Kareivji visi kā viens nometās zemē un aizsedza galvas. No būtnēm staroja šaušalīga, svešāda saprāta vibrācija, kas vēstīja par rasi, kas ir daudz senāka un daudz varenāka par cilvēkiem. Korāns nobijās, ka viņu misija varētu neizdoties. Aiz muguras Horsts čukstus pavēlēja vīriem nekustēties un neatstāt slēptuvi, Ja viņi gribēja palikt dzīvi.
Razaki paklanījās briesmekļiem, tad ieslīdēja vienā no teltīm ii n atgriezās, nesdami sasieto Katrīnu. Kopā ar razakiem no telts
iznāca Slouns. Miesnieks gāja pats, viņam nekādus valgus nemanīja.
***
Rorans blenza, nespedams saprast, pa kuru laiku Impērijas pakalpiņi varēja sagūstīt Slounu. Viņa māja taču atrodas pamatīgu gabalu no Horsta nama. Tad jauneklis visu saprata. Mūs nodevis Slouns, Rorans pārsteigts nočukstēja. Viņa dūre lēnām sažņaudzās ap vesera kātu, kad notikušā šausmas kā pulvera muca uzsprāga viņa apziņā. Viņš nogalināja Bērdu un nodeva mūs! Dusmu asaras sāka plūst pār jaunekļa vaigiem.
Roran, nomurmināja Horsts, notupdamies līdzās viņam. Mēs šobrīd nevaram uzbrukt. Mūs vienkārši noslaktēs. Roran… vai tu mani dzirdi?
Jauneklis saklausīja vien tālu čukstu, jo vēroja, kā mazākais razaks uzlec mugurā vienam no neradījumiem, apsēžas tam uz pleciem, tad noķer otra razaka augšup pasviesto Katrīnu. Nu gan Slouns izskatījās satraukts un nobijies. Viņš sāka strīdēties ar razakiem, purinādams galvu un norādīdams uz zemi. Beidzot viens no razakiem iesita miesniekam pa seju, un nabags zaudēja samaņu. Pārsviedis Slounu pār plecu, lielākais razaks uzkāpa mugurā otram spārnotajam briesmonim un noteica: Mēsss atgriezīsssimiesss, kad te būsss drošššāk. Tikai nenogaliniet to puiku apgriezīsssim jumsss kaklusss. Tad razaku rumaki sasprindzināja varenos gurnus un aiztraucās debesīs, atkal pārvērzdamies ēnās augstu starp zvaigznēm.
Rorans jutās iztukšots viņā vairs nebija ne vārdu, ne emociju. Viņš bija iznīcināts. Atlika tikai viens apkaut kareivjus. Jauneklis piecēlās kājās un pacēla veseri, lai dotos uzbrukumā, bet, tikko viņš paspēra soli uz priekšu, zeme sagrīļojās zem kājām, kaut kas spoži uzplaiksnīja, un viņš zaudēja samaņu.
BULTA SIRDĪ
Katru dienu, kopš Serisa bija palikusi aiz muguras, dūmakainus rītus nomainīja siltas pēcpusdienas, kuras ceļotāji pavadīja, vispirms iroties pāri Eldora ezeram, bet pēcāk augšup pa Gaenas upi. Ap viņiem starp smaragdzaļo priežu sienām guldzēja straume, aizvīdamās arvien dziļāk Duveldenvārdenā.
Eragonam ļoti patika ceļot kopā ar elfiem. Nari un Lifēns visu laiku smaidīja, smējās un dziedāja, īpaši, ja tuvumā bija Safira. Ja pūķis bija līdzās, viņi retumis uzlūkoja kādu citu vai runāja par kādu citu tēmu.
Tomēr, lai cik līdzīgi, elfi nebija cilvēki. Viņi kustējās krietni straujāk, krietni līganāk nekā parastie mirstīgie ar miesu un asinīm. Un, kad elfi runāja, viņi bieži izmantoja aplinku izteicienus un aforismus, kas parasti tikai samulsināja Eragonu, nevis kaut ko paskaidroja. Starp jautrības izvirdumiem Lifēns un Nari stundām ilgi nebilda ne vārda, vērodami apkārtni ar mierpilnu sajūsmu. Ja šajos apcerīguma brīžos Eragons vai Oriks mēģināja viņus uzrunāt, atbildes nekad nebija garākas par pāris vārdiem.
Tas ļāva Eragonam novērtēt, cik tieša un atklāta salīdzinājumā ar šiem diviem elfiem bija Arja. Brīžiem pat likās, ka viņa Lifena un Nari klātbūtnē jūtas neērti, it kā viņa vairs nebūtu īsti pārliecināta, kā jāuzvedas savu ciltsbrāļu vidū.
Kanoe priekšgalā sēdošais Lifēns palūkojās pāri plecam un lūdza: Eragon-finiarel, vai tu man varētu pastāstīt, par ko tavi ļaudis dzied šajā tumšajā laikā? Es atceros epus un dziesmas, ko savulaik dzirdēju Ilirejā, sāgas par jūsu lepnajiem karaļiem un grāfiem, bet tas bija ļoti, ļoti sen, un manas atmiņas līdzinās skaistām, bet nokaltušām puķēm. Kādus jaunus darbus cilvēki ir radījuši? Eragons sarauca pieri, cenzdamies atcerēties Broma skandēto leģendu nosaukumus. Kad Lifēns to uzklausīja, viņš skumji papurināja galvu un noteica: Tik daudz kas ir zudis. Galma balādes ir aizmirstas, un, ja runājam godīgi, aizmirsta ir lielākā daļa no jūsu vēstures un mākslas, atstājot vien krāšņas pasakas, kurām Galbatorikss atļāvis uzplaukt.
- Broms reiz stāstīja mums par Jātnieku krišanu, Eragons kā taisnodamies sacīja. Jauneklim prātā nozibēja briedis, kurš lēca pāri trūdošiem koka stumbriem, Safira medīja kaut kur netālu mežā.
- Drošsirdīgs vīrs. Apmēram minūti Lifēns airēja, nebilzdams ne vārda. Arī mēs dziedam par Krišanu… bet reti. Lielākā daļa no mums jau bija piedzimuši, kad Vraels nozuda tukšumā, un mēs arvien apraudam mūsu nodedzinātās pilsētas, Evaijēnas sarkanās lilijas, Lutivīras kristālus un mūsu nokautos tuviniekus. Laiks nespēj dziedēt šo zaudējumu cirstās brūces, pat ja paietu tūkstošiem un tūkstošiem gadu un pati saule izdzistu, liekot pasaulei virpuļot mūžīgajā naktī.
Oriks laivas aizmugurē nokremšļojās. Arī mēs, rūķi, to neaizmirsīsim. Atminies, elf, Galbatorikss iznīcināja veselu rūķu klanu.
- Un mūsu karali Evandaru.
- Es par to nebiju dzirdējis, Eragons pārsteigts atzina.
Lifēns pamāja un ar vieglu rokas vēzienu novirzīja laivu
apkārt zemūdens akmenim. Daudzi nav dzirdējuši. No Broma gan tu to varēji dzirdēt viņš bija šeit, kad tika dots izšķirošais trieciens. Pirms Vraela nāves elfi stājās pretī Galbatoriksam Ilirejas līdzenumos, pēdējo reizi cenšoties sakaut uzurpatoru. Tur Evandars…
- Kur atrodas Ilireja? Eragons gribēja zināt.
- Tā ir tā pati Urubaena, Oriks paskaidroja. Savulaik tur mājoja elfi.
Nelikdamies ne zinis par iejaukšanos viņa stāstā, Lifēns turpināja: Kā Oriks minēja, Ilireja reiz bija viena no mūsu pilsētām. Mēs to pametām, kad karojām ar pūķiem, un tad, daudzus gadsimtus vēlāk, pēc karaļa Palankāra izsūtīšanas, cilvēki to pasludināja par savu galvaspilsētu.
Eragons pārjautāja: Karalis Palankārs? Kas viņš bija? Vai viņa vārdā ir nosaukta Palankāra ieleja?
Šoreiz elfs pagriezās pret Eragonu un viņa skatienā pazibēja izbrīns. Tavu jautājumu, Argetlam, ir vairāk nekā lapu kokā.
- Broms uzskatīja tāpat.
Lifēns pasmaidīja, tad pieklusa, it kā sakopodams domas. Kad pirms astoņiem gadsimtiem jūsu senči ienāca Alagēzijā, viņi klīda pa zemi, meklēdami piemērotu apmešanās vietu. Visbeidzot viņi apmetās Palankāra ielejā tiesa, tolaik to vēl tā nesauca, jo tā bija viena no nedaudzajām vietām, kuru viegli nosargāt un kurā nedzīvojām ne mēs, ne rūķi. Tur jūsu karalis Palankārs sāka veidot varenu valsti.
Vēlēdamies paplašināt valsts robežas, elfs turpināja, viņš pieteica karu mums, lai gan no elfu puses nekādu provokāciju nebija. Palankārs uzbruka mums trīs reizes, bet visas trīs reizes mēs guvām virsroku. Elfu spēks tā pārbiedēja Palankāra augstmaņus, ka viņi lūdza savam valdniekam noslēgt mieru. Karalis neuzklausīja savu vasaļu padomu. Tad tie vērsās ar piedāvājumu noslēgt līgumu tieši pie mums, un mēs to parakstījām bez karaļa ziņas.
Tad, stāsts vijās tālāk, ar mūsu palīdzību Palankārs tika gāzts no troņa un izraidīts no galvaspilsētas, bet viņš ar ģimeni un tuvākajiem līdzgaitniekiem atteicās aiziet no ielejas. Mums nebija ne mazākās vēlmes kādu nogalināt, tāpēc mēs uzcēlām Ristvakbaenas torni, lai Jātnieki varētu paturēt Palankāru acīs urt gādātu, lai karalis nekad vairs nenāktu pie varas un neuzbruktu nevienam Alagēzijā.
Drīz vien, pēc mirkļa pauzes elfs turpināja, Palankāru nogalināja viens no viņa dēliem, kurš nevēlējās gaidīt, iekams karalis aizies pats. Pēc tam viņa dzimtā valdīja slepkavību, nodevību un citu nejēdzību laiks, kas kādreiz vareno Palankāra namu pārvērta nožēlojamā ēnā. Tomēr karaļa pēcteči tā arī palika ielejā un karaļu asinis vēl arvien rit Terinsfordas un Kārvahallas ļaužu dzīslās.