Выбрать главу

Lai gan došanos uz Kori aizkavēja cieminieku tikko pieredzē­tais neparastais atgadījums, cilvēku un ēzeļu karavāna augšup uz Igualdas ūdenskritumu pa Narnmora kalna nogāzē ieskrā­pēto, vientulīgo taku devās jau krietnu brīdi pirms pusdienlaika. Kāpiens bija visai stāvs, tāpēc virzīties nācās lēnām, jo gājēju vidū bija daudz bērnu, bet pieaugušie nesa smagus saiņus.

Rorans ceļa lielāko daļu gāja aiz Teina sievas Kalitas un viņu pleciem bērniem. Viņam tas tīri labi patika, jo ļāva pasaudzēt ievai­noto kāju un mierīgi pārcilāt prātā nesenos notikumus. Sadursme tu Slounu viņu uztrauca. Vismaz, viņš sevi mierināja, Katrīna i'nirs ilgi neaizkavēsies Kārvahallā. Sirds dziļumos Rorans bija pārliecināts, ka ciemu visai drīz ieņems. Tas bija skarbs, tomēr nenovēršams fakts.

Kad bija noiets trīs ceturtdaļas ceļa, viņš apstājās atpūsties un utspiedās pret koku, lai izbaudītu skatu pāri Palankāras ielejai. Jauneklis mēģināja saskatīt razaku nometni viņš zināja, ka tā atrodas ceļa dienvidu pusē nedaudz pa kreisi no Anoras upes, taču nespēja saskatīt pat ne dūmu stīdziņas.

Igualdas ūdenskrituma dārdoņu varēja saklausīt krietnu brīdi pirms tam, kad gājēji ieraudzīja pašu ūdenskritumu. Straume atgādināja sniegaini sirmas pinkas, kas no Narnmora punainās galvas vēlās un gāzās lejup ielejā savu pusjūdzi zemāk. Pa ceļam straume izlocījās vairākos virzienos, jo dažādos augstumos vējš pūta uz dažādām pusēm.

Pasoļojis garām slānekļa kraujai, pāri kurai krita Anoras upe, Rorans izgāja cauri ielejai, kas no viens vietas bija noaugusi ar kazenēm, un nonāca lielā izcirtumā, kuru no vienas puses sargāja pamatīga klintsbluķu grēda. Tur viņš ieraudzīja, ka procesijas sākumā gājušie jau sāk iekārtot nometni. Mežā atbalsojās bērnu saucieni un čalas.

Nocēlis saini no pleciem, Rorans atraisīja tam piesieto cirvi un kopā ar vēl vairākiem vīriem ķērās pie krūmu izciršanas. To paveikuši, viņi sāka cirst kokus, lai nometni iežogotu. Drīz gaisu pildīja priežu sveķu smarža. Rorans strādāja raiti, un skaidas šķīda gaisā vienā ritmā ar cirvja vēzieniem.

Kad nožogojums bija pabeigts, pārējie nometnē bija uzslējuši septiņpadsmit teltis no vilnas auduma, iekārtojuši četrus nelie­lus pavardus. Tiesa, cilvēku un pat ēzelīšu noskaņojums likās padrūms. Neviens nevēlējās doties projām un neviens nevēlējās palikt.

Rorans pārlaida skatienu ar šķēpiem bruņoto zēnu un sirmo vīru pulciņam un nodomāja: "Vieniem pieredzes ir pārāk daudz, otriem pārāk maz. Vectēvi zina, kā stāties pretī lāčiem un citiem zvēriem, bet vai viņu mazdēliem pietiks spēka ar tiem tikt galā?" Tad viņš ievēroja skarbo mirdzu sieviešu acīs un saprata, ka pat tad, kad viņu rokas turēja zīdaini vai apkopa nobrāztu celi, vai­rogi un šķēpi bija nolikti turpat pa tvērienam. Rorans pasmaidīja. "Varbūt… varbūt mums tomēr ir cerība."

Tad viņš pamanīja Nolfavrelu sēžam vienu uz baļķa un vera­mies uz Palankāras ieleju. Viņš apsēdās līdzās zēnam, un puika nopietni paskatījās uz Roranu. Vai tu drīz dosies atpakaļ? viņš vaicāja. Rorans pamāja, Nolfavrela savaldības un apņēmības pār­steigts. Tu taču darīsi visu iespējamo, lai nogalinātu razakus un atriebtu manu tēti? Es izdarītu to pats, tikai mamma saka, ka man jāsargā brāļi un māsas.

-   Ja spēšu, atnesīšu tev viņu galvas, Rorans apsolīja.

Zēna zods nodrebēja. Tas ir labi!

-   Nolfavrel… Rorans saminstinājās, meklēdams īstos vārdus. Tu šeit, izņemot mani, esi vienīgais, kuram nācies nogalināt cil­vēku. Tas nenozīmē, ka esam labāki vai sliktāki par pārējiem, bet tas nozīmē, ka varu uzticēties tev, ja jums uzbruks, tu cīnīsies kā īsts vīrs. Kad rīt ieradīsies Katrīna, lūdzu, parūpējies, lai viņa ir droši pasargāta!

