Oriks palīdzēja Eragonam uzkāpt uz plosta. Mēs tos dēvējam par fanguriem. Tie nav tik gudri kā pūķi un nespēj spļaut uguni, tomēr no fanguriem jāpiesargās.
- To mēs ātri vien sapratām. Eragons masēja deniņus, cenšoties i'emdēt galvassāpes, ko bija atstājis fanguru uzbrukums. Labi, ka Safira izrādījās krietni pārāka par šiem.
Protams, piebilda pūķis.
- Tā tie medī, Oriks paskaidroja. Viņi ar prāta spēku sastindzina upuri un tad saplosa to.
Safira ar asti uzsita pamatīgu ūdens šļakatu, trāpīdama Eragonam. Lieliska doma. Varbūt izmēģināšu šo paņēmienu nākamajā reizē, kad pati došos medībās.
Viņš pamāja. Arī kaujā tas varētu noderēt.
Arja pienāca pie plosta malas. Es priecājos, ka nenogalinājāt tos. Fanguri ir visai reti sastopami, triju zaudējums būtu ļoti būtisks.
- Lai arī reti, viņi tik un tā pamanās aizstiept milzumu mūsu lopu, no namiņa norūca Torvs. Rūķis aizkaitinājumā gremoja tik sparīgi, ka līdzi kustējās visa pinkainā bārda. Iznācis pie Eragona, viņš bilda: Un būtu labāk, ja tu, Ēnkāvi, nelidinātos apkārt, kamēr mēs esam Beoru kalnos. Tāpat jau nav viegli pasargāt tevi no dažādām nepatikšanām, lai tu ar savu pūķi vēl plēstos ar vējačūskām.
- Mēs turēsimies pie zemes, līdz sasniegsim līdzenumus, Eragons apsolīja.
- Lieliski.
Kad viņi piestāja krastā, lai pārnakšņotu, rūķi pietauvoja plostus pie apsēm blakus mazas upītes ietekai. Ama iekūra ugunskuru, bet Eragons tikmēr palīdzēja Eksvaram nogādāt Ledusliesmu uz zemes. Viņi piesēja ērzeli leknā pļaviņā.
Torvs pārraudzīja sešu lielu telšu uzsliešanu. Hedins savāca gana malkas, lai tās pietiktu līdz nākamajam rītam, bet Dutmērs nonesa pārtiku no otrā plosta un ķērās pie vakariņu gatavošanas. Arja stājās sardzē nometnes malā, un, tikuši galā ar saviem pienākumiem, viņai piebiedrojās Eksvars, Ama un Trihga.
Aptvēris, ka viņam vairs nav ko darīt, Eragons notupās pie ugunskura līdzās Orikam un Srrgnienam. Kad Šrrgniens novilka cimdus un pacēla rētu klātās rokas pret liesmām, Eragons pamanīja, ka no visu pirkstu kauliņiem, izņemot īkšķi, slejas apmēram ceturtdaļcollu augsti pulēta tērauda dzelkšņi.
- Kas tie tādi? jauneklis vaicāja.
Šrrgniens paskatījās uz Oi'iku un iesmējās. Tās ir manas askudgamlnas… manas "tērauda dūres". Nepieceldamies viņš pagriezās un trieca dūri pret apses stumbru, atstādams mizā
četrus simetriskus caurumus. Šrrgniens iesmējās vēlreiz. Tie ir visai noderīgi, ja nākas kādam sist.
Redzētais vēl vairāk uzkurināja Eragona ziņkāri un skaudību. Kā tos taisa? Nu, es gribēju vaicāt, kā tos dzelžus piestiprina pie rokām?
Šrrgniens saminstinājās, laikam cenzdamies atrast pareizos vārdus. Vispirms dziednieks tevi aizmidzina, lai tu nejustu sāpes. Tad katrā locītavā izurbj, ja? caurumu… Viņš pārtrauca sakāmo un kaut ko žigli izklāstīja Orikam rūķu valodā.
- Katrā caurumā ievieto metāla ligzdu, Oriks turpināja stāstu. To ar maģijas palīdzību nostiprina vietā, un, kad rokas ir pilnīgi sadzijušas, ligzdās var ieskrūvēt dažāda lieluma un veida dzelkšņus.
-Jā, redzi, smaidīdams piebilda Šrrgniens. Viņš saņēma dzelksni virs kreisās rokas rādītājpirksta, uzmanīgi izskrūvēja to no locītavas un pasniedza Eragonam.
Eragons smaidot pasvārstīja aso metāla gabalu plaukstā. Es ari gribētu "tērauda dūres". Tad viņš atdeva dzelksni Šrrgnienam.
- Tā ir bīstama operācija, Oriks brīdināja. Vien retais rūķis izvēlas askudgamlnas, jo, ja urbis nejauši ieurbjas par dziļu, roka var kļūt nekustīga. Viņš pacēla savu dūri un parādīja to Eragonam. Turklāt rūķu kauli ir resnāki par cilvēku kauliem, tāpēc, iespējams, cilvēkam askudgamlnas nemaz nevar ieriktēt.
