Ceturtdaļu jūdzes tālāk mežs kļuva retāks un lapotnes griestos iezīmējās robi, kas ļāva ņirbošas saules gaismas strēlēm ik pa brīdim šķērsot ceļu. Tad ceļinieki izjāja zem diviem punainiem stumbriem, kas augstāk balstījās viens pret otru, un apstājās tukša klajuma malā.
Zemi klāja blīvi saaugušu puķu puduri. Te bija gan sārtas rozes, gan meža hiacintes un lilijas. Pavasara gaisīgie dārgumi, kas atgādināja rubīnus, safīrus un opālus, likās sabērti kaudzēs. Reibinošā smarža bija pievilinājusi veselus kameņu spietus. Klajuma labajā pusē aiz krūmu rindas čaloja strauts, bet ap klintsbluķi viena otru dzenāja divas vāveres.
Pirmajā acu uzmetienā Eragonam likās, ka šī varētu būt vieta, ko naktsguļai izvēlētos brieži. Bet, ieskatoties ciešāk, viņš pamazām saskatīja takas, kas slēpās starp krūmiem un kokiem; siltu, maigu gaismu tur, kur vajadzēja būt ēnām; savādus rakstus zaru un puķu izkārtojumā visas šīs dīvainības bija tik tikko saskatāmas un norādīja, ka tas, ko viņš redzēja, nebija īsti dabas radīts. Tad Eragons samirkšķināja acis un pēkšņi visu ieraudzīja mazliet citādi it kā viņam acu priekšā būtu pieliktas lēcas. Viss ieguva pazīstamus apveidus. Jā, tie tiešām bija celiņi. Jā, tās tiešām bija puķes. Bet tas, ko viņš pirmajā brīdī uztvēra kā punainus, samežģītus zarus, izrādījās esam gaumīgi namiņi, kas likās izaugam tieši no priedēm.
Viens no kokiem uzbilda pie pamatnes, izveidojot divstāvu māju, zem kuras smilšmālā ieurbās sakņu vainags. Abi stāvi i/.skatījās sešstūraini, tiesa, otrais šķita reizes divas mazāks par pirmo, tāpēc namiņš atgādināja terasi. Jumtus un sienas veidoja I iklotas zaru segas, kas bija pārmestas pāri sešām resnām sijām. No jumtu pārkarēm nokarājās garas sūnu un dzeltenu ķērpju bārdas, kas daļēji aizsedza katrā šķautnē zaigojošos daudzkrāsu logus. Ieejas durvis atgādināja noslēpumainu tumšu siluetu, kas vīdēja zem aplodas, izgreznotas ar savādiem simboliem.
Cits nams bija iekārtojies starp trijām priedēm un balstījās uz vairākiem līkiem zariem. Pateicoties šiem vieglajiem balstiem, gaisīgā māja slējās piecu stāvu augstumā. Netālu no tās karājās neliels, no vītolu zariem un kizila nopīts namiņš, ko greznoja par pangāboliem nomaskēti bezliesmu lukturi.
Katra no ēkām bija unikāla, iekļaujoties un papildinot apkārtni, nemanāmi saplūstot ar pārējo mežu, līdz vairs nebija iespējams atšķirt, kur beidzās elfu radītais un sākās dabā dzimušais. Abas šīs puses atradās pilnīgā līdzsvarā. Tā vietā, lai mainītu apkārtējo, elfu izvēle bija pieņemt pasauli tādu, kāda tā bija, un pielāgoties tai.
Vēl pēc kāda brīža Eragons ar acu kaktiņu pamanīja pirmo Elesmēras iemītnieku kustības tās bija gandrīz neredzamas kā skuju šūpas vējā. Tad jauneklis pamanīja kādu plaukstu, kādu bālu seju, sandalē ieautu kāju, paceltu roku. Cits pēc cita klajumā parādījās elfi, piekaluši mandeļu acu skatienu Safirai, Arjai un Eragonam.
Sievietes nēsāja matus izlaistus. Tie viļņos plīvoja lejup pār viņu mugurām sudrabainos un sabuļkrāsas viļņos. Bieži matos pazibēja ievīti tikko plūkti ziedi, tāpēc mati mēdza atgādināt dārza ūdenskritumus. Viņas visas bija trausli, gaisīgi skaistas, kas likās esam pretrunā ar elfu nesalaužamo spēku; Eragonam viņas šķita esam pati pilnība. Vīriešu kārtas pārstāvji izskatījās tikpat skaisti augstiem vaigu kauliem, smalkiem deguniem un smagiem plakstiņiem. Abi dzimumi bija tērpušies vienkāršās zaļās un brūnās tunikās, ko izraibināja neuzkrītoši oranži, rūsas un zelta krāsas plankumi.
Nav melots, dēvējot viņus par Daiļajiem Ļaudīm, nodomāja Eragons. Sveicinot elfus, viņš pieskārās lūpām.
Elfi, visi kā viens, dziļi noliecās. Viņi pasmaidīja un sāka smieties patiesā priekā. Tad atskanēja sievietes balss: 1
Gala O Wyrda brunhvitr, Abr Berundal vandr-fodhr, Burthro laufsblādar ekar undir, Eom kona dauthleikr…
Eragons aizspieda ausis ar plaukstām, baidīdamies, ka arī šī dziesma ir burvestība līdzīgi tai, ko viņi bija dzirdējuši Siltrimā, bet Arja papurināja galvu un satvēra jaunekļa rokas. Tajā nav maģijas. Tad viņa, vērsdamās pie sava zirga, noteica: Gānga. Rikšotājs klusi iezviedzās un aizdipināja tālāk klajumā. Palaidiet vaļā savus zirgus! Mums tie vairs nebūs vajadzīgi, lai bauda pelnītu atpūtu mūsu staļļos.
Kamēr Arja soļoja uz priekšu pa bruģēto taku, kurā pa brīdim uzmirdzēja zaļi turmalīni un kura līkumoja starp kāršrozēm, mājām un kokiem, dziesma pieņēmās spēkā. Visbeidzot celiņš šķērsoja strautu. Elfi dejoja ap ceļotāju pulciņu, šaudīdamies šurpu turpu, kā nu viņiem ienāca prātā, visu laiku smiedamies un palaikam uzlēkdami kādā zarā, lai paskrietos virs pārējo galvām. Elfi sajūsminājās par Safiru, saukdami pūķi par "Dižnadzi", "Gaisa un uguns meitu" un "Visstipro".
Eragons smaidīja, tādas sagaidīšanas iepriecināts un apburts. Es varētu te dzīvot, viņš nodomāja, sajuzdams apkārt valdošo mieru. Kas nekaitētu iekārtoties Duveldenvārdenā, dzīvot tikpat pilsētā, cik mežā, drošībā no pārējās pasaules… Jā, viņam ļoti patika Elesmēra, krietni labāk par visām rūķu pilsētām. Viņš norādīja uz namiņu, kas atradās kādas priedes stumbra iekšpusē, un vaicāja Arjai: Kā tas ir iespējams?
Mēs dziedam mežam senvalodā un dodam tam savu spēku, lai tas augtu tā, kā mums nepieciešams. Visas mūsu ēkas un instrumenti ir radīti šādā veidā.
Taka beidzās pie sakņu tikla, kas veidoja pakāpienus tie ,'itgādināja lāsmainas māla saliņas. Uzkāpuši pa kāpnēm, viņi nonāca pie durvīm tievu dzinumu sienā. Kad durvis šķietami pašas no sevis atvērās un skatam atklājās no koku stumbriem veidota zāle, Eragona sirds sāka sisties straujāk. Daudzi simti /aru savijās kