Eragons iesmējās un neko neatbildēja. Pametis skatienu uz otru laivu, Eragons brīdi vēroja, kā Arja airē ideāli taisna mugura, seja bez mazākās izteiksmes -, tā viņa slīdēja, ienirstot raibajos gaismas tīmekļos, ko saule meta cauri sūnām klāto koku lapotnēm. Elfa likās tik neizprotama un nopietna, ka Eragonā uzdzirkstīja vēlme samīļot Aiju. Lif'ēn, viņš jautāja tik klusu, lai Oriks nedzirdētu, kāpēc Arja ir tik… nelaimīga? Tu un…
Lifēna pleci zem rūsganās tunikas saspringa, un viņš atbildēja tik klusu, ka Eragons tikko spēja saklausīt elfa čukstus: Mums ir liels gods kalpot Arjai Drotningu. Viņa mūsu tautas dēļ ir pārcietusi vairāk, nekā tu spēj iedomāties. Mēs līksmojam par to, ko viņai ir izdevies paveikt ar Safiru, bet sapņos mēs lejam rūgtas asaras par viņas nesto upuri… un viņas lielo zaudējumu. Taču Ai jas skumjas pieder viņai pašai, un es nedrīkstu par tām stāstīt liez viņas atļaujas.
Vakarā sēžot pie ugunskura un nevērīgi glāstot sūnu paklāju, kas mazliet atgādināja truša kažoku, Eragons pēkšņi izdzirda I i-oksni dziļāk mežā. Saskatījies ar Safiru un Oriku, viņš izvilka Zaroku un sāka lavīties uz skaņas pusi.
Eragons apstājās nelielas gravas malā un paskatījās uz otru nogāzi, kur sniegogu krūmā sitās medību piekūns ar salauztu spārnu. Ieraudzījis cilvēku, plēsējputns sastinga, tad pavēra knābi un izgrūda stindzinoši spalgu kliedzienu.
Kāds nežēlīgs liktenis nespēt pacelties spārnos, bilda Safira.
Kad parādījās Arja, viņa nopētīja piekūnu, tad uzvilka loku un nekļūdīgi trāpīja putnam krūtīs. Pirmajā mirklī Eragons nodomāja, ka viņa to nošāvusi maltītei, bet elfa netaisījās iet nedz pēc putna, nedz pēc bultas.
Kāpēc? jauneklis vaicāja.
Sejā nenoraustoties ne vaibstam, Arja atlaida loka stiegru.
- Putns bija pārāk smagi savainojies, lai es spētu to izārstēt. Būtu nomiris pa nakti vai vēlākais rīt. Tāda ir lietu daba. Es atbrīvoju to no mocībām vairāku stundu garumā.
Safira nodūra galvu un piegrūda purnu Arjas plecam, tad devās atpakaļ uz nometni, ar asti noraujot mizu no kokiem. Kad Eragons taisījās sekot pūķim, jauneklis juta, ka Oriks parauj viņa piedurkni, un pieliecās, lai dzirdētu, kā rūķis pusbalsī norūc:
- Nekad nelūdz elfam palīdzību, viņš var nospriest, ka tev labāk nemocīties, vai ne?
♦ ♦ ♦
DAGŠELGRA PIESAUKŠANA
Lai gan iepriekšējā dienā pamatīgi piekusis, Eragons piespied sevi piecelties vēl pirms saullēkta, cerēdams, ka viņam izdo sies pārsteigt kaut vienu no elfiem guļam. Tā viņam bija kļu vusi par spēli atklāt, cikos elfi ceļas, ja viņi vispār gāja gulēt jo nevienu no viņiem jauneklis vēl nebija redzējis aizvērtām acīm Šis rīts nebija izņēmums.
- Labrīt, no lapotnes viņam virs galvas atskanēja Nari un Lifēna balsis. Eragons atgāza galvu un ieraudzīja elfus viņi stāvēja uz priedes zara kādas piecdesmit pēdas augstāk. Ar kaķa veiklību pārlecot no zara uz zaru, elfi pēc mirkļa piezemējās viņam līdzās
- Mēs stāvējām sardzē, Lifēns paskaidroja.
- No kā būtu jābaidās?
No koka aizsega iznāca Arja un paskaidroja: No manām
bažām. Duveldenvārdenā mājo daudzi noslēpumi un apdraudē jumi, jo īpaši Jātniekam. Mēs te mitināmies tūkstošiem gadu un negaidītās vietās vēl arvien slēpjas senas burvestības; maģija caurauž gaisu, ūdeni un zemi. Dažkārt burvesti ir ietekmējuši ari zvērus. Reizēm meža biezoknī parādās savādi radījumi un ne vienmēr tie ir draudzīgi noskaņoti.
-Vai tie… Eragons apklusa, jo tajā brīdī iekņudējās viņa gedwēy ignasia. Gannela dotais sudraba veserītis uz krūtīm pamazām sakarsa, un jauneklis juta, kā amuleta maģija izsūc viņa spēkus.
Kāds mēģināja pieredzēt Eragonu.
Vai tas varētu būt Galbatorikss? viņš nobijies prātoja. Jaunek lis satvēra piekariņu un izvilka virs krekla, gatavs noraut, ja viņš kļūtu pārāk vājš. No apmetnes otras puses piesteidzās Safira, lai atbalstītu draugu ar savām enerģijas rezervēm.
Vēl pēc mirkļa veserītis sāka atdzist, līdz atkal vēsi pieskārās jaunekļa ādai. Viņš pamētāja to uz plaukstas, tad atkal paslēpa zem drēbēm, bet Safira ieminējās: Mūsu ienaidnieki mūs meklē.
Ienaidnieki? Varbūt tas bija kāds no Duvrangragātas?
Domāju, Hrotgars būs pateicis Nasuadai, ka lūdzis Gannelam noburt tavu piekariņu… Pat iespējams, ka tas ir bijis tieši viņas ieteikums.
Kad Eragons paskaidroja, kas noticis, Arja sarauca pieri.
Tātad vēl jo vairāk ir jācenšas pēc iespējas ātrāk nokļūt Elesinērā, lai turpinātu tavu apmācību. Notikumi Alagēzijā nestāv uz vietas, un baidos, ka tev var pietrūkt laika, lai pilnībā pabeigtu mācības.
Eragons gribēja turpināt aizsākto sarunu, taču Arja steidzināja pamest nometni. Kad mantas bija sakrautas laivās un ugunskurs nomīdīts, viņi devās tālāk augšup pa Gaenas upi.
Kādu stundu pēc došanās ceļā Eragons ievēroja, ka upe kļūst platāka un dziļāka. Vēl pēc dažām minūtēm viņi nonāca līdz ūdenskritumam, kas pildīja Duveldenvārdenu ar dobju dunoņu. Klints, no kurienes gāzās straume, bija savas simt pēdas augsta, turklāt augšpusē to noslēdza pārkare tas nozīmēja, ka uzrāpties tajā nav iespējams. Kā mēs tiksim tālāk? Viņš jau juta vēsu pilienu migliņu uz pieres.
Lifēns norādīja uz kreiso krastu, kur kādu gabaliņu no ūdenskrituma augšup pa stāvo nogāzi veda iestaigāta taka. Mums nāksies nest laivas un pārējās mantas kādu puslīgu, līdz upe atkal kļūs kuģojama.
Pieci ceļotāji atraisīja starp kanoe soliem nostiprinātos saiņus, sadalīja tos vienādās daļās un salika mugursomās. Uff, Eragons noelsās, paceldams savējo. Tā svēra reizes divas vairāk nekā nasta, ko viņš bija pieradis stiept, ejot kājām.
Es varu aiznest to augšup pa straumi… visus jūsu saiņus, Safira piedāvāja, izrāpdamās dubļainajā krastā un nopurinādamās.
Kad Eragons atkārtoja pūķa piedāvājumu, Lifēns izskatījās satriekts. Mēs nekad nespētu pat pieļaut domu, ka varētu izmantot pūķi kā nastu nesēju. Tas noniecinātu tevi, Safira, un Eragonu kā Šurtugalu, kā arī apkaunotu mūsu viesmīlību.
Safira nosprauslojās, un no viņas nāsīm izšāvās liesmu strūkla, iztvaicēdama ūdeni uz upes virsmas un uzmezdama gaisā pamatīgu garaiņu mākuli. Tās ir muļķības. Pastiepusi zvīņoto ķepu, viņa aizāķēja nagus aiz Eragona mugursomas plecu siks nām un pacēlās gaisā. Noķeriet mani, ja spējat!
Klusumu pārtrauca dzidru smieklu zvaniņi, kas atgādināja lakstīgalas trelli. Eragons pārsteigts pagriezās un paskatījās uz Arju. Tā bija pirmā reize, kad viņš dzirdēja elfu smejamies un viņam patika, kā skanēja šie smiekli. Arja uzsmaidīja Lifēnam Tev vēl daudz jāmācās, ja uzskati, ka vari pamācīt pūķi, ko viņai darīt un ko ne.
- Bet negods…
- Tas nav nekāds negods, ja Safira to dara no brīvas gribas, Arja atgādināja. Tagad ilgāk nekavēsimies un dosimies ceļā.
Cerēdams, ka smagums neizraisīs jaunu muguras sāpju lēkmi Eragons kopā ar Lifēnu vienu no kanoe laivām uzcēla sev plecos Jauneklim nācās paļauties uz elfa norādēm, jo pats viņš redzēja tikai zemi tieši zem kājām.
Pēc stundas aiz muguras bija palikusi kraujas mala, ceļinieki bija pagājuši garām bīstamajām krācēm un nonākuši līdz vietai kur Gaena atkal plūda mierīga kā spogulis. Kādā upes ielokā viņus gaidīja Safira, aiz gara laika ķerdama seklumā zivis un ik pa brīdim cirzdama ūdenī savu trīsstūraino galvu gluži kā gārnis.
Arja piesauca Safiru un paskaidroja viņai un Eragonam: Aiz nākamā līkuma plešas Ardvenas ezers, un tā rietumu krastā slejas Siltrima, viena no mūsu dižākajām pilsētām. Pirms sasniegsim Elesmēru, mums nāksies noiet vēl garu ceļu cauri meža biezokņiem. Pie Siltrimas mēs sastapsim daudzus elfus. Tomēr es nevēlos, lai jūs redzētu vēl kāds elfs, pirms mēs būsim runājuši ar karalieni Islanzadi.