"Bet kā?… Kā?… Kā?…"
♦ ♦ ♦
LEJUP PA ŠALCOŠO EZERUPI
Pirmajā dienā pēc izbraukšanas no Tarnagas Eragons mēģināja iemācīties visu Undina sargu vārdus. Rūķus sauca Ama, Trihga, Hedins, Eksvars, §jrrgniens šis vārds nu nekādi neļāvās izrunājams, lai gan nozīmēja gluži vienkārši "Vilka Sirds" -, Dutmērs un Torvs.
Katra plosta vidū slējās pa nelielam namiņam. Eragons laiku vislabprātāk kavēja, sēdēdams uz baļķiem plosta galā un vērodams, kā garām slīd Beoru kalni. Pāri dzidrajai upei šaudījās zivjdzenīši un kovārņi, zilie gārņi, kā uz ķekatām sakāpuši, stāvēja pie dūksnainā krasta, kur lazdu, dižskābaržu un vītolu sienā ik pa brīdim pazibēja saulstaru kūļi. Laiku pa laikam kādā paparžu pudurī iekurkstējās vērša varde.
Kad līdzās viņam iekārtojās Oriks, Eragons atzina: Skaisti.
- Tiesa gan. Rūķis klusiņām aizkūpināja pīpīti, tad atlaidās un sāka to pakšķināt.
Eragons klausījās, kā čīkst koks un virve tur Trihga, stāvot pakaļgalā, ar garu airi stūrēja plostu. Orik, vai tu zini, kāpēc Broms pievienojās vārdeniem? Es par viņu zinu tik ļoti maz. Lielāko dzīves daļu es viņu pazinu vienkārši kā miesta stāstnieku.
- 0, viņš nepievienojās vārdeniem; viņš palīdzēja tos radīt. Oriks uz brīdi pieklusa, lai izpurinātu pelnus ūdenī. Kad Galbatorikss kļuva par karali, Broms, izņemot Atkritējus, bija vienīgais dzīvais Jātnieks.
- Bet tajā laikā viņš jau vairs nebija Jātnieks. Viņa pūķi nogalināja kaujā pie Doru Araibas.
- Labi, taču viņam bija Jātnieka zināšanas un iemaņas. Broms pirmais sāka pulcēt trimdā izklīdušos Jātnieku draugus un sabiedrotos. Tieši viņš pārliecināja Hrotgaru, lai ļauj vārdeniem apmesties Farthendurā, tieši viņš gādāja par elfu atbalstu.
Kādu brīdi valdīja klusums. Kāpēc Broms atteicās stāties vārdenu priekšgalā? Eragons vaicāja.
Oriks ironiski pasmaidīja. Iespējams, viņam nekārojās varas. Tas norisinājās kādu laiku pirms tam, kad Hrotgars mani adoptēja, tāpēc es Bromu Troņheimā tiku sastapis maz… Viņš vienmēr bija projām vai nu lai cīnītos ar Atkritējiem, vai nu lai kārtotu kādus citus jautājumus.
- Vai tavi vecāki ir miruši?
- Tā gan. Viņi saslima ar bakām, kad es vēl biju mazs, bet Hrotgars bija tik laipns, ka pieņēma mani savā namā un, tā kā viņam pašam bērnu nav, pasludināja mani par savu mantinieku.
Eragons iedomājās par savu bruņucepuri ar Ingeitumu zīmi. "Arī pret mani Hrotgars bija ļoti laipns."
Kad pēcpusdienā iestājās krēsla, rūķi katrā plosta stūrī izkāra pa apaļam lukturim. Tie izstaroja sarkanu gaismu. Eragons atcerējās, ka tā neapžilbina un palīdz labāk redzēt tumsā. Nostājies līdzās Arjai, viņš pētīja lukturu tīro, nekustīgo staru. Vai zini, kā viņi gatavo šos lukturus? Eragons ievaicājās.
- Šos buramvārdus mēs iemācījām rūķiem pirms daudziem jo daudziem gadiem. Viņi tos izmanto ar izcilu meistarību.
Jauneklis pakasīja zodu un vaigus, šur un tur sataustīdams rugāju saliņas. Vai tu man varētu iemācīt kādas burvestības, kamēr mēs ceļojam?
Arja paskatījās uz Eragonu, apbrīnojami stabili stāvēdama uz ļodzīgajiem baļķiem. Tā nav mana loma. Tevi gaida skolotājs.
- Tad vismaz izstāsti, viņš nelikās mierā, ko nozīmē mana zobena vārds?
Arja pieklusināja balsi. "Posts" ir tava zobena vārds. Un to arī tas nesa, pirms nonāca tavās rokās.
Eragons ar riebumu paskatījās uz Zaroku. Jo vairāk viņš uzzināja par savu ieroci, jo ļaunāks tas likās, it kā asmens spētu nest nelaimi pats pretēji saimnieka gribai. Morzans ar to ne vien nogalināja Jātniekus pat Zaroka vārds ir ļaunumu vēstošs. Ja vien šo zobenu Eragonam nebūtu iedevis Broms un ja ne apstāklis, ka Zaroks nekad nezaudēja asumu un to nebija iespējams salauzt, jauneklis tajā pašā mirklī būtu iesviedis to upē.
