Rorans ierēcās un iecirta papēžus loga rāmī, cenzdamies atbrīvoties no briesmoņa, bet galu galā razakam izdevās izvilkt jaunekli no mājas. Viņš redzēja Katrīnu pakritusi zemē, viņa vēl arvien kliedza un cīnījās.
Kad Rorans jau draudēja saļimt, līdzās parādījās Horsts un apmeta mezgloto roku jauneklim ap krūtīm, noturēdams viņu uz vietas. Atnesiet šķēpu! kalējs iekliedzās. Viņš atņirdza zobus, asinsvadi uz varenā kakla pietūka Rorana noturēšana prasīja visus Horsta spēkus. Jūs, dēmoni, mūs nepieveiksiet!
Razaks parāva jaunekli vēl pēdējo reizi, tad, sapratis, ka neizdosies izraut viņu no kalēja tvēriena, briesmonis pielieca galvu un nošņācās: Mēsss tevi dabūsssim ciet! Tad tas zibens ātrumā metās uz priekšu un Rorans iekaucās, juzdams, kā razaka knābis iecērtas labajā plecā, pāršķeļot muskuli. Tajā pašā brīdī nokrakšķēja arī jaunekļa plauksta. Ar ļaunu ķērcienu razaks atlaida viņu un nozuda tumsā.
Horsts un Rorans elsdami gulēja zemē. Viņi aizveda Katrīnu, jauneklis novaidējās. Kad viņš mēģināja atbalstīties uz kreisās rokas, labā bezspēcīgi nokarājās. Rorana acīs kaut kas uzzibēja, un tad skatiens sāka tumst. No Rorana istabas, notašķījušies asinīm, iznāca Albrihs un Baldors. Aiz viņiem gulēja tikai līķi. Tagad es esmu nogalinājis astoņus. Rorans sameklēja savu veseri un devās projām pa gaiteni, bet tad viņam ceļu aizšķērsoja Elēna, tērpusies baltā naktskreklā.
Viņa nopētīja jaunekli, tad saņēma viņa roku un lika apsēsties uz koka lādes, kas stāvēja pie sienas. Tev vajadzētu atrādīties Ģertrūdei.
-Bet…
Ja viņa neapturēs asiņošanu, tu drīz zaudēsi samaņu.
Viņš paskatījās uz labo sānu tas tiešām mirka asinīs. Mums vispirms jāizglābj Katrīna… sāpju lēkme lika Roranam sakost zobus, …pirms tie nodara viņai ko ļaunu.
- Puisim taisnība, mēs nedrīkstam vilcināties, piekrita Horsts. Pārsien viņu, cik nu labi spēj, un mēs dosimies viņiem pakaļ. Elēna saknieba lūpas un aizsteidzās pie drēbju skapja. Kalēja sieva atgriezās ar vairākām lupatām, cieši nosēja Rorana saplosīto plecu un lauzto plaukstas locītavu. Tikmēr Albrihs un Baldors bija noņēmuši kritušajiem kareivjiem bruņas un zobenus. Horsts paņēma vien šķēpu.
Elēna uzlika plaukstu vīram uz krūtīm: Esi piesardzīgs. Viņa paskatījās uz dēliem. Tas attiecas arī uz jums.
- Mēs būsim uzmanīgi, Albrihs apsolīja. Sieviete saņēmās, lai pasmaidītu, un noskūpstīja savējos uz vaiga.
Vīri izsteidzās no mājas un skriešus metās uz Kārvahallas nomali. Tur viņi atklāja, ka sardzē atstātais Bērds ir nogalināts, bet koku aizsprostojums izjaukts. Baldors notupās un izpētīja ķermeni, tad aizlauztā balsī noteica: Nodurts no mugurpuses. Dunoņa Rorana ausīs bija tik skaļa, ka viņš tikko spēja saklausīt kalēja dēla vārdus. Roranam noreiba galva, tāpēc viņš atspiedās pret tuvējās ēkas stūri un mēģināja atgūt elpu.
- Hei! Kas tur notiek?
Sargkareivji no pārējiem posteņiem pamazām pulcējās ap nogalināto biedru, līdz notikuma vietā šūpojās daudzu pievērtu lukturu spiets. Horsts pusbalsī izstāstīja par uzbrukumu un Katrīnas nolaupīšanu. Kurš nāks mums palīgā? viņš jautāja. Pēc īsām pārrunām pieci vīri piekrita pievienoties kalējam; citi palika apsargāt pārrāvumu aizsargvalnī un modināt pārējos cieminiekus.
Rorans atgrūdās no sienas un sīkā riksī ieņēma vietu pulciņa priekšgalā, lai cauri laukiem dotos dziļāk ielejā uz razaku nometnes pusi. Katrs solis sagādāja neciešamas sāpes, tomēr tam nebija nekādas nozīmes; nekam nebija nekādas nozīmes, izņemot Katrīnu. Kad viņš paklupa, Horsts, nebilzdams ne vārda, noturēja jaunekli kājās.
