pārsteigumu nekad iepriekš viņš nebija dzirdējis neko tādu no mīlošās namamātes mutes Elēna sulīgi nolamājās, tad vaicāja: Kā tu domā, vai Teinam ir iemesls pasludināt asinsnaidu?
- Iespējams, pieļāva Rorans. Viņi abi aizvainoja viens otru, bet Albriha vārdi skanēja krietni aizskarošāk. Tiesa, Teins pirmais pacēla roku. Jūs paši varētu pasludināt asinsnaidu.
- Blēņas, Elēna atmeta ar roku un savilka šalli ciešāk ap pleciem. Lai šo jautājumu izšķir sapulce. Ja būs jāmaksā sāpju nauda, maksāsim, galvenais iztikt bez asinsizliešanas. Tad viņa ar noasinātu šķēpa uzgali rokā izgāja no mājas.
Satrauktais Rorans sameklēja virtuvē maizi un gaļu, tad, mazliet uzkodis, ņēmās palīdzēt bērniem asināt uzgaļus. Kad atnāca
Felda, kāda mazā palīga mamma, Rorans atstāja bērnus viņas uzraudzībā, bet pats cauri Kārvahallai soļoja atpakaļ uz posteni pie galvenā ceļa.