Visas dienas garumā, atminējies no rīta piedzīvoto, Eragons smaidīja un pakrūtē izjuta savādu, vārdā nenosaucamu emociju rosīšanos. Teju līdz pašam vakaram viņš nosēdēja, atbalstījies pret nojumes sienu, mēģinot salikt Orika gredzenu un vērojot mainīgo ainavu.
Ap pusdienlaiku viņi iebrauca vēl vienā ielejā, kur Az Ragni ietecēja vēl kāda upe, divkāršodama tās platumu un straumes ātrumu. Nu jau krasti atradās teju veselu jūdzi viens no otra. Rūķiem nācās norauties vaiga sviedros, lai noturētu plostus varenajā straumē un izvairītos no koku stumbriem, kuri pa brīdim trāpījās ceļā, draudot sašķaidīt viņu peldlīdzekļus.
Kādu jūdzi pēc upju sateces Az Ragni pagriezās uz ziemeļiem un plūda garām vientuļai, mākoņu vainaga apvītai virsotnei, kas slējās atstatu no pārējās Beoru grēdas gluži kā milzīgs sargtornis, kas vēro līdzenumā notiekošo.
Ieraugot smaili, rūķi tai paklanījās, un Oriks paskaidroja Eragonam: Tas ir Molduns Lepnais. Beidzamais īstais kalns, ko redzēsim šī ceļojuma laikā.
Kad vakarā plostus pietauvoja krastā, Eragons redzēja, kā Oriks rūpīgi iztin garu, melnu kārbu ar perlamutra, rubīnu un sudraba dzīsliņu inkrustācijām. Oriks atvēra slēdzīti, tad pacēla kārbas vāku. Skatienam pavērās nenostiegrots loks sarkana samta ligzdā. Loks bija darināts no melnkoka, bet uz tā ar zeltu bija uzburtas izsmalcinātas vīteņu, ziedu, dzīvnieku un rūnu līnijas. Eragonam ierocis likās tik izcils, ka nez vai kāds vispār uzdrīkstētos tādu izmantot.
Oriks nospriegoja loku tas bija teju rūķa augumā, tomēr Eragona acīs nešķita lielāks par bērna apmācībai paredzētu ieroci -, nolika kasti sāņus un bilda: Iešu sagādāt kādu mazumiņu svaigas gaļas. Būšu atpakaļ pēc stundas. Ar šiem vārdiem rūķis nozuda brikšņos. Torvs neapmierināti norūca, tomēr neaizkavēja mednieku.
Kā solījis, Oriks atgriezās ar divām garkakļu zosīm. Uzgāju bariņu, bija satupušas kokā, viņš noteica, pasviezdams putnus Dutmēram.
Kad Oriks atkal izņēma dārgakmeņiem rotāto kārbu, Eragons vaicāja: No kāda koka ir darināts tavs loks?
- No koka? Oriks iesmējās, papurinādams galvu. Ar tik īsu loku no koka tālāk par divdesmit jardiem nevar aizšaut; turklāt tas vai nu salūzīs, vai pēc pāris šāvieniem padosies stiegras spriegojumam. Nē, šis loks ir gatavots no urgļa raga!
Eragons aizdomīgi nopētīja rūķi, pirmajā brīdī iedomādamies, ka viņu velk uz zoba. Rags nav pietiekami lokans un atsperīgs, lai no tā gatavotu loku.
- O, Oriks iesmējās, tas tāpēc, ka cilvēki neprot to pareizi apstrādāt. Mēs vispirms iemācījāmies apstrādāt feldunostu ragus, bet tieši to pašu var izdarīt arī ar urgļu ragiem. Vispirms ragu pārzāģē uz pusēm gareniski, tad izgrebj ārējo spirāli, līdz tā ir vajadzīgajā biezumā. Tad iegūto sloksni novāra, lai padarītu to gludu, un ar smilšpapīru piešķir galīgo apveidu, tad ar līmi, kas pagatavota no zivju zvīņām un foreļu aukslēju ādas, no iekšpuses pielīmē izliektai oškoka kārtij. Tad kārts otru pusi pārklāj ar vairākiem dzīslu slāņiem tie piešķir lokam piecirtienu. Pēdējais posms ir izgreznošana. Viss šis process var aizņemt teju desmitgadi.
- Es nekad iepriekš nebiju dzirdējis par šādi gatavotiem lokiem, Eragons atzinās. Pēc Orika stāsta viņa paša ierocis likās vien pavirši noskaldīts zars. Cik tālu ar to var aizšaut?
- Pārliecinies pats, Oriks sacīja. Rūķis pasniedza loku Eragonam, viņš to drebošām rokām paņēma, baidīdamies sabojāt grezno apdari. Oriks izvilka no bultu maka šautru un iedeva jauneklim. Tikai tu būsi man parādā bultu.
Eragons iegrebumu bultas galā pielāgoja stiegrai, nomērķēja pāri Az Ragni un uzvilka loku. To varēja atvilkt tikai pēdas divas, tomēr pašam par lielu pārsteigumu viņš saprata, ka loks ir krietni smagāks par viņējo. Viņam tikko pietika spēka, lai noturētu stiegru uzvilktu. Jauneklis atlaida bultu, un tā ar skaļu žvīks! izgaisa, lai parādītos tālu virs upes. Eragons, neticēdams paša acīm, vēroja, kā bulta iekrīt ūdenī Az Ragni vidū.
Jātnieks tūlīt pat iesniedzās prātā, lai viņu piestrāvotu burvju spēks, un nomurmināja: Gath sem oro un lam iet. Pēc pāris sekundēm bulta parādījās gaisā un iekrita Eragona pastieptajā plaukstā. Un te būs, viņš pasmaidīja, bulta, kuru biju tev parādā.
Oriks piesita ar dūri pie krūtīm un tad ar acīmredzamu gandarījumu paņēma gan loku, gan bultu. Lieliski! Tātad man vēl arvien ir apaļi divi duči. Citādi būtu jāgaida līdz Hedartai, lai papildinātu bultu maku. Rūķis izveicīgi atlaida loka stiegru un ielika to kastē, pašu kasti rūpīgi ievīstīdams mīkstā drānā.
Eragons tikai tagad pamanīja, ka viņu vēro Arja. Viņš vērsās pie elfas ar jautājumu: Vai arī jūs izmantojat raga lokus? Jūs, elfi, esat tik spēcīgi, ka koka stops sašķīstu skaidās, ja nebūtu pietiekami smags jūsu spēkam.
Mēs savus lokus izdziedam no kokiem, kuri neaug. To pateikusi, Arja aizgāja.
Vairākas dienas ceļotāju plosti slīdēja garām laukiem, ko klāja pavasara zāle, bet Beoru kalni pārvērtās baltā, dūmaku klātā sienā tālu aiz muguras. Krastos bieži manīja milzīgus gazeļu un nelielu, sarkanu briežu pulkus, kas valgām acīm viņus vēroja.
Tagad, kad vairs nedraudēja fanguru uzbrukumi, Eragons teju vai katru dienu kārtīgi izlidojās ar Safiru. Šī bija pirmā reize kopš Gileadas, kad viņi varēja tik daudz laika pavadīt gaisā, un abi to labprāt izmantoja. Turklāt lidojumi deva iespēju izvairīties no neveiklā, mulsinošā Arjas tuvuma plosta šaurībā; tas sagādāja Eragonam jūtamu atvieglojumu.
ARJA SVIT-KONA
Eragons un ceļabiedri plostoja tālāk pa Az Ragni, līdz tā ietecēja Eddas upē, kas tālāk plūda uz svešajiem austrumiem. Abu upju satecē viņi paviesojās rūķu tirdzniecības apmetnē Hedartā, kur samainīja plostus pret ēzeļiem. Nelielā auguma dēļ rūķi nekad neizmantoja zirgus.
Ar ja atteicās no piedāvātā lopiņa, paskaidrodama: Es netaisos atgriezties savu senču zemē ēzeļa mugurā.
Torvs sarauca pieri. Kā tad tu tiksi mums līdzi?
Skriešus. Un viņa skrēja tik ātri, ka vienādiņ apsteidza Ledusliesmu un ēzeļus, ik pa brīdim sagaidīja tos, sēdēdama uz nākamā pakalna vai kādā koku pudurī. Par spīti lielajai slodzei, nelikās, ka viņa būtu īpaši piekususi, kad vakarā ceļotāji iekārtoja kārtējo apmetni. Tāpat nešķita, ka viņai būtu interese pārmīt vairāk par pāris vārdiem laika sprīdī starp brokastīm un vakariņām. Šķita, ka ar katru sperto soli viņa kļūst arvien saspringtāka.
No Hedartas viņi devās uz ziemeļiem augšup gar Eddas upi uz tās izteci no Eldora ezera.
Pēc trijām dienām viņi jau varēja saskatīt Duveldenvārdenu. Mežs vispirms parādījās kā miglaina, robota līnija virs apvāršņa, tad ātri izpletās par mūžvecu ozolu, dižskābaržu un kļavu smaragdzaļo jūru. Sēžot Safiras mugurā, Eragons redzēja, ka meži vienlaidus aizstiepjas līdz horizontam gan ziemeļos, gan rietumos, turklāt viņš zināja, ka tie sniedzas vēl tālāk, visā Alagēzijas garumā.
Ēnas zem koku arkveidīgajiem zariem likās vienlaikus noslēpumainas, vilinošas un arī bīstamas, jo tur taču dzīvoja elfi. Kaut kur daudzkrāsu Duveldenvārdenas sirds dziļumos slēpās Elesmēra pilsēta, kurā turpināsies viņa apmācība, kā arī Osilona un citas elfu pilsētas, kuras kopš Jātnieku krišanas bija izdevies apciemot vien retajam neelfam. Mežs, Eragons juta, bija parastiem
mirstīgajiem bīstama vieta, savādas maģijas caurstrāvota un vēl dīvaināku radījumu apdzīvota.