Ar satriektu izteiksmi sejā Katrīna atvilka roku un pagriezās pret atklāto pavardu. Viņa apņēma rokas ap pleciem un brīdi vēroja kvēlojošās ogles. Krietnu laiciņu viņa nebilda ne vārda. Pēc mammas nāves tēvs man aizliedza spert kāju ūdenskrituma tuvumā. Beidzamo desmit gadu laikā es neesmu bijusi dziļāk Korē par Albema sētu. Viņa nodrebēja, un meitenes balsī ieskanējās pārmetums. Kā tu vari gribēt, lai es pametu gan tevi, gan tēvu? Šeit ir ne tikai tavas, bet arī manas mājas. Un kāpēc lai es dotos kalnos, ja Elēna, Tara un Birgita paliek Kārvahallā?
- Katrīn, es tevi lūdzu. Viņš piesardzīgi uzlika rokas uz meitenes pleciem. Razaki te ir manis dēļ, un es sev nepiedotu, ja tāpēc tev nāktos ciest. Kamēr tev draud briesmas, es nespēju visas domas un spēkus veltīt šobrīd galvenajam proti, Kārvahallas aizsardzībai.
- Kurš gan mani cienīs, ja būšu kā gļēvule iebēgusi mežā? Viņa pacēla zodu. Man būtu kauns stāvēt Kārvahallas sieviešu priekšā un saukt sevi par tavu sievu.
- Gļēvule? Bērnu aizgādāšana drošībā uz Kori nav nekāda gļēvulība. Galu galā ir vajadzīgs vairāk drosmes, lai dotos kalnos, nevis paliktu šeit.
- Kas tās par šausmām? Katrīna čukstus vaicāja. Meitene pagriezās Rorana apskāvienā, acīm mirdzot un mutei sakniebjoties taisnā līnijā. Vīrietis, kurš teju kļūs par manu vīru, vairs nevēlas redzēt mani sev blakus.
Jauneklis papurināja galvu. Tas nav tiesa. Es…
- Tas ir tiesa! Un ja nu tevi nonāvē, kamēr esmu projām?
- Nerunā…
- Nē! Kārvahallai ir maz cerību, ka izdosies izdzīvot, un, ja mums jāmirst, es drīzāk mirstu tev blakus, nevis slapstos pa Kori bez dzīves un bez sirds. Lai tie, kuriem ir bērni, tiek galā paši. Un es arī galā tikšu pati. Lejup pa meitenes vaigu noritēja asara.
Katrīnas uzticība lika pateicības un izbrīnās vilnim pāršalkt pār Roranu. Viņš ieskatījās dziļi meitenes acīs. Es vēlos, lai tu dodies kalnos tāpēc, ka mīlu tevi. Es saprotu, kā tu jūties. Es zinu, ka tas ir visgrūtākais upuris, kādu vien mēs varam nest otra labā, un es tev to tagad lūdzu.
Katrīna nodrebēja, saspringusi no galvas līdz kājām. Nobālušās rokas žņaudzīja muslīna jostu. Ja es tev šoreiz piekritīšu, meitene trīcošā balsī turpināja, tev te un tagad ir jāapsola, ka nekad vairs šādu lūgumu neizteiksi. Tev ir jāapsola, ka pat tad, ja mēs stātos pretī Galbatoriksam un tikai viens no mums varētu izglābties, tu nelūgsi man doties projām.
Rorans bezspēcīgi palūkojās uz mīļoto. Es nespēju to solīt.
- Tad kāpēc tu gribi, lai es daru to, ko pats atsakies darīt?! viņa iesaucās. Tāda ir mana cena, un tavu zvērestu neaizstās nedz zelts, nedz dārgakmeņi, nedz skaisti vārdi. Ja tu, Roran Dižveseri, nespēj nest arī savu upuri, tad pazūdi no šejienes un nekad nerādies man acīs!
Es nedrīkstu viņu zaudēt. Lai kā tas plosītu viņa sirdi, jauneklis, nodūris galvu, pateica: Es tev to apsolu.
Katrīna arī pamāja ar galvu un atslīga krēslā meitenes augums vēl arvien likās sasprindzis un ar piedurknes malu notrausa asaras. Klusā balsī viņa piebilda: Tētim tas ļoti nepatiks.
- Kā tu viņam to izstāstīsi?
- Es nestāstīšu, viņa apņēmīgi sacīja. Viņš nekad mani I nelaistu uz Kori, bet viņam jāsaprot, ka tas ir mans lēmums. Lai nu kā, kalnos viņš neuzdrošināsies man sekot; viņš no tiem baidās vairāk nekā no nāves.
- Bet varbūt vēl vairāk viņš baidīsies zaudēt tevi?
- Tad jau redzēs. Ja… kad… pienāks laiks atgriezties, es ceru, tu jau būsi izrunājies ar viņu par saderināšanos. Tad viņam būs gana laika samierināties ar mūsu lēmumu.
Rorans aptvēra, ka piekrītoši māj ar galvu, bet prātā virpuļo viena doma: viņiem būs ļoti laimējies, ja viss izdosies tik gludi,
TAGADNES BRŪCES
Nākamās dienas rītausmā Rorans pamodās un mirkli gulēja atvērtām acīm, skatīdamies nobalsinātajos griestos un klausīdamies pats savā lēnajā eļpā. Pēc kāda brīža viņš novēlās no gultas, apģērbās un devās uz virtuvi, kur sameklēja maizes ņuku, apsmērēja to ar mīkstu sieru un izgāja uz lieveņa, lai notiesātu brokastis, priecājoties par saullēktu.
