- Un arī es to nepieļaušu, uzstāja Rorans. Ja es tā rīkotos, es būtu bezsirdis vai vēl kas ļaunāks.
Elēna pašūpoja galvu. Tieši tā. Neaizmirsti, ka tu esi solījis precēt meiteni, kura zaudējusi gan savu pūru, gan mātes mantojumu. Vai tu saproti, ko Katrīnai nozīmē zaudēt visu? Viņai nebūs ne sudraba galda piederumu, ne linu palagu, ne mežģīņu, ne citu kārtīgā saimniecībā vajadzīgu lietu. Tās bieži ir vienīgās lietas, kas mums pieder, tās mātes nodod meitām kopš laikiem, kad cilvēki pirmo reizi ienāca Alagēzijā. Tās nosaka mūsu vērtību. Sieviete bez mantojuma ir kā… ir kā…
- Ir kā vīrietis bez saimniecības vai amata, Rorans pabeidza viņas vietā.
- Tieši tā. Liegt mantojumu tas bija nežēlīgi no Slouna puses, bet tagad tur neko nevar mainīt. Nevienam no jums abiem nav naudas vai kādu citu iztikas līdzekļu. Dzīve ir gana grūta arī bez šādām papildu klapatām. Jūs sāksiet tukšā vietā un ar tukšām kabatām. Vai šāda nākotne tevi nebiedē? Es jautāju tev vēlreiz un nemelo, jo citādi tu to nožēlosi līdz mūža galam: vai tu gādāsi par viņu bez aizvainojuma?
- Gādāšu.
Elēna nopūtās un, nocēlusi no āķa krūku, kas karājās pie sijām, pielēja divas māla krūzes ar sidru. Viņa pastūma vienu krūzi uz Rorana pusi un apsēdās pretī jauneklim pie galda. Tad es ieteiktu tev uzcelt Katrīnai māju un parūpēties par pārticību, lai viņa un jūsu meitas varētu nekaunoties stāvēt starp pārējām Kārvahallas sievām.
Rorans iemalkoja vēso sidru. Ja mēs to piedzīvosim.
- Tas gan. Viņa atmeta no pieres gaišo matu cirtu un papurināja galvu. Tu, Roran, esi izvēlējies grūtu ceļu.
- Man vajadzēja panākt, lai Katrīna tiktu projām no Kārvahallas.
Elēnas uzacs pavilkās uz augšu. Tad tāpēc. Par to strīdēties es negrasos. Vienu gan es nesaprotu: kāpēc tu nepateici Slounam par jūsu saderināšanos pirms šīrīta saķeršanās? Kad Horsts uzrunāja manu tēvu, viņš uzdāvināja manējiem divpadsmit aitu, suķi un astoņus pārus kaltas dzelzs svečturu, nemaz nezinot, vai mani vecāki piekritīs viņa bildinājumam. Arī tev vajadzēja rīkoties šādi. Varēji taču izdomāt labāku pieeju nekā topošā sievastēva iekaustīšana.
Rorans sāpīgi iesmējās. Vajadzēt jau vajadzēja, bet, ņemot vērā nemitīgos uzbrukumus, visu laiku šķita vēl nav īstais laiks.
- Razaki ir likuši mūs mierā teju sešas dienas.
Viņš saviebās. Tiesa, bet… tas bija… Ah, es pats nesaprotu! Rorans sarūgtinājumā trieca dūri pret galdu.
Elēna nolika savu krūzi uz galda un saņēma jaunekļa pamatīgo dūri savās smalkajās rokās. Ja tev izdotos atrisināt domstarpības ar Slounu tagad, pirms sakrājas garu aizvainojuma gadu smagums, tu padarītu savu un Katrīnas dzīvi daudz, daudz vieglāku. Rīt no rīta tev vajadzētu aiziet līdz miesniekam un palūgt viņam piedošanu.
- Es neko nelūgšu. Viņam ne.
- Roran, paklausies, ko tev teikšu. Ir vērts lūgties veselu mēnesi no vietas, lai ģimenē valdītu miers. Es to zinu no savas pieredzes tādas domstarpības var izpostīt saskaņu.
- Slouns ienīst Kori. Viņš manī neklausīsies.
- Tomēr tev vajadzētu mēģināt, Elēna nopietni teica. Pat ja viņš noraidīs tavu atvainošanos, vismazjtev nevarēs pārmest, ka neesi mēģinājis izlīgt mieru. Ja tu mīli Katrīnu, aizmirsti par savu pašlepnumu un izdari to, kas vajadzīgs viņai. Neļauj meitenei ciest par tavām kļūdām. Kalēja sieva izdzēra savu sidru, ar alvas kausiņu nodzēsa sveces un atstāja Roranu vienu sēžam tumsā.
