Atgriezušies pie namiņiem, viņi sasaiņoja mantas un sekoja elfiem cauri biezoknim uz Eddas upes krastu. Tur pie krietna klintsbluķa bija piesietas divas baltas kanoe laivas ar sānos iegrebtiem vīteņiem.
Eragons iekāpa tuvākajā laivā un iekārtoja saini zem kājām. Viņu pārsteidza laivas vieglums likās, to varētu pacelt ar vienu roku. Satrieca arī tas, ka priekšgali bija veidoti no vairākiem bērza mizas paneļiem, kas šķita sakausēti vienā veselumā bez kādām šuvēm. Ziņkāres mākts, viņš pieskārās laivas malai. Miza bija stingra un spriega, gluži kā nostiepts pergaments, un vēsa laikam no saskares ar ūdeni. Jauneklis pieklauvēja pie malas. Sķiedrotais apvalks novibrēja kā pieklusinātas bungas.
- Vai visas jūsu laivas ir šādi būvētas? Jātnieks apvaicājās.
- Visas, izņemot pašas lielākās, Nari atbildēja, nomezdamies Eragona laivas priekšgalā. Tās mēs izdziedam no īpaši izmeklētiem ciedriem un ozoliem.
Pirms Eragons paguva pajautāt, ko nozīmē izdziedāt laivas, pie viņiem iekāpa Oriks, bet Arja un Lifens iesēdās otrā laivā. Tad Arja pievērsās Edurnam un Seldinam, kuri palika upes krastā, un piekodināja: Sargājiet šo ceļu, lai neviens mums nevarētu sekot, un nestāstiet nevienam, ka esam ieradušies elfu zemē. Par to pirmajai jāuzzina karalienei. Tikko nonāksim līdz Siltrimai, es nosūtīšu jums papildspēkus.
- Arja Drotningu.
- Lai zvaigznes jūs sargā! elfā atbildēja.
Saliekušies uz priekšu, Nari un Lifēns pacēla no laivām asas, pēdas desmit garas kārtis un sāka stumties augšup pa straumi. Safira ieslīdēja ūdenī aiz laivām un devās uz priekšu pa upes gultni, līdz panāca tās. Kad Eragons paskatījās uz pūķi, viņa laiski piemiedza ar aci, tad ienira zem ūdens, liekot upei uzsist caurspīdīgu vilni virs viņas izliektās muguras. To redzot, elfi iesmējās un uzteica pūķi par iespaidīgo spārnu vēzienu un spēku.
Aptuveni pēc stundas viņi sasniedza Eldora ezeru, ko ņirbināja sīki, robaini vilnīši. Putni un kukaiņi spietoja gar koku sienu ezera rietumu krastā, bet austrumu krasts lēzeni pārgāja bezgalīgā līdzenumā, kur ganījās simtiem briežu.
Tagad, kad vairs nenācās irties pretī straumei, Nari un Lifēns nolika kārtis vietā un izsniedza katram pa airim ar koka lapai līdzīgu lāpstiņu. Oriks un Arja jau zināja, kā ar to rīkoties, bet Nari nācās šo māku ierādīt Eragonam. Mēs virzīsimies uz to pusi, kurā airēsi tu, elfs skaidroja. Tātad, ja es airēšu laivas labajā pusē, bet Oriks kreisajā, tad tev jāairē pārmaiņus te vienā, te otrā, citādi mēs novirzīsimies no kursa. Saules gaismā Nari mati mirdzēja kā sīkas, liesmojošas stieplītes.
Eragons drīz vien saprata, kas jādara, un, kad kustības kļuva ritmiskas, viņa prāts aizklīda nomoda sapņos. Laiva, kurā viņš sēdēja, slīdēja pāri ezeram, bet viņa domas aizmaldījās fantastikas pasaulē, kas slēpās jaunekļa iztēlē. Izcēlis airi no ūdens, lai atpūtinātu rokas, Jātnieks vēlreiz izvilka Orika iedoto gredzenu ķēdīti un mēģināja sakārtot spītīgos apļus vienā.
Nari pamanīja viņa nodarbi. Vai es drīkstu aplūkot tavu gredzenu?
Eragons pasniedza prātlauzi elfam, un tas uzgrieza viņam muguru. Kādu laiciņu Eragons un Oriks airēja laivu divatā, bet Nari tikmēr knibinājās ap gredzeniem. Tad ar priecīgu izsaucienu Nari pacēla augšup roku, un uz viņa lielā pirksta uzdzirkstīja gatavais gredzens. Brīnišķīga mīkla, Nari atzina. Viņš novilka gredzenu no pirksta un sapurināja to, lai atdotu Eragonam sākotnējo riņķīšu mudžekli.
- Kā tev izdevās to salikt? Eragons gribēja zināt, pārsteigts un pat mazliet greizsirdīgs par to, ka elfam bija izdevies to atrisināt tik ātri. Nē, pagaidi! Nestāsti man neko. Es vēlos to salikt pats.
- Protams, Nari smaidot atbildēja.
