Teina ieteikums Gedrikam izmiecēt pašam savu ādu, kas gandrīz beidzās ar dūru palaišanu.
Kad strīdi beidzot pieklusa, Rorans piekliboja pie galda, cik 11u ātri savainotā kāja ļāva. Viņš dziļi ieelpoja. Neizlēmība mūs nogalinās tikpat droši kā zobens vai bulta. Orvals pārgrieza acis, bet pārējie ieklausījās. Es nezinu, vai mums vajadzētu uzbrukt vai bēgt…
- Kurp tad? iespurdzās Kiselts.
- … taču es zinu vienu mūsu bērni, mūsu mātes, mūsu ievainotie ir jāpasargā no briesmām. Razaki ir nogriezuši ceļu uz Kolija un citu zemnieku saimniecībām vairāk ielejā. Kā rīkoties? Mēs pazīstam šo pusi labāk nekā jebkurš cits Alagēzijas iemītnieks, un ir kāda vieta… ir kāda vieta, kur mūsu mīļotie būs drošībā. Es runāju par Kori.
Rorans saviebās, kad pār viņu nolija piktu balsu šaltis. Visskaļāk kliedza Slouns: Es drīzāk ļaušu, lai mani pakar, ne speršu kāju tajos nolādētājos kalnos!
- Roran, Horsts ierunājās, pieklusinādams kliedzējus. Tu jau nu labāk par citiem zini, ka Kore ir pārāk bīstama! Un tieši tur Eragons atrada akmeni, kas atveda šurp razakus! Kalnos ir auksti, turklāt tie ir pilni ar vilkiem, lāčiem un citiem briesmoņiem. Kāpēc pieminēt kaut ko tik neprātīgu?
Lai pasargātu Katrīnu! Rorans gribēja iekliegties. Tomēr viņš savaldījās un teica: Lai cik lielu karapulku savāktu razaki, viņi neuzdrošināsies spert kāju Korē. Galu galā Galbatorikss tur zaudēja pusi savas armijas.
- Tas bija ļoti sen, Morna balsī skanēja šaubas.
Roranam to tikai vajadzēja. Un kopš tā laika stāsti ir tikai
sabiezinājuši krāsas! Līdz Igualdas ūdenskrituma virsotnei ved taka. Mums tikai jāaizvada turp bērni un pārējie. Viņi atradīsies tepat līdzās, piekalnē, tomēr būs drošībā. Ja razaki ieņems Kārvahallu, bēgļi varēs nogaidīt, līdz kareivji aiziet, un tad meklēt patvērumu Terinsfordā.
- Tas ir pārāk bīstami, Slouns noņurdēja. Miesnieka pirksti bija sažņauguši galda malu tik cieši, ka kauliņi vīdēja balti.
Aukstums, zvēri. Neviens prātīgs vīrs nesūtītu savus tuvākos tādās briesmās.
Bet… Rorans saminstinājās un apklusa, Slouna piebildes samulsināts. Jauneklis gan zināja, ka miesnieks neieredz Kori vairāk par citiem cieminiekiem savulaik viņa sieva gāja bojā, nokrītot no klints netālu no Igualdas ūdenskrituma. Rorans bija cerējis, ka vīra apsēstā vēlme pasargāt Katrīnu būs gana spēcīga, lai pārmāktu nepatiku. Jauneklis saprata, ka viņam nāksies pārliecināt Slounu tāpat arī visus pārējos. Rorans turpināja pielaidīgākā balsī: Tur nav tik traki. Sniegs uz virsotnēm pamazām kūst. Korē nav neko aukstāks, kā bija šeit pirms pāris mēnešiem. Un es šaubos, vai vilki un lāči uzdrīkstēsies uzbrukt tik lielam ļaužu pulkam.
Slouns saviebās, savilka lūpas, atsedzot zobus, un noraidoši papurināja galvu. Korē mūs gaida tikai un vienīgi nāve.
Izskatījās, ka pārējie sliecas viņam piekrist, bet tas tikai stiprināja Rorana pārliecību, ka viņa mīļotajai draud nāves briesmas, ja neizdosies pārliecināt cieminiekus par savu taisnību. Jauneklis pārlaida skatienu seju lokam, lūkodams ieraudzīt kādu, kas piei kristu viņa viedoklim. Piedod, Delvin, es zinu, ka runāšu nežēlīgi, bet, ja Elmunds būtu aizgājis kalnos, nevis palicis Kārvahallā, viņš būtu dzīvs. Kā gan tu neredzi, ka tā ir vienīgā iespēja? Tev ir iespēja paglābt citus vecākus no ciešanām, kas piemeklējušas tevi!
Visi klusēja. Un tu, Birgit! Rorans pagājās uz sievietes pusi, pievilkdams kāju un tverdamies pie krēslu atzveltnēm, lai nezaudētu līdzsvaru. Vai vēlies, lai Nolfavrelu piemeklē tēva liktenis?! Viņam ir jādodas projām. Vai tad tu neredzi, ka tikai Korē viņš būs drošībā?… Kaut gan Rorans centās savaldīties, viņš juta, kā acīs sariešas asaras. Tas taču ir bērnu dēļ! viņš sašutis iesaucās.