Pagāja vairākas minūtes, pirms Rorans sadūšojās piecelties. Viņš pastiepa roku, noslidināja to gar leti, līdz sataustīja durvis, un devās augšup pa kāpnēm, vēl arvien skardams ar pirkstiem sienu raupjo apmetumu, lai nepakluptu. Nonācis istabā, viņš noģērbās un iemetās gultā.
Apskāvis ar vilnu pildīto spilvenu, viņš ieklausījās naksnīgās mājas klusajās skaņās: bēniņos čabinājās un brīdi pa brīdim iepīkstējās pele, šad un tad nočīkstēja nakts dzestrumā atdziestošās sijas, istabas loga pārsedzi laiku pa laikam čukstus noglāstīja viegla vēja pūsma un… un tad gaitenī aiz viņa durvīm atskanēja klusu soļu švīksti.
Viņš noskatījās, kā mēlīte virs durvju roktura paceļas, tad ar vieglu čīkstu durvīs parādās sprauga. Istabā ieslīdēja tumšs stāvs, durvis aizvērās, un Rorans juta, kā viņa seju noglāsta matu aizkars, bet lūpām pieskaras rožu ziedlapiņām līdzīgas lūpas. Jauneklis nopūtās.
Katrīna.
Roranu no miega izrāva pērkona dārdi.
Zibens uzliesmojums iecirta acīs, un pagāja pāris mirkļu, pirms viņš aptvēra, kas notiek, gluži kā nirējs, kurš pēc izmisīgas traukšanās augšup beidzot sasniedz ūdens virsmu. Atvēris acis, viņš ieraudzīja savās durvīs izspridzinātu caurumu. Pa to istabā iebrāzās seši kareivji un viņiem nopakaļ arī abi razaki, piepildot telpu ar spokainu vibrāciju. Viens no kareivjiem bija piespiedis Roranam pie kakla zobena smaili. Katrīna, kas gulēja līdzās, iespiedzās un savilka ap sevi segu.
- Celiesss! pavēlēja razaks. Rorans piesardzīgi uztrausās kājās. Likās, sirds krūtīs tūlīt uzsprāgs. Sssasssieniet viņam rokasss un vediet līdzi.
Kad uz Rorana pusi panācās kareivis ar virvi rokās, Katrīna vēlreiz iekliedzās un metās virsū kareivjiem, nikni kozdama un skrāpēdama. Meitenes asie nagi atstāja tumšas svītras pārsteigto vīru sejās, un drīz vien vairāki no viņiem apjukuši slaucīja asinis.
Rorans nometās uz viena ceļa un paķēra no grīdas savu veseri, tad, rēkdams kā lācis, sāka griezt to ap galvu. Razaki metās uz viņa pusi, cerēdami ar skaitlisko pārsvaru pievārēt jaunekli, bet velti: ja Katrīnai draudēja briesmas, viņš bija neapturams. Vesera triecieni sadragāja pāris vairogu, uzplēsa brigandīnas un bruņukreklus, sašķaidīja razaku ķiveres. Drīz vien divi vīri bija ievainoti, trīs saļimuši, lai vairs nekad neceltos.
Cīņas troksnis pamodināja pārējos mājiniekus; kā caur vati Rorans saklausīja Horsta un viņa dēlu balsis gaiteņa otrā galā. Razaki kaut ko nošņāca cits citam, tad ar necilvēcīgu sparu metās uz priekšu, sagrāba Katrīnu un, pacēluši meiteni uz pleca, metās ārā no istabas.
- Roran! gaisu pāršķēla mīļotās izmisīgais kliedziens.
Saņēmis visus spēkus, Rorans notrieca zemē divus atlikušos
kareivjus. Viņš iestreipuļoja gaitenī un ieraudzīja, ka razaki kāpj laukā pa logu. Jauneklis metās uz viņu pusi un iesita vienam, kas teju teju grasījās noslīdēt no palodzes. Pavilcies augšup, razaks satvēra Rorana plaukstas locītavu un, pretīgi puveklainai elpai cērtoties jaunekļa sejā, apmierināti nočirkstēja: Jā, jā! Mumsss esssi vajadzīgsss tu!
Rorans mēģināja izraut roku, taču razaks neatlaida tvērienu. Ar brīvo roku jauneklis dauzīja radījuma galvu un plecus tie likās cieti, gluži kā no dzelzs izkalti. Izmisis un niknuma pārņemts, viņš sagrāba razaka kapuces malu un norāva to no briesmoņa galvas, atklādams uzbrucēja vaibstus.
Roranu pārsteidza šausmīga, kroplīga seja. Āda mirdzēja spoži melna, gluži kā vaboles spārni. Uz galvas nebija matu. Bezplaknl iņu acis pletās dūres lielumā un zaigoja kā nopulēta hematīta lode; acīs nevarēja saskatīt nedz varavīksneni, nedz zīlīti. Deguna, mutes un zoda vietā rēgojās pamatīgs knābis ar smailu galu, un I ujā zibēja dzelkšņaina purpurkrāsas mēle.