Kad viņš bija notupies dubļos pie aizžogojuma, starp mākoņiem uzmirdzēja saules stars un izgaismoja lietus sienu tā, ka katra lāsīte iezaigojās kā mazs dārgakmens. Rorans pārsteigts vēroja šo dabas brīnumu, nelikdamies^ne zinis par ūdeni, kas gāzās pāri sejai. Sprauga mākoņos kļuva arvien platāka, līdz pāri lielākajai Palankāras ielejas daļai rietumu pusē krāvās milzīgu negaisa mākoņu grēda, bet pretī tai pletās tīru, zilu debesu strēmele. Gubīgais jumts virs galvas un īpašais leņķis, kādā krita saules stari, sadalīja lietus izmērcēto apkārtni divās daļās viena puse mirdzēja visās varavīksnes krāsās, bet otrā sulīgas ēnas laukiem, krūmiem, kokiem, upei un kalniem piešķīra visnegaidītākās krāsas. Likās, it kā visa pasaule būtu pārtapusi pulēta metāla skulptūrā.
Tajā brīdī Rorans ar acs kaktiņu pamanīja kustību un, paskatījies tās virzienā, uz ceļa ieraudzīja kareivi, kura bruņas spīdēja kā ledus. Vīrs pārsteigts blenza uz Kārvahallas jaunajiem nocietinājumiem, tad pagriezās un nozuda atpakaļ zeltītajā miglā.
Karavīri! Rorans iesaucās, pielēkdams kājās. Jauneklis nodomāja, ka būtu noderējis loks, tomēr, lai pasargātu to no lietus, viņš bija atstājis ieroci mājā. Vienīgo mierinājumu sniedza apziņa, ka Impērijas kareivjiem bija vēl grūtāk saglabāt ieročus sausus.
No mājām izskrējušie vīri un sievas bija sapulcējušies grāvmalā un mēģināja kaut ko saskatīt cauri nogāzto priežu aizsprostam. Lejup pa garajiem zariem ritēja lāses gluži kā caurspīdīgi dārgakmeņi, kuros atspoguļojās satrauktu acu pulks.
Līdzās Roranam bija nostājies Slouns. Kreisajā rokā miesniekam bija viens no Fiska gatavotajiem vairogiem, bet labajā pusmēneša formā izliekts gaļas cirtnis. Viņa jostu greznoja vēl vismaz ducis nažu, visi pamatīgi un neticami asi. Vīrs mundri pamāja Roranam, jauneklis atbildēja ar to pašu, un tad abi atkal pievērsās vietai, kur bija pagaisis kareivis.
Pēc nepilnas minūtes no miglas izlocījās razaka bezķermeniskā balss: Turpinot aizssstāvēt Kārvahallu, jūsss esssat izdarījuššši nepareizo izvēli un parakstījuššši sssev nāvesss ssspriedumu. Jūsss visssi mirsssiet!
Lorings atbildēja: Pabāziet tikai šurp savus tārpu izlodātos purnus, ja pietiek dūšas, jūs, pūšļvēderainie, līkkājainie, čūskacainie kēmi\ Mēs iedauzīsim jūsu paurus un ar jūsu asinīm nobarosim treknus mūsu veprus!
Uz viņu pusi pēkšņi šāvās tumšs apveids, bet vēl pēc mirkļa mazu gabaliņu no Gedrika kreisās rokas durvīs ar trulu blākšķi ieurbās šķēps.
Aizsegā! no cieminieku vidus atskanēja Horsta balss. Rorans notupās aiz vairoga un turpināja vērot notiekošo pa sīku spraugu starp diviem dēļiem. Viņš tikko paguva paslēpties, jo jau nākamajā mirklī pāri koku aizsprostam pārlidoja pusducis šķēpu un piezemējās starp iztramdītajiem ciema aizstāvjiem.
Kaut kur miglā atskanēja asinis stindzinošs kliedziens.
Roranam sāpīgi notrīsēja sirds. Jauneklis elsodams mēģināja atgūt elpu, kaut gan nebija ne pakustējies, un viņa rokas klāja lipīgi sviedri. Kārvahallas ziemeļu pusē vispirms atskanēja tikko dzirdama stikla plīšana… bet tad tai sekoja sprādziena duna un lūstoša koka brīkšķi.
Strauji pagriezušies blīkšķa virzienā, viņi abi ar Slounu metās uz Kārvahallas pretējo malu. Tur viņi uzdūrās sešiem kareivjiem, kuri mēģināja aizvākt vairāku saspridzinātu koku atliekas. Mazliet nostāk, lietus svēdrās bāli un spocīgi, sēdēja razaki savu melno zirgu mugurā. Pat nepagausinājis soli, Rorans uzklupa tuvākajam karavīram, durdams tam ar šķēpu. Pirmo un otro dūrienu atvairīja pacelta roka, bet Rorans trāpīja nelaimīgajam vispirms gurnā un tad, kad tas pakrita, arī kaklā.