Nolfavrels lepnumā izslējās. Es sargāšu Katrīnu, lai kurp viņa ietu. Tad zēns pēkšņi noskuma. Nu… vismaz tad, kad man nevajadzēs pieskatīt…

Rorans visu saprata. O, protams, brāļi un māsas ir pirmajā vietā. Bet varbūt Katrīna var apmesties jūsu teltī?

-   Var gan, lēni atbildēja Nolfavrels. Jā, manuprāt, tā būtu vislabāk. Tu vari paļauties uz mani.

-   Paldies tev. Rorans uzsita puikam uz pleca. Jauneklis būtu varējis lūgt palīdzību vecākam un spēcīgākam vīram, taču pieau­gušie bija pārāk aizņemti ar saviem tiešajiem pienākumiem, lai aizstāvētu Katrīnu, ja tāda vajadzība rastos. Nolfavrelam savukārt būs gan iespēja, gan vēlēšanās gādāt, lai Katrīna būtu drošībā.

Kamēr būsim šķirti, viņš stāsies manā vietā. Tuvojās Birgita, un Itorans piecēlās.

Uzmetusi Roranam bezkaislīgu skatienu, viņa noteica: Iesim, ir laiks. Tad viņa apskāva jaunekli un kopā ar pārējiem ciematniekiem, kam bija jāatgriežas Kārvahallā, devās uz ūdenskrituma pusi. Visi mazās nometnes iemītnieki sapulcējās pie nogāztajiem kokiem un cauri spraugām starp stumbriem drūmi noskatījās pakaļ saviem mīļajiem.

IENAIDNIEKA VAIGS

Pārējo dienas daļu Rorans aizvadīja, veikdams dažādus aiz­sardzībai vajadzīgus darbus, taču Kārvahallas tukšums atbalsojās dziļi viņa sirdī. It kā daļa viņa paša būtu atrauta un paslēpta Korē. Tagad, kad bērni bija projām, ciemats pēkšņi atgādināja armijas apmetni. Un likās, ka tas visus padara nopiet­nus un drūmus.

Kad saule beidzot pazuda aiz Kores plēsonīgajiem zobiem, Rorans uzkāpa pakalnā pie Horsta mājas. Viņš apstājās pie ārdurvīm un uzlika roku uz durvju roktura, bet tad sastinga, nespēdams ieiet namā. Kāpēc tas mani biedē tikpat loti kā karo­šana?

Galu galā viņš aizgriezās no galvenās ieejas un caur mājas sānu durvīm ieslīdēja virtuvē. Tomēr jauneklim nepaveicās pie galda sēdēja un adīja Elēna, vienlaikus sarunādamās ar Katrīnu galda otrā pusē. Abas sievietes pagriezās pret viņu, un Rorans spēja vien dabūt pār lūpām: Vai… vai ar tevi viss kārtībā?

Katrīna pienāca pie mīļotā. Būs jau labi. Viņa maigi pasmai­dīja. Tas tomēr bija briesmīgs trieciens, kad tēvs… kad… Viņa uz mirkli nolaida acis. Elēna bija ļoti mīļa pret mani. Pa nakti viņa piekrita izguldināt mani Baldora istabā.

Priecājos, ka jūties labāk, Rorans noteica. Viņš apskāva meiteni, cenzdamies ar šo vienkāršo pieskārienu izteikt visu savu mīlestību un pielūgsmi.

Elēna salocīja savu adīkli. Iesim nu. Saule jau ir norietējusi, un tev, Katrīn, ir laiks doties pie miera.

Rorans negribīgi atlaida Katrīnu meitene noskūpstīja viņu uz vaiga un atvadījās: Tiksimies no rīta!

Jauneklis grasījās viņai sekot, bet sastinga, kad Elēna asā tonī noskaldīja: Roran! Viņas skaistā seja bija nopietna un nepielūdzama. -Jā?

Elēna nogaidīja, līdz atskanēja kāpņu čīksti, tas nozīmēja, ka Katrīna viņus vairs nedzird. Es ceru, ka visi tie solījumi, kurus tu šodien viņai izteici, nāk tev no sirds, jo, ja tā nebija, es sasaukšu ciema sapulci un panākšu, lai tevi nedēļas laikā izsūta no ciemata.

Rorans apstulba. Protams, no sirds. Es mīlu Katrīnu.

-Viņa šodien tevis dēļ atteicās no visa, kas viņai piederēja, no visa, kas viņai bija dārgs. Elēna cieši ieskatījās viņam acīs. Esmu redzējusi puišus, kas pasviež mīļus vārdus jaunām meite­nēm, kā daždien pasviež graudus vistām. Tad meitas pūš un aiz laimes raud, un iedomājas, ka ir īpašas, bet pēc tam izrādās, ka puisim tas ir bijis vien nevērīgs uzjautrinājums. Tu, Roran, gan vienmēr esi bijis godīgs, taču vīriešu mantība mēdz pārvērst pat visprātīgākos vīrus dīžājošos ērzeļos vai viltīgās, glumās lapsās. Kā ir ar tevi? Jo Katrīnai nevajag nedz muļķi, nedz krāpnieku, pat mīlestību ne; viņai vairāk par visu ir vajadzīgs vīrs, kurš gādās par viņu. Ja tu viņu pametīsi, viņa kļūs par trūcīgāko cilvēku Kārva­hallā, kam nāksies dzīvot no draugu žēlastības vai ubagot. Zvēru pie asinīm, kas plūst manās dzīslās, es to nepieļaušu.