Pusjūdzi no Kārvahallas Ivors uz kāda paugura pamanīja sar-gkareivi tas pārliecināja kārvahalliešus apmest krietnu likumu. Vēl pēc dažiem simtiem jardu viņi pamanīja lāpu sarkano atblāzmu. Rorans pacēla veselo roku, likdams pagausināt Moli. Tad viņš cauri biezajai zālei, iztrūcinot trusi, sāka zagties tuvāk nometnei. Vīri sekoja Roranam. Jauneklis virzījās uz paliela vilkvāļu pudura pusi. Sasniedzis to, viņš apstājās un pašķīra stublāju aizkaru, lai nopētītu atlikušos trīspadsmit kareivjus.
Kur ir Katrīna ?
Kareivji krietni atšķīrās no tiem bravūrīgajiem vīriem, kuri t ik nesen bija ieradušies Kārvahallā. Viņi izskatījās pikti un noguruši, ieroči skrambu klāti, bet bruņās manīja ne viena vien cirtiena pēdas. Lielākajai daļai karavīru bija kāds ievainojums uz saitēm varēja manīt sakaltušu asiņu rūsainos plankumus. Kareivji bija sapulcējušies ciešā grupiņā ar seju pret abiem razakiem nezvēru galvas sedza kapuces. Starp karavīriem un razakiem plēnēja ugunskurs.
Viens no vīriem kliedza: …vairāk nekā pusi no mums ir nogalinājuši lauķi ar gliemežu smadzenēm, kuri nespēj atšķirt pīķi no āvas, kuri nespēj atrast zobena smaili pat tad, kad tā ietriekta šiem zarnās, jo jums nav pat tik daudz veselā saprāta, cik mūsu pulka desmitgadīgajam bundziniekam! Lai pats Galbatorikss laiza jums zābakus, bet mēs nepakustināsim ne pirksta, pirms mums nebūs jauna komandiera. Pārējie vīri māja ar galvu. Komandieris, kurš ir cilvēks.
- Vai tiešām? razaks klusi pārvaicāja.
- Mums ir apnicis uzklausīt jums līdzīgu kumpaiņu pavēles, mums ir noriebusies jūsu klikšķināšana un tējkannas cienīga sasvilpšanās! Un es nezinu, ko jūs izdarījāt ar Sardsonu, bet, ja jūs līdz rītam nebūsiet aizvākušies no šejienes, mēs ļausim jums nobaudīt mūsu zobenu tēraudu un paskatīsimies, kādā krāsā ir jūsu asinis. Tiesa, meiteni varat atstāt tepat, viņa…
Vīrs nepaguva pabeigt teikumu, jo lielākais razaks pārlēca pāri ugunskuram un piezemējās uz nabaga pleciem kā milzīga vārna. Kareivis iekliedzās un saļima zem pamatīgā svara. Viņš mēģināja izraut zobenu, taču razaks divreiz ieknāba upurim kaklā, un kareivis saļima.
Un mums ar tiem būs jācīnās? Roranam aiz mugura nomurmināja Ivors.
Kareivji kā sastinguši vēroja razakus, kuri laka asinis n mirušā kakla. Kad melnie radījumi atkal pieslējās stāvus, ti saberzēja mezglainās rokas, it kā tās mazgātu, un nošņācās Jā. Mēsss dosssimiesss. Palieciet, ja gribat; papildssspēki iera dīsssiesss pēc pārisss dienām. Atgāzuši galvas, razaki sāka ķērkt pret debesīm, ķērcieni kļuva arvien spalgāki, līdz tos vairs nebija iespējams sadzirdēt.
Arī Rorans palūkojās augšup. Sākumā viņš neko neredzēja, bet tad viņu sagrāba vārdos neizsakāmas šausmas augstu virs Kores, aizsegdamas zvaigznes, parādījās divas dzelkšņainas ēnas. Tās strauji tuvojās, kļūdamas arvien lielākas un lielākas, līdz likās aizsedzam pusi debesjuma. Pāri zemei pāršalca nelāgi smakojoša vēja brāzma, kas likās atnesam sēra dvaku tā bija tik spēcīga, ka Roranam teju sametās slikta dūša.
Arī kareivji bija šausmās viņu lāsti atbalsojās klajumā, bet viņi paši spieda piedurknes un šalles pie deguniem.
Ēnas virs klajuma uz mirkli apstājās, tad sāka laisties zemāk, pārsegdamas nometni ar draudīgas tumsas kupolu. Nedaudzās lāpas nodrebēja un, likās, tūlīt izdzisīs, tomēr tās vēl arvien deva gana gaismas, lai Rorans spētu starp teltīm saskatīt abus nezvērus, kas tuvojās zemei.
Lidoņu ķermeņi bija kaili, bez apmatojuma gluži kā tikko dzimušiem pelēniem. Pāri stiegrainajiem krūškurvjiem un vēderiem bija cieši nostiepta pelēka āda. Apveidā tie līdzinājās izkāmējušiem suņiem, vienīgi pakaļkājas ar milzīgajiem muskuļiem likās gana spēcīgas, lai sašķaidītu klintsbluķi. No šauro galvu pakaušiem slējās smailas kaula sekstes, kas līdzsvaroja garu, taisnu, melnkoka krāsas knābi upura caurduršanai. Aukstās, uz āru izspiedušās acis kā divas ūdens lāses līdzinājās razaku redzokļiem. No nezvēru pleciem aizmugurē augšup slējās milzīgi spārni, kas lika gaisam ievaidēties, kad radījumi tos savicināja.