Arja nometās līdzās jauneklim, sakrustodama garās kājas Dagšelgrs gādā, lai mežs vienmēr būtu vesels un auglīgs. Katru pavasari mēs apdziedam kokus, apdziedam pārējos augus un apdziedam dzīvniekus. Ja nebūtu elfu, Duveldenvārdena būtu uz pusi mazāka. It kā apstiprinot Arjas teikto, putni, brieži rudās un pelēkās vāveres, svītrainie āpši, lapsas, truši, vilki, vardes, krupji, bruņrupuči un visas citas dzīvās radības, kas atradās tuvumā, aizmirsa par slēpšanos un sāka juceklīgi šaudīties pa mežu smilkstu un kaucienu kakofonijas pavadījumā. Tie vēlas pāroties un meklē otru pusīti, Arja paskaidroja. Šo dziesmu elfi dzied visā Duveldenvārdenā, katrā mūsu pilsētā. Jo vairāk mūsējo piedalās piesaukšanā, jo spēcīgāka kļūst burvestība un jo spēcīgāka burvestība, jo lielāka šogad kļūs Duveldenvārdena.
Eragons parāva nost roku, jo gar viņa gurnu aizvēlās trīs eži. Visās malās atbalsojās trokšņi. Es esmu nonācis pasakā, jauneklis nodomāja, apņemdams ar rokām ceļgalus.
Oriks atgriezās pie ugunskura un skaļā balsī, lai tā būtu sadzirdama apkārtējā kņadā, paziņoja: Zvēru pie savas bārdas un cirvja, es nepieļaušu, ka pret manu gribu pār mani valdītu maģija. Arja, ja tas notiks vēlreiz, zvēru pie Helcvoga akmens jostas, es atgriezīšos Farthendurā, un jums nāksies domāt, kā tikt galā ar Durgrimsta Ingeitumu dusmām.
- Man nenāca ne prātā pakļaut jūs Dagšelgra ietekmei, Arja paskaidroja. Es lūdzu piedot manu kļūdu. Un, kaut gan es šobrīd atvairu Dagšelgra burvestību, Duveldenvārdenā no maģijas izbēgt nav iespējams, tā ir visur. ^
- Tad, lūdzu, gādā, lai tā vismaz neapgānītu manu prātu. Oriks papurināja galvu un pārslidināja pirkstus pār cirvja kātu, vienlaikus vērodams dzīvnieku ēnas, kas klīda krēslā aiz ugunskura mestā gaismas loka robežām.
Tonakt negulēja neviens. Eragons un Oriks nespēja aizmigt, jo apkārt nerimās satraucošie trokšņi un gar telti ik pa brīdim aizšāvās kāds lielāks vai mazāks dzīvnieks; elfi negulēja, jo vēl arvien ieklausījās dziedāšanā. Lifēns un Nari nenogurstoši meta lokus ap ugunskuru, bet Arja ar izslāpušu skatienu vērās Siltrimas virzienā, un šonakt zem viņas gaišbrūnās ādas īpaši asi izcēlās augstie vaigu kauli.
Kad skaņu un kustību jampadracis bija ildzis stundas četras, pie tumšajām debesīm parādījās Safira. Viņas acis savādi mirdzēja. Pūķis nodrebēja un izlieca kaklu, elsodams puspavērtu muti. Mežs, viņa izgrūda, ir dzīvs. Un es esmu dzīva. Manas asinis kūsā tā, kā nekad iepriekš nav kūsājušas. Tās kūsā tā, kā kūsā tavējās, kad tu domā par Arju. Es… saprotu!
Eragons uzlika roku uz Safiras pleca un sajuta trīsas, kas brīdi pa brīdim pārskrēja viņas varenajam stāvam; viņas sāni vibrēja pūķis dungoja līdzi elfu dziedātajai melodijai. Safiras ziloņkaula nagi kārpīja zemi, viņas muskuļi savilkās un saspringa, pūķim cenšoties savaldīties, lai netrauktos naktī. Safiras astes galiņš ik pa brīdim noraustījās, it kā viņa būtu gatava kuru katru mirkli uzbrukt.
Arja piecēlās un pievienojās Eragonam un Safirai. Arī elfa uzlika roku uz pūķa pleca, un viņi trijatā vērās tumsā, vienoti dzīvā ķēdē.
Kad uzausa rīts, pirmais, ko Eragons ievēroja, bija spoži zaļas adatiņas priežu zaru galos. Viņš pieliecās, aplūkoja sniegogu puduri pie kājām un atklāja, ka ikviens krūmiņš, liels vai mazs, pa nakti ir laidis jaunus dzinumus. Mežs vibrēja krāsu spēkā, viss bija kupls, svaigs un tīrs. Gaiss smaržoja tā, it kā tikko būtu lijis.
Safira noskurinājās līdzās Eragonam un sacīja: Drudzis ir pārgājis; es atkal esmu es pati. Es izjutu ko tādu… It kā pasaule dzimtu no jauna un es palīdzētu to radīt ar uguni, kas plūst manos locekļos.
Kā jūties ? Proti, kā tu jūties iekšēji ?
Man būs vajadzīgs kāds laiks, lai saprastu, ko es šonakt piedzīvoju.
