Lai krastā zvaniķis zvana, Lai akmeņu grēdas mūs sargā, Jo, atstājis tēvtēvu mājas, Es svešā tukšumā traucos.
Pārējie rūķi pievienojās Eksvaram, pēc pāris nodziedātiem pantiem pāriedami uz rūķu valodu. Viņu balsu dobjā dunoņa pavadīja Eragonu, kurš uzmanīgi aizlaipoja līdz plosta priekšgalam, kur, sakrustojusi kājas, sēdēja Arja.
-Es… miegā redzēju vīziju, Eragons ierunājās. Elfa ieinteresēti pacēla acis, un viņš atkārtoja, ko bija skatījis. Ja tā ir pieredzēšana, tad…
- Tā nav pieredzēšana, Arja viņu pārtrauca. Viņa runāja īpaši lēni, it kā lai novērstu jebkāda pārpratuma iespēju. Es ilgi domāju, kā tu varēji saskatīt mani, ieslodzītu Gileadā. Manuprāt, kamēr es gulēju bezsamaņā, mans gars meklēja palīdzību, lai kaut kur spētu rast atbalstu.
- Bet kāpēc tieši es?
Arja pamāja turp, kur ūdenī kūleņoja Safira. Piecpadsmit gadu sargājot Safiras olu, pieradu pie viņas klātbūtnes. Es mēģināju aizsniegt kaut ko radniecīgu, kad pieskāros taviem sapņiem.
- Vai tiešām tu esi tik spēcīga, ka no pašas Gileadas spēj aizsniegt cilvēku Teirmā? Turklāt ņemot vērā to, ka biji sazāļota?
Arjas lūpām pārslīdēja tikko jaušams smaids. Es varētu stāvēt pie pašiem Vrengardas vārtiem un sarunāties ar tevi tikpat skaidri kā tagad. Viņa apklusa. Ja tu nepieredzēji mani Teirmā, tad nevarēji pieredzēt arī šīsnakts sapni. Visticamāk, tā ir priekšnojauta. Tā ir novērota visās saprātīgajās rasēs, jo īpaši starp maģijas pratējiem.
Plosts nolīgojās, un Eragons pieturējās pie tīkla, ar kuru bija nostiprinātas mantas. Ja tas, ko es redzēju, nenovēršami notiks, tad kā gan mēs varam mainīt nākotni? Vai mūsu izvēlei ir kaut jel kāda nozīme? Ja nu es tūlīt mestos no plosta ūdenī un noslīktu?
- Bet tu taču tā nerīkosies. Arja iemērca kreisās rokas rādītājpirkstu upē un tad brīdi vēroja ūdens lāsi tā galā piliens atgādināja drebošu lēcu. Reiz, jau ļoti sen, kāds elfs, vārdā Merzadi, piedzīvoja priekšnojautu, ka drīz vien kādā kaujā nejauši nogalinās savu dēlu. Tā vietā, lai ļautu kam tādam notikt, viņš izdarīja pašnāvību, izglābdams dēlu un pierādīdams, ka nākotne neatbilst priekšnojautai. Tiesa, ja tu pats sevi nenogalini, tev ir mazāk iespēju mainīt savu likteni, jo nezini, kādas izvēles aizvedīs tevi līdz punktam laikā, par kuru tev bija priekšnojauta. Elfa papurināja roku, un ūdens lāse sašķīda pret baļķi. Mēs zinām, ka ir iespējams iegūt informāciju no nākotnes, pareģi bieži jūt, kurp cilvēku vedis viņa dzīve, taču mēs neesam pratuši šo procesu padarīt pietiekami precīzu, lai varētu izvēlēties, ko, kur un kad gribētu ieraudzīt.
Eragonam ideja par zināšanu iegūšanu pāri laika robežām likās nepatīkami satraucoša. Tā uzdeva pārāk daudz jautājumu par realitātes būtību. Neatkarīgi no tā, vai liktenis un iepriekšnolemtība patiešām pastāv, vienīgais, ko spēju, ir baudīt tagadni un dzīvot pēc iespējas godprātīgāk. Tomēr viņš nespēja neuzdot vēl vienu jautājumu: Bet kas mani atturēs pieredzēt kādu no savām atmiņām? Es tajās visu esmu redzējis… tātad man vajadzētu spēt tās skatīt vēlreiz ar maģijas palīdzību.
Arja ieskatījās Eragonam acīs. Ja tev ir dārga dzīvība, nekad nemēģini darīt ko tādu. Pirms daudziem gadiem vairāki mūsu zintnieki nolēma atminēt visas laika miklas. Mēģinot izsaukt pagātni, viņiem izdevās savos spoguļos radīt vien izplūdušu ainu, bet tad burvestība izsūca viņu enerģiju un visus nogalināja. Mēs vairs nemēģinājām atkārtot šādus eksperimentus. Daži uzskata, ka burvestība varētu izdoties, ja tajā piedalītos vēl vairāk magu, tomēr neviens negrib uzņemties tādu risku, tāpēc pagaidām šis pieļāvums tā arī paliek nepierādīts. Turklāt, pat ja kādam izdotos pieredzēt pagātni, tam nebūtu īpaši lielas jēgas. Bet, lai pieredzētu nākotni, magam ir precīzi jāzina, kas, kur un kad notiks, un tad tam vairs nav īpašas nozīmes.