Istabā valdīja klusums. Rorans blenza uz koka virsmu zem plaukstām, cenzdamies nomierināties. Pirmais sagrozījās Delvins. Es nepametīšu Kārvahallu, kamēr mana puikas slepkavas būs kaut kur tuvumā. Tomēr, viņš apstājās un tad lēnām turpināja, it kā katrs vārds sagādātu sāpes, es nevaru noliegt, ka tu runā prātīgi. Bērni ir jānogādā drošībā.
- Un es to teicu jau pašā sākumā, paziņoja Tara.
Tad bija kārta Baldoram: Roranam ir taisnība. Bailes nedrīkst padarīt mūs aklus. Vairums no mums vismaz pāris reižu ir bijuši līdz pašam ūdenskritumam. Tas ir gana drošs kāpiens.
- Arī man, beidzot piebalsoja Birgita, ir jāpiekrīt.
Horsts pamāja. īsti jau man tas nepatīk, bet, ņemot vērā
apstākļus… Manuprāt, mums nav citu iespēju. Vēl pēc brīža arī pārējie vīri un sievas negribīgi piekrita Rorana priekšlikumam.
- Muļķības! Slouns ieaurojās. Viņš piecēlās un norādīja ar pirkstu uz Roranu. Kas viņus apgādās ar pārtiku, ja gaidīt nāksies vairākas nedēļas? Panest to viņi nespēs. Kā viņi rūpēsies par siltumu? Ja iekurs ugunskurus, viņus pamanīs! Kā, kā, kā? Ja viņi nenomirs badā, tad nosals. Ja nenosals, viņus aprīs. Ja viņus ueaprīs… Kurš lai to zina? Viņi vai" nokrist no kādas klints!
Rorans paplēta rokas. Ja mēs visi nāksim talkā, pārtikas viņiem būs gana. Ugunskuriem nevajadzētu būt saskatāmiem, ja tos kurinātu dziļāk mežā bet to nāktos darīt tik un tā, jo pie paša ūdenskrituma ir pārāk maz vietas, lai ierīkotu apmetni.
- Aizbildinājumi! Taisnošanās!
- Kā, tavuprāt, mums vajadzētu rīkoties? Morns vaicāja, ar izbrīnītu skatienu nopētot Slounu.
Miesnieks rūgti iesmējās. Ne šādi!
- Tad kā?
- Vienalga. Bet šī ir nepareiza izvēle.
- Tu vari nelaist savējos kalnos, Horsts piebilda.
- Un nelaidīšu arī, Slouns atcirta. Dariet, kā zināt, bet ne es, ne kāds mans rads nespers kāju Korē, kamēr vien man galvā būs smadzenes. Viņš paķēra savu cepuri un, uzmetis Roranam indīgu skatienu, izgāja no telpas. Arī Rorans nepalika grimasi parādā.
Pēc jaunekļa domām, Slouns ar savu auna stūrgalvību apdraudēja Katrīnu. Ja viņš nespēj saņemties un aptvert, ka Kore būtu labākais patvērums, Rorans nolēma, tad viņš kļūst par manu ienaidnieku un spiež mani visus lēmumus pieņemt pašam.
Horsts, atbalstījies uz elkoņiem, pasvērās uz priekšu un saņēma resnos, spēcīgos pirkstus. Tā… Ja mēs esam izlēmuši par labu Rorana plānam, kas mums vajadzīgs, lai to īstenotu? Klātesošie pārmija piesardzīgus skatienus un tad pamazām ķērās pie jautājuma apspriešanas.
Rorans nogaidīja, līdz bija pārliecināts, ka sasniedzis iece rēto, un tad izslīdēja no ēdamistabas. Mezdams lokus cauri krēslas pārklātajam ciematam, viņš apstaigāja koku aizsargsienu un mēģināja atrast Slounu. Pēc brīža viņš ieraudzīja miesnieku vīrs tupēja lāpas mestas gaismas lokā, atbalstījis vairogu pret ceļiem. Rorans strauji pagriezās un skriešus aizmetās uz Slouna veikaliņu, kur ātriem soļiem devās uz virtuvi mājas dziļumā.
Katrīna tobrīd klāja vakariņu galdu, un mīļotā parādīšanās viņu pārsteidza. Roran! Kāpēc tu esi šeit? Vai izstāstīji tēvam par mums?
- Nē. Viņš panācās uz priekšu un saņēma meitenes roku, izbaudīdams pieskāriena siltumu. Jau tas vien, ka viņi atradās vienā telpā, pildīja jaunekļa sirdi ar prieku. Man tev ir kāds liels lūgums. Mēs nolēmām sūtīt bērnus līdz ar vēl dažiem ciematniekiem uz Kori, lai viņi virs Igualdas ūdenskrituma iekārtotu apmetni un nogaidītu iespējamos uzbrukumus drošībā. Katrīna aizturēja elpu. Es vēlos, lai tu dotos kopā ar bēgļiem.