Rīta apcerīgumu drīz vien iztraucēja resgaļu bariņš, kas, sajūsmā spiegdami, izspurdza no tuvējās mājas dārza bērni spēlēja "Ķeram kaķi". Atvasēm pa pēdām steidza vairāki pieaugušie, cenzdamies notvert savus mantiniekus. Rorans noskatījās, kā trokšņainā parāde nozūd aiz stūra, iebāza mutē atlikušo maizes kancīti un atgriezās virtuvē, kurā tagad pulcējās pārējie ģimenes locekļi.
- Labrīt, Roran, sveicināja Elēna. Viņa atgrūda loga slēģus un pavērās augšup uz debesīm. Izskatās, ka atkal varētu līt.
- Jo vairāk līs, jo labāk, Horsts nopriecājās. Tas nozīmē, ka mūs būs grūtāk pamanīt, kamēr kāpsim Narnmora kalnā.
- Mūs? Rorans pārvaicāja. Viņš apsēdās līdzās Albriham kalēja dēls vēl berzēja miegu no acīm.
Horsts pamāja. Slounam bija taisnība par ēdienu un pārējām dzīvei vajadzīgajām mantām mums jāpalīdz uznest tās līdz ūdenskritumam, citādi viņiem drīz pietrūks ēdamā.
- Vai te, lejā, paliks gana vīru, lai aizstāvētu Kārvahallu?
- Protams, protams.
Kad visi bija ieturējuši brokastis, Rorans palīdzēja Baldoram un Albriham sasaiņot pārtiku, segas un vēl šādas tādas sadzīvē noderīgas mantas trijos pamatīgos saiņos. Uzmetuši tos plecos, viņi devās uz ciemata ziemeļu galu. Kājas liels vēl arvien sāpēja, bet paciešami. Pa ceļam viņi satika trīs brāļus Darmenu, Larni un Hamundu ar līdzīgiem saiņiem uz muguras.
Pāris soļu no grāvja, kas meta loku ap ēkām, Rorans un viņa biedri nonāca palielā bērnu, vecāku un vecvecāku pūlī visi gatavojās pārgājienam. Vairākas ģimenes bija nodevušas bēgļu rīcībā savus ēzeļus, kam vajadzēja palīdzēt uznest kalnā saiņus un mazākos bērnus. Nastu nesēji veidoja nepacietīgu, brēcošu rindu, kas jucekli tikai vairoja.
Rorans nolika savu saini zemē un, pārlaidis skatienu bēgļu pulkam, pamanīja Ivora tēvoci Svārtu viņš savos gandrīz sešdesmit gados bija vecākais vīrs visā Kārvahallā. Svārts sēdēja uz drānu ķīpas, ļaudams kādam mazulim spēlēties ar sirmās, garās bārdas galu. Nolfavrelu pieskatīja Birgita, norūpējies vaigs bija Feldai, Nollai, Kalitai un citām mātēm. Vairums cilvēku gan vīri, gan sievas nelikās pārāk priecīgi par notiekošo. Ļaužu pulkā Rorans pamanīja arī Katrīnu. Viņa pameta skatienu uz mīļotā pusi, pasmaidīja un tad atkal noliecās, lai pabeigtu sasiet mezglu uz vienas no paunām.
Roranam radās iespaids, ka gatavošanos ceļam neviens īsti nevada, tāpēc viņš, cik nu spēja, centās palīdzēt ar kravu saiņošanu un rīkojumiem. Jauneklis secināja, ka trūkst ūdensmaisu, bet, kad viņš par to ieminējās, tos sanesa tik daudz, ka vairāki izrādījās lieki. Šādi sīkumi aizkavēja procesu un aizņēma ne vienu vien agrā rīta stundu.
Runādamies ar Loringu par iespējamo nepieciešamību sagādāt papildu apavus, Rorans pēkšņi apklusa viņš pamanīja, ka vienā no ejām starp mājām stāv Slouns.
Kad miesnieks brīdi bija vērojis kustīgo ņudzekli, viņa lejup pavērstajos lūpu kaktiņos iezagās nicinājuma izteiksme. Viņš pamanīja Katrīnu un, ieraudzījis, ka meitene uzcēlusi plecos savu saini, saprata, ka viņa nav vienkārši atnākusi palīgā. Slouna smīns pārtapa satracināta dzīvnieka dusmās. Uz miesnieka pieres izspiedās un sāka pulsēt asinsvads.
Rorans steigšus devās pie Katrīnas, taču Slouns nonāca pie meitas pirmais. Miesnieks sagrāba meitenes saini un sāka to no visa spēka raustīt. Kurš tevi piespieda tā rīkoties? Katrīna bilda kaut ko par bērniem un mēģināja izrauties no tēva tvēriena, liet Slouns vēl stiprāk parāva saini, ar plecu siksnām atlauzdams Katrīnas rokas atpakaļ, nometa saini zemē tā, ka saturs izbira zālē. Vēl arvien kliegdams, Slouns sagrāba meitas roku un sāka vilkt viņu projām. Meitene iecirta papēžus zemē un sāka pretoties, kaparkrāsas matu kodaļa virpuļoja ap viņas galvu kā smilšu vētra.