Tātad, viņa turpināja, tas ir noslēpums, kā cilvēki miegā spēj piedzīvot priekšnojautas, kā viņi spēj neapzināti paveikt to, kas nav bijis pa spēkam mūsu dižākajiem burvjiem. Priekšnojautas, iespējams, saistās ar maģijas dabu un dziļāko būtību… vai varbūt tās darbojas līdzīgi pūķu senatmiņām. Mēs to nezinām. Mēs vēl ļoti daudz ko nezinām par maģiju. Elfa ar līganu kustību piecēlās kājās. Tikai uzmanies un neapmaldies starp priekšnojautām.
UZ PLOSTIEM
Visu rīta cēlienu ieleja arvien pletās plašumā un plosti traucās pretī gaišai spraugai starp diviem kalniem. Ap pusdienu viņi to sasniedza, un, ēnainajai ielejai paliekot aizr muguras, skatam pavērās saules pielieta prērija, kas pletās uz ziemeļu pusi.
Kad straume panesa plostus garām ledus klātajām virsotnēm, pasaules sienas izgaisa, atklājot milzīgas debesis un taisnu apvāršņa līniju. Gaiss tūlīt kļuva siltāks. Az Ragni aizlocījās uz austrumu pusi, veidodama robežu starp kalnu piekājēm vienā un līdzenumiem otrā pusē.
Likās, ka bezgalīgais plašums padara rūķus tramīgākus. Viņi kaut ko murmināja savā starpā un ar ilgām atskatījās uz alai līdzīgo aizu, kas bija palikusi aiz muguras.
Saules gaisma lika Eragona dzīslās ielīt jaunai dzīvībai. Kad trīs ceturtdaļas dienas nācās pavadīt puskrēslā, bija grūti atkal sajust īstu spirgtumu. Aiz Eragona vadītā plosta no ūdens iznira Safira un pacēlās spārnos pāri prērijai, līdz saruka līdz mazam, ņirbošam punktiņam bezgalīgajā zilumā, kas pletās virs galvas.
Ko tu redzi ? Jātnieks vaicāja.
Ziemeļos un austrumos ganās milzīgi gazeļu bari. Rietumos redzu Hadarakas tuksnesi. Tas arī viss.
Un neviena cita? Ne urgļu, ne vergdziņu, ne klejotāju ?
Mēs šeit esam vieni.
Tovakar Torvs nolēma apmesties nelielā līcītī. Kamēr Dutmērs gatavoja vakariņas, Eragons izmīdīja nelielu laukumiņu līdzās teltij, tad izvilka Zaroku un ieņēma stāju, kuru viņam pirmajā cīņas treniņā bija ierādījis Broms. Eragons zināja, ka elfiem ir iedzimta izveicība, tāpēc viņš negribēja ierasties Elesmērā kā ierūsējis.
Mokoši un lēni viņš apgrieza Zaroku virs galvas un nolaida lejup, satvēris zobenu ar abām rokām, it kā cirstu pa pretinieka
bruņucepuri. Viņš uz mirkli sastinga šajā stāvoklī. Saglabādams kustību mērķtiecību, viņš pagriezās pa labi pavērsdams Zaroka smaili, lai atvairītu iedomātu cirtienu, tad atkal apstājās, sasprindzinājis rokas.
Ar acs kaktiņu Eragons pamanīja, ka viņu vēro Oriks, Arja un Torvs. Viņš nelikās par biedriem ne zinis, pilnībā koncentrēdamies vienīgi uz rubīnsarkano asmeni; viņš turēja zobenu tā, it kā tā būtu čūska, kas varētu izlocīties no viņa tvēriena un iedzelt rokā.
Atkal pagriezies, Eragons plūstoši izpildīja vairākas figūras, ar izsvērtu vieglumu pamazām palielinādams kustību ātrumu. Prātā viņš bija pārcēlies no ēnainā upes ieloka uz kaujas lauku, kur viņu aplenca nešpetnu urgļu un kuiļu loks. Viņš te pieliecās, te cirta, tad atkal atvairīja cirtienu, atbildēja ar pretuzbrukumu, palēca sāņus un dūra, sasaistot kustības virpuļojošā virknē. Viņš cīnījās, neapzinātas enerģijas pārņemts, gluži tāpat, kā bija to darījis pie Farthenduras, ne mirkli neaizdomādamies par paša drošību, tikai lauzdamies uz priekšu un iznīcinādams iedomātos ienaidniekus.
Eragons vēlreiz pagrieza Zaroku, mēģinādams pārmest tā spalu no vienas plaukstas otrā, bet tad zobens izslīdēja viņam no pirkstiem muguru pārcirta lauzīts sāpju zibens. Kājas saļodzījās, un jauneklis pakrita. Virs galvas varēja dzirdēt Arjas un rūķu neskaidrās balsis, bet redzēt viņš redzēja vienīgi sarkanu dzirksteļu miglu, it kā pasaulei būtu pārklāts asiņains šķidrauts. Sāpes pārmāca visas citas sajūtas un nodzēsa ikvienu domu, ikvienu apziņas uzplaiksnījumu, atstājot vien mežonīgu dzīvnieku, kurš rēca, mēģinot izlauzties brīvībā.