Slouns iegaudojās kā satracināts zvērs un svieda savu gaļas cirtni. Tas pāršķēla vēl viena kareivja bruņucepuri un sadragāja vīra galvaskausu. Divi citi kareivji, izrāvuši zobenus, metās miesniekam pretī. Slouns, nu jau smiedamies, palēca sāņus un ar vairogu atvairīja pirmos cirtienus. Viens no tiem izrādījās tik spēcīgs, ka zobena asmens iestrēga vairogā. Slouns pavilka uzbrucēju uz savu pusi un, izrāvis no jostas atkaulošanai paredzētu nazi, ietrieca to nabagam acī. Izvilcis vēl vienu cirtni, Slouns ar maniaka cienīgu smīnu sāka mest lokus apkārt otram kareivim. Vai man tev izgāzt iekšas vai pārgriezt dzīslas zem ceļgaliem? miesnieks vaicāja, teju auļodams ap upuri ar drausmu, asiņainu naidu acīs.
Kad Rorans sadūrās ar nākamajiem diviem kareivjiem, viņš palika bez šķēpa. Jauneklis tik tikko paguva izraut veseri, lai atvairītu zobena cirtienu, kurš draudēja nošņāpt viņam kāju. Kareivis, kurš bija izrāvis viņam šķēpu, tagad meta ar to, tēmēdams krūtīs, taču Rorans nometa veseri, noķēra šķēpu gaisā tas vienlīdz pārsteidza gan kareivjus, gan viņu pašu -, pagrieza ieroci pretējā virzienā un iztrieca asmeni cauri uzbrucēja bruņām un ribām. Nu jauneklis bija palicis bez ieroča, tāpēc viņam n^cās atkāpties dzīvi palikušā kareivja priekšā. Viņš paklupa pār vienu no līķiem, turklāt krītot sagrieza uz zobena kāju, tad pavēlās sāņus, lai izvairītos no cirtiena, un vienlaikus izmisīgi meklēja dubļos kaut ko jebko -, ko varētu izmantot kā ieroci. Tajā mirklī pirksti sataustīja spalu, viņš izrāva asmeni no dubļiem un cirta kareivim pa roku, kas turēja zobenu, nošņāpdams pretiniekam īkšķi.
Vīrs stulbi palūkojās uz asinīm notašķīto stumbeni, tad noteica: Tā notiek, ja tu nepiesedz sevi ar vairogu.
Kā nu ne, Rorans piekrita un nocirta karavīram galvu.
Pēdējo kareivi pārņēma panika, un viņš metās uz to pusi, kur šķita stāvam razaki, un Slouns viņu pavadīja ar apvainojumu un lamu straumi. Kad kareivis cauri lietus mirdzošajam aizkaram bija nonācis līdz melnajiem stāviem, Rorans ar šausmām noskatījās, kā abas kroplīgās figūras kumeļu mugurās noliecas un no abām pusēm sagrābj kareivja kaklu. Nežēlīgie pirksti sažņaudzās, vīrs izmisumā iekliedzās, noraustījās un saļima. Viens no razakiem uzmeta līķi uz zirga, tad abi pagriezās un aizjāja.
Rorans noskurinājās un paskatījās uz Slounu miesnieks tīrīja savus nažus. Tu vareni kāvies. Viņš nekad nebija iedomājies, ka šajā vīrā varētu mājot tāds niknums.
Slouns klusā balsī attrauca: Manu Katrīnu viņi nekad nedabūs. Nekad, kaut man nāktos nodīrāt simtiem kareivju vai kauties pret tūkstoš urgļiem un vēl karali piedevām. Es nogāzīšu debesis uz zemes un noslīcināšu Impēriju viņas pašas asinīs, pirms viņi piedurs Katrīnai kaut pirkstiņu. Tad viņš saknieba lūpas, aizbāza pēdējo notīrīto nazi aiz jostas un ķērās pie sprādzienā izmētātajiem baļķiem, lai atjaunotu aizsprostojumu.
Tikmēr Rorans aizvēla kritušos kareivjus tālāk no nocietinājumiem. "Tagad esmu nogalinājis jau piecus." Ticis galā ar mirušajiem, viņš izslējās un pavērās apkārt. Nekur nedzirdēja ne skaņas, tik vien kā lietus šalkoņu. "Kāpēc neviens nenāca mums palīgā?"
Prātodams, kas varētu būt noticis, viņš kopā ar Slounu atgriezās pirmā uzbrukuma vietā. Uz baļķu nožogojuma slidenajiem zariem bez dzīvības karājās divu karavīru līķi, bet Rorana un Slouna uzmanību pievērsa kas cits. Horsts un citi cieminieki bija satupuši lokā ap mazu ķermenīti. Roranam aizrāvās elpa. Tas bija Elmunds, Delvina dēlēns. Desmitgadīgajam puikam bija trāpījis šķēps. Zēna vecāki pārakmeņotām sejām sēdēja dubļos līdzās mazajam.
"Mums kaut kas ir jādara," Rorans nodomāja, nomezdamies uz ceļiem un atbalstīdamies pret šķēpu. Tikai retais bērns te nodzīvoja līdz piecu sešu gadu vecumam. Bet zaudēt savu pirmdzimto dēlu tagad, kad visas pazīmes liecināja, ka puika izaugs slaids un spēcīgs, lai ar laiku ieņemtu tēva vietu Kārvahallā, šāds notikumu pavērsiens varēja satriekt ikvienu. "Katrīna… bērni… mums viņi visi ir jāpasargā."