Pirms satumsa pavisam, Eragons aizpeldēja līdz Safirai. Pirmo reizi kopš Troņheimas viņi izlidojās kopā pēc sirds patikas, paceldamies augstu virs Az Ragni, kur gaiss kļuva retinātāks, bet upe lejā atgādināja violetu svēdru.
Lidojot bez segliem, Eragonam nācās īpaši stingri piespiest ceļgalus Safirai pie sāniem, un cietās zvīņas atkal pieskārās rētām, ko bija atstājis abu pirmais lidojums.
Kad pūķis sasvērās pa kreisi, lai uztvertu augšupejošu gaisa strāvu, Jātnieks pamanīja, kā no klints sienas lejāk atdalās trīs brūni punktiņi un strauji ceļas uz augšu. Pirmajā mirklī Eragons noturēja tos par piekūniem, bet, kad radījumi pielidoja tuvāk, viņš aptvēra, ka tie ir vismaz divdesmit pēdu gari, ar šaurām astēm un ādu pārklātiem spārniem. Starp citu, tie līdzinājās pūķiem, tikai ķermeņi bija mazāki, kārnāki, un tajos jautās kas čūskām radniecīgs. Turklāt to zvīņas nebija spožas un klājās pamīšus zaļos un brūnos plankumos.
Pārsteigtais Eragons norādīja uz radījumiem Safirai. Vai tie varētu būt pūķi ?
Es nezinu. Viņa turpināja mierīgi planēt, vērodama jaunpienācējus, kas tagad meta lokus ap viņiem. Izskatījās, ka Safira mulsina radījumus. Tie ik pa brīdim metās uz pūķa pusi, lai pēdējā mirklī nošņāktos un pārlaistos viņai pār galvu.
Eragons pasmaidīja un mēģināja ar prātu pieskarties dīvaino lidoņu domām. Visi trīs uzreiz atsprāga nostāk un sāka satraukti sakliegties vai drīzāk saspiegties. Pavērtie purni vēl vairāk pastiprināja līdzību ar čūskām. Spiedzienu tonalitāte izrādījās ne vien mentāli, bet arī fiziski bīstama. Tā ar mežonīgu spēku ielauzās Eragona būtībā, mēģinot padarīt viņu rīkoties nespējīgu. Arī Safira to sajuta. Turpinādami griezīgi spiegt, radījumi metās viņiem virsū ar saviem dunča asuma nagiem.
Turies, brīdināja Safira. Viņa sakļāva kreiso spārnu un pagriezās sāņus, tā izvairīdamās no diviem radījumiem, tad strauji savicināja spārnus un pacēlās pāri trešajam. Tikmēr Eragons izmisīgi centās nobloķēt spiedzienu. Tikko viņa prāts no tā atbrīvojās, viņš gribēja ķerties pie maģijas. Nenogalini tos, ieminējās Safira. Es gribu paplosīties.
Kaut gan radījumi likās izmanīgāki par Safiru, pūķis bija krietni masīvāks un spēcīgāks. Kad viens no briesmoņiem straujā pikējumā metās viņai virsū, Safira apsviedās ar muguru pret zemi un, atpakaļ krizdama, trieca priekškājas uzbrucējam krūtīs.
Spiedziens kļuva krietni klusāks, un ievainotais ienaidnieks atkāpās.
Safira izpleta spārnus un sagriezās pa labi, lai stātos pretī pārējiem diviem radījumiem, kuri atkal gatavojās uzbrukt. Pūķis izlieca kaklu, Eragons dziļi starp viņas ribām sajuta dobju dunoņu, un tad no Safiras žokļiem izšāvās liesmu mēle. Pūķa galvu ieskāva nokaitēti zils oreols, un dārgakmeņiem līdzīgās zvīņas uzmirdzēja, it kā Safira būtu nule piedzimusi jauna zvaigzne.
Abi pūķveidīgie briesmoņi satraukti ieķērcās un pašķīda katrs uz savu pusi. Uzbz'ukums Eragona prātam apsīka, draudīgajiem lidoņiem steigšus dodoties projām. Visbeidzot uzbrucēji pagaisa skatienam kaut kur starp klintīm.
Tu gandrīz nometi mani, Eragons piktojās, atlaižot rokas, ar kurām bija cieši apskāvis pūķa kaklu.
Safiras skatienā jautās lepnums pašai par sevi. Gandrīz neskaitās.
Tā gan, jauneklis nosmējās.
Uzvaras sajūsmināti, viņi atgriezās pie plostiem. Kad Safira nolaidās ūdenī, uzsizdama gaisā divas varenas šaltis, atskanēja Orika sauciens: Vai visi sveiki un veseli?
- Veseli, veseli, atsaucās Eragons. Safirai peldot uz plosta pusi, ledainais ūdens virmoja ap viņa kājām. Vēl viena tikai Beoriem raksturīga dzīvnieku suga?