- Skaidrs, Eragons pamāja.
Lifēns izbrīnīti pacēla vienu uzaci. Vai tiešām? Tam bija vairāk iespaida, nekā tu spēj iedomāties. Tieši šis notikums pārliecināja Anurinu Jātnieku vadoni pirms Vraela ļaut arī cilvēkiem kļūt par Jātniekiem, lai novērstu līdzīgas sadursmes.
Oriks nicīgi iesmējās. Varu iedomāties, kādus strīdus šim vajadzēja izstrīdēt.
- Tas nebija īpaši respektēts lēmums, Lifēns atzina. Pat vēl tagad daudzi apšauba tā viedumu. Lēmums radīja tādu spriedzi starp Anurinu un karalieni Dellaniru^ka Anurins atšķēlās no mūsu valdības un kopā ar Jātniekiem apmetās Vrengardā, kļūstot par neatkarīgu vienību.
- Bet, ja reiz Jātnieki atšķēlās no jūsu valdības, tad kā viņi spēja uzturēt mieru, kā bija paredzēts? Eragons vaicāja.
- īsti jau nespēja, Lifēns sacīja. Bet tad karaliene Dellanira saprata, ka Jātnieku neatkarībai no pavēlniekiem un karaļiem ir būtiska jēga, tāpēc viņa ļāva Jātniekiem atkal ierasties Duveldenvārdenā. Tiesa, viņa nekad nesamierinājās ar to, ka pastāvēja kāda par viņu augstāka vara.
Eragons sarauca pieri. Bet vai tad tāda nebija sākotnējā iecere?
- Jā… un nē. Jātniekiem vajadzēja pasargāt no dažādu valdību un rasu patvaļas, bet kurš gan pieskatīja pašus pieskatītājus? Tieši šī nepilnība izraisīja Krišanu. Nebija neviena, kas spētu pamanīt trūkumus Jātnieku iedibinātajā kārtībā, jo viņi stāvēja it kā augstāk pār ikvienu citu, pār jebkurām aizdomām un tieši tāpēc aizgāja bojā.
Eragons pavēzēja airi vispirms vienā laivas pusē, tad otrā un tikmēr apsvēra Lifēna stāstīto. Airis nodrebēja viņa rokās, diagonāli šķeļot straumi. Kas mantoja elfu troni pēc Dellaniras?
- Evandars. Viņš sēdās mezglu tronī pirms piecsimt gadiem, kad Dellanira, lai apgūtu maģijas noslēpumus, atkāpās no varas un valdīja līdz pat savai nāvei. Tagad elfu karaliene ir viņa sieva Islanzadi.
-Tas ir… Eragons aprāvās ar puspavērtu muti. Viņš jau gribēja teikt neiespējami, bet tad saprata, cik smieklīgi izklausītos šāds apgalvojums. Tā vietā viņš pavaicāja: Vai elfi ir nemirstīgi?
Lifēns klusā balsi atbildēja: Reiz mēs līdzinājāmies cilvēkiem bijām spoži, mirstoši un gaisīgi kā rīta rasa. Tagad mūsu mūži stiepjas bezgalīgi cauri putekļainu gadu virknēm. Jā, mēs esam nemirstīgi, tiesa gan, mūs ir iespējams ievainot un nogalināt ar ieroci.
- Jūs kļuvāt nemirstīgi? Kā? Elfs atteicās to paskaidrot, lai kā Eragons viņu tincinātu. Beidzot Eragons vaicāja: Cik veca ir Arja?
Lifēns pievērsa dzirkstošu acu skatienu jautātājam, pētīdams Eragonu ar neomulību izraisošu tiešumu. Arja? Kāpēc viņa tevi tā interesē?
- Es… Eragons saminstinājās, pēkšņi nebūdams pārliecināts par to, kāpēc uzdevis šo jautājumu. Jaunekļa simpātijas pret Arju sarežģīja apstāklis, ka viņa bija elfa un varēja būt daudz, daudz vecāka par Eragonu. "Varbūt viņa saskata manī bērnu." Es nezinu, viņš godīgi atzinās. Bet viņa izglāba man dzīvību un Safiras dzīvību arī, tāpēc vēlos par viņu uzzināt pēc iespējas vairāk.
- Man ir kauns, Lifēns sacīja, rūpīgi izrunādams katru vārdu, ka uzdevu tev šādu jautājumu. Mūsu vidū nav pieņemts izrādīt ziņkāri par otra nodomiem… Vienīgais, gribu piebilst un ceru, ka Oriks man piekritīs, ka tev, Argetlam, ir jāsargā sava sirds. Nebūtu labi, ja tagad kāds to salauztu, turklāt šī nebūtu tam piemērotākā vieta.
- Tiesa gan, Oriks norūca.
Asinīm sakāpjot galvā, Eragonu pāršalca karstuma vilnis, it kā kāds būtu uzlējis viņam uz galvas karstu vasku. Pirms viņš paguva ko atbildēt, prātā parādījās Safira un teica: Un tagad ir īstais brīdis pievaldīt mēli. Viņi vēl tev labu. Neaizvaino viņus.