Tā kā mūzika bija noklususi, Arja noņēma burvestību no Eragona un Orika. Viņa piebilda: Lifēn, Nari, dodieties uz Siltrimu un sagādājiet mums visiem zirgus. Mēs nevaram visu ceļu no šejienes līdz Elesmērai iet kājām. Un brīdiniet kapteini Damitu, ka Serisai ir nepieciešami papildspēki.
Nari paklanījās. Un ko mums teikt, kad viņa vaicās, kāpēc esam pametuši savu posteni.
- Pasakiet kapteinei, ka ir noticis tas, uz ko viņa reiz cerēja… un baidījās piedzīvot. Čūska ir iekodusies pati sev astē. Viņa sapratīs.
Viņi vispirms izkrāva mantas no laivām, tad abi elfi devās uz Siltrimu. Trīs stundas vēlāk Eragons izdzirda, kā mežā pārlūst zariņš, un, pacēlis acis, ieraudzīja elfus atgriežamies baltu, lepnu auļotāju mugurā. Elfiem sekoja vēl četri zirgi, cits citam līdzīgi kā ūdens lāses. Lieliskie dzīvnieki slīdēja starp kokiem neomulīgi klusu, un baltā spalva zaigoja smaragdzaļajā puskrēslā. Nevienam no zirgiem nebija nedz seglu, nedz iemauktu.
- Blothr, blothr, Lifēns nomurmināja, un viņa kumeļš apstājās, kārpīdams zemi ar tumšajiem pakaviem.
- Vai visi jūsu zirgi ir tikpat cēli kā šie? Eragons vaicāja. Dzīvnieku skaistuma pārsteigts, jauneklis uzmanīgi piegāja pie viena no tiem. Rikšotāji bija vien pāris collu augstāki par ponijiem tas ļāva tiem veikli līkumot starp kokiem arī biezā mežā. Nelikās, ka viņus īpaši uztrauktu Safira.
- Visi nav, iesmējās Nari, sudraba matiem noplīvojot gaisā, bet vairums gan. Mēs tos esam audzējuši daudzu gadsimtu
garumā.
- Kā uz tiem jāj?
Arja paskaidroja: Elfu zirgs klausa senvalodā dotām komandām, pasaki tam, kurp vēlies doties, un tas tevi nogādās vajadzīgajā vietā. Tomēr mūsu zirgiem nedrīkst darīt pāri nedz ar sitieniem, nedz lamām, jo tie ir nevis mūsu vergi, bet mūsu draugi un biedri. Tie nesīs tevi tik ilgi, cik vēlēsies; tas ir liels gods jāt ar elfu zirgu. Man izdevās izglābt Safiras olu tikai tāpēc, ka viens no mūsu zirgiem sajuta ko nelāgu un apstājās, neļaujot mums iejāt Durzas izliktajās lamatās… Tie neļaus tev nokrist no muguras, ja vien tu pats tīšām nelēkši nost, un tie ir gana prasmīgi, lai izvēlētos drošāko, ātrāko ceļu cauri bīstamām vietām. Šajā ziņā tie līdzinās rūķu feldunostiem.
- Tas tiesa, Oriks norūca. Feldunosts tevi uznesīs klints virsotnē un nonesīs atkal lejā bez nevienas skrambiņas. Bet kā gan mēs nostiprināsim pārtiku un pārējās mantas, ja zirgiem nav seglu? Es nejāšu ar pilnu paunu mugurā.
Lifēns nosvieda Orikam pie kājām kaudzi ādas somu un norādīja uz sesto zirgu. Tev arī nenāksies to darīt.
Pagāja apmēram pusstunda, iekams viņi salika mantas somās un sasēja tās kunkuļainā vīstoklī uz zirga muguras. Pēc tam Nari pamācīja Eragonu un Oriku, ar kādiem vārdiem jāvada rikšotāji: Gānga fram lai zirgs ietu uz priekšu, blothr lai zirgs apstātos, hlaupa ja jālaižas rikšos, un gānga aptr lai ietu atpakaļ. Ja zināšanas senvalodā ir plašākas, zirgam var dot arī precīzākas pavēles. Elfs pieveda Eragonu pie zirga un iepazīstināja: Šis ir Folkvirs. Pastiep roku.
Eragons pacēla plaukstu, un rikšotājs, iepletis nāsis, nosprauslojās. Folkvirs apostīja Eragona pirkstus, tad pieskārās rokai ar purnu un ļāva jauneklim noglāstīt muskuļoto kaklu. Lieliski, Nari noteica, izskatīdamies gandarīts. Tad elfs lūdza Orikam līdzīgi iepazīties ar citu zirgu.
Kad Eragons uzkāpa mugurā Folkviram, Safira pienāca tuvāk. Jātnieks paskatījās uz savu pūķi, ievērodams, cik satraukts tas
ir vēl arvien kopš pagājušās nakts. Tikai vēl viena diena, viņā atgādināja.
Eragon… Safira apklusa. Atrazdamās elfu burvestības varā, es sāku domāt par kādu lietu. Līdz šim es to uzskatīju par mazsvarīgu, bet tagad tā slienas manī kā melnas neziņas kalns katram radījumam, lai cik tas būtu skaists vai kroplīgs, ir otra pusīte. Tikai man tādas nav. Viņa nodrebēja un aizvēra acis. Šajā ziņā es esmu viena.