- Likšu aiz auss. Tiesa, Eragons nespēja izmest no galvas ainu, kā viņš, cīnoties ar askudgamlnām un nebīstoties savainot rokas, triektu dūri krūtīs kaut vai bruņās tērptam urglim. Tā būtu lieliska iespēja.
Pēc vakariņām Eragons nozuda savā teltī. Ugunskurs liesmoja gana gaiši, lai viņš spētu saskatīt Safiras apveidu līdzās teltij tas līdzinājās no melna papīra izgrieztam un pie audekla sienas pielīmētam siluetam.
Uzsedzis segas uz kājām, Eragons truli vērās pats sev klēpī. Nogurums māca, bet gulēt vēl īsti negribējās. Prāts nelūgti aizklīda domās par mājām. Viņš gudroja, kā klājas Roranam, Horstam un pārējiem kārvahalliešiem, vai laiks Palankāras ielejā ir gana silts, lai zemnieki varētu sākt sējas darbus. Eragonu pēkšņi pārņēma ilgas un skumjas. Viņš izņēma no somas bļodiņu un no ūdensmaisa piepildīja to līdz malām ar šķidrumu. Tad viņš sakopoja domas, raidīdams tās uz Rorana tēlu, un nočukstēja: Draumr kopa.
Kā jau ierasts, ūdens vispirms kļuva melns, lai pēc tam noskaidrotos, atklājot vīziju. Eragons^ieraudzīja Roranu sēžam sveču izgaismotā guļamistabā tā izskatījās pēc Horsta mājas. Rorans laikam ir pametis darbu Terinsfordā, Eragons nosprieda. Brālēns sēdēja, atbalstījies uz ceļgaliem un saņēmis plaukstas vienu otrā, un skatījās pi'etējā sienā. Eragons pazina šo sejas izteiksmi tā parasti nozīmēja, ka Rorana prātu nodarbina kāds sarežģīts jautājums. Lai nu kā, Rorans izskatījās gana labi, ja nu varbūt mazliet saspringts, un tas nomierināja Eragonu. Pēc dažām minūtēm viņš pārtrauca burvestību un brālēna tēls pagaisa no ūdens virsas.
Pārliecinājies, ka mājās viss kārtībā, Eragons iztukšoja trauku un apgūlās, uzvilkdams segas līdz zodam. Viņš aizvēra acis un iegrima siltajā puskrēslā, kas nošķir apziņu no miega, kurā realitāte liecas un šūpojas domu vējā, kur radošu ideju ziedi pāraug īstenības robežas un padara visu iespējamu.
Jaunekļa acu priekšā pavērās drūmi melnas debesis, pāri kurām vēlās sarkani dūmu mutuļi. Vārnas un ērgļi meta lokus augstu debesis, virs bultu mākoņiem, ko milzu kaujas laukā pretinieki raidīja cits citam. Sadangātajos dubļos saļima kāds vīrs ar sadragātu ķiveri un asinīm notašķītu bruņukreklu viņa seja nebija saskatāma, to aizsedza augšup pamesta roka.
Eragona acu priekšā parādījās bruņu klāta plauksta. Cimds atradās tik tuvu, ka ar pulēta tērauda mirdzumu aizsedza pusi no ainas. Kā nepielūdzama mašīna īkšķis un trīs pēdējie pirksti savilkās dūrē, atstājot rādītājpirkstu ar liktenīgu nenovēršamību norādām uz pakritušo vīru.
Kad Eragons izlīda no telts, redzētā vīzija vēl arvien nodarbināja viņa prātu. Safiru viņš atrada kādu gabaliņu ārpus nometnes
163
košļājam kaut ko spalvainu. Kad viņš izstāstīja, ko redzējis, viņa uz mirkli sastinga pavērtu muti, tad atgāza galvu un norija gaļas kumosu.
Pēdējo reizi, kad tu ko tādu piedzīvoji, viņa atgādināja, tas izrādījās patiess paredzējums par citviet notiekošo. Vai, tavuprāt, kaut kur Alagēzijā notiek liela kauja?
Jauneklis paspēra nokritušu zaru. Neesmu pārliecināts… Broms skaidroja, ka ir iespējams pieredzēt tikai cilvēkus, vietas un lietas, kuras tu jau iepriekš esi redzējis. Tomēr redzētajā vietā es nekad neesmu bijis. Tiesa, arī Arju pirms sapņa Teirmā es nebiju saticis.
Varbūt Togira Ikonoka spēs to izskaidrot ? Posdamies ceļā, rūķi likās esam krietni bezrūpīgāki laikam tāpēc, ka Tarnaga bija palikusi krietnu gabalu aiz muguras. Kad pavadoņi sāka ar kārtīm stumties lejup pa Az Ragni, Eksvars rūķis, kurš stūrēja Ledusliesmas plostu, iedziedājās savā raupjajā basā:
Pa šalcošo ezerupi, Pa Klifa asiņu straumi Mēs lejup uz baļķa traucam Dzimtas pavardu meklēt.
Zem ērgļu debesīm augstām, Caur vilku biezokņiem dziļiem Mūs asiņains baļķis vada Zeltu un dimantus meklēt.