PAGĀTNES BRŪCES
Trīs un vēl pusi dienas Kārvahallas iedzīvotāji apsprieda beidzamo uzbrukumu, jaunā Elmunda nāvi un to, ko varētu darīt, lai izbēgtu no šīs trīskārt nelādētās bezizejas. Par to strīdējās visās mājās, visās istabās. Pietika viena vārda, lai draugi kristu krāgā draugiem, vīri saķīvētos ar sievām, lai bērni nostātos pret vecākiem un lai visi pēc maza mirkļa atkal salīgtu mieru, jo mērķis visiem bija viens izdzīvot.
Daži uzstāja, ka Kārvahalla ir nolemta iznīcībai, tāpēc viņi mierīgi varot nogalināt razakus un atlikušos kareivjus, tā vismaz izbaudot atriebes saldmi. Citi sprieda: ja Kārvahalla tiešām lemta bojāejai, tad vienīgā prātīgā izeja esot padoties un paļauties uz karaļa žēlastību, pat ja tas nozīmētu Rorana spīdzināšanu un nāvi, kā arī verdzību visiem pārējiem. Vēl vairāki nepiekrita ne vieniem, ne otriem, bet iegrima drūmā, tumšā naidā, ko vērsa pret ikvienu, kuru uzskatīja par atbildīgu ciemu piemeklējušajā nelaimē. Un kur nu vēl tie, kuri savu paniku slēpa kārtīga alus kausa dziļumos.
Acīmredzot arī paši razaki saprata, ka pēc vienpadsmit kareivju zaudējuma viņu spēki nav tik vareni, lai uzbruktu Kārvahallai, tāpēc vienība bija atkāpusies tālāk pa ceļu. Karaļa vīri bija izlikuši sargkareivjus vairākās Palankāras ielejas vietās un tagad vienkārši nogaidīja. Gaida utainus papildspēkus no Ceinonas vai Gileadas, ja jūs gribat zināt manu viedokli, Lorings pavēstīja vienā no sapulcēm. Rorans noklausījās gan viņa domas, gan vēl vairākus vīrus, tad pats klusībā pārcilāja varbūtējo rīcību. Visas iespējas likās bīstamas un riskantas.
Rorans tā arī nebija atzinies Slounam, ka viņi ar Katrīnu saderinājušies. Jaunais vīrietis apzinājās, ka vilkt to garumā ir pagalam muļķīgi, bet baidījās no tā, kā miesnieks varētu rīkoties, uzzinājis, ka Rorans un Katrīna nav likušies ne zinis par tradīcijām un tādējādi arī par tēva autoritāti. Turklāt darāmā netrūka,
un tas novērsa Rorana domas; viņš pārliecināja pats sevi, ka aizsargbūvju nostiprināšana ap Kārvahallu šobrīd ir pats svarīgākais uzdevums.
Sameklēt palīgus izrādījās vieglāk, nekā Rorans bija domājis. Pēc iepriekšējā vakara kaujas cieminieki rūpīgāk ieklausījās viņā un precīzāk izpildīja rīkojumus vismaz tie, kuri neuzskatīja viņu par nelāgās situācijas vaininieku. Jaunā varas apziņa jaunekli mulsināja, līdz viņš saprata, ka tā, visticamāk, ir saistīta ar apbrīnu, cieņu un pat bailēm, ko citiem iedveš viņa nogalinātie kareivji. Tagad viņu sauca par Dižveseri. Par Roranu Dižveseri.
Iesauka viņam tīri labi patika.
Kad pār ieleju nolaidās tumsa, Rorans atspiedās pret sienu Horsta ēdamistabā un pievēra acis. Pie sveču izgaismotā galda sasēdušie vīri un sievas risināja sarunu. Pašreiz Kiselts izklāstīja, kā Kārvahallā ir ar ēdamā un citu cīņām noderīgu mantu krājumiem. Badu mēs necietīsim, viņš pabeidza savu stāstu, bet, ja nevarēsim apkopt laukus un laist ganībās lopus, mums labāk pārgriezt sev rīkli vēl pirms nākamās ziemas pienākšanas. Tas būtu žēlsirdīgāks gals.
Horsts saviebās. Sūdu būšana!
- Sūdu būšana vai ne sūdu būšana, Ģertrūde sacīja, mums izdosies to noskaidrot. Kad kareivji ieradās, mūsu skaitliskais pārsvars bija desmit pret vienu. Viņi ir zaudējuši vienpadsmit vīru; mūsu pusē ir kritis apaļš ducis, vēl deviņi ir ievainoti. Kas, Horst, notiks, kad viņiem būs pārsvars desmit pret vienu?
- Bardiem būs iemesls iegaumēt mūsu vārdus, Horsts atbildēja. Ģertrūde skumji pašūpoja galvu.
Tad Lorings trieca dūri galdā. Un es saku, ka mums tagad vajadzētu uzbrukt, pirms viņiem pievienojas papildspēki. Pulciņš ar šķēpiem un vairogiem bruņotu vīru iznīdētu šo lapseņu pūzni. To varētu paveikt jau šonakt!
Rorans nemierīgi sakustējās. Visas šīs runas jau bija dzirdētas, un, tāpat kā tas bija noticis iepriekš, arī šoreiz Loringa vārdi sacēla mazu vētru, kas aizrāva sapulcējušos. Vēl pēc stundas spriešanai nemanīja ne gala, ne malas un vienīgā jaunā ideja bija