Viņš ievilka dziļu elpu un nogaidīja, lai apmulsums norimst. Vai tu esi vienisprātis ar viņiem ?
Es domāju, Eragon, ka tu esi mīlestības pilns un meklē kādu, kurš atbildētu tev ar to pašu. Par to nav jākaunas.
Viņš ar zināmām pūlēm pieņēma pūķa teikto. Vai tu drīz atgriezīsies ?
Es jau lidoju atpakaļ.
Atkal pievērsdamies apkārt notiekošajam, Eragons pamanīja, ka gan elfs, gan rūķis viņu vēro. Es izprotu tavas rūpes… bet varbūt tu tomēr varētu atbildēt uz manu jautājumu?
Lifēns brīdi vilcinājās. Arja ir diezgan jauna. Viņa piedzima gadu pirms Jātnieku sakāves.
Simts! Lai gan viņš bija gaidījis līdzīgu skaitli, Eragonu tas tik un tā satrieca. Viņš neļāva sejā noraustīties ne vaibstam. Viņas mazmazbērni varētu būt vecāki par mani! Vairākas minūtes viņš drūvējās par tikko uzzināto, bet tad, lai izkliedētu nepatīkamās domas, sacīja: Tu teici, ka cilvēki atklāja Alagēziju pirms astoņsimt gadiem. Bet Broms minēja, ka mēs esot ieradušies šeit trīs gadsimtus pēc Jātnieku izveides, kas notika pirms vairākiem tūkstošiem gadu.
- Pirms divtūkstoš septiņsimt četriem gadiem, pēc mūsu laika skaitīšanas, Oriks precizēja. Bromam ir taisnība, ja par cilvēku "ierašanos" Alagēzijā uzskata vienu kuģi ar divdesmit kareivjiem. Viņi izcēlās krastā dienvidos, kur tagad atrodas Surda. Mēs viņus sastapām, izlūkojot apkārtni, mēs apmainījāmies ar dāvanām, bet tad viņi devās projām un mēs netikām redzējuši nevienu citu cilvēku gandrīz divus tūkstošus gadu, līdz parādījās karalis Palankārs ar savu floti. Likās, ka cilvēki tad jau bija pilnīgi aizmirsuši par mums, ja neņem vērā neskaidras leģendas par spalvainiem kalnu cilvēkiem, kuri naktīs uzglūn maziem bērniem. Blēņas!
- Vai jūs zināt, no kurienes ieradās Palankārs? Eragons vaicāja.
Oriks sarauca pieri, brīdi pakošļāja ūsu galu un papurināja galvu. Mūsu leģendas vēsta vien to, ka viņu dzimtene atradusies tālu dienvidos, aiz Beoru kalniem, un ka cilvēki bēguši no kara un bada.
Eragonu šī ziņa iejūsmināja, tāpēc viņš ieminējās: Tātad varētu pastāvēt vēl kādas citas valstis, kuras palīdzētu mums cīņā pret Galbatoriksu?
- Iespējams, atzina Oriks. Tomēr nenāktos viegli tās atrast, pat lidojot pūķa mugurā, un es šaubos, vai viņi saprastu valodu, kurā runājam mēs. Un kāpēc lai kāds gribētu mums palīdzēt? Ko vārdeni var piedāvāt citai valstij? Turklāt nav viegli nogādāt armiju no Farthenduras līdz Urubaenai, nemaz nerunājot par pārgājieniem vairāku simtu, ja ne tūkstošu jūdžu attālumā.
- Turklāt tu mums esi vajadzīgs šeit, Eragonam sacīja Lifēns.
- Es tomēr… Eragons apklusa, jo tajā mirklī virs upes parādījās Safira, kurai sekoja satrauktu zvirbuļu un strazdu pulks, cenzdamies aizdzīt pūķi tālāk no savām ligzdām. Vēl pēc brīža tuvējo koku zaros sāka sasvilpties un sačakstināties neredzamu vāveru armija.
Lifēna seja atplauka smaidā, un viņš iesaucās: Vai gan viņa nav lieliska? Raugiet, kā saules staros uzmirdz viņas zvīņas! Nekādas pasaules bagātības nespēj līdzināties šai ainai! Līdzīgas sajūsmas gaviles skanēja no Nari mutes otrā laivā.
- Es to vairs nespēju izturēt, bārdā norūca Oriks. Eragons novaldījās, lai nepasmaidītu, lai gan viņš piekrita rūķim. Elfiem nekad neapnika jūsmot par Safiru.
Kas ļauns no pāris komplimentiem ? Safira sacīja. Viņa iegāzās ūdenī ar milzīgu šļakstu un pabāza galvu zem ūdens, lai izvairītos no piķējoša zvirbuļa.
Nekas, nekas, piekrita Eragons.
Safira paskatījās uz savu Jātnieku, neizceļot galvu no ūdens. Vai es saklausīju tavā balsī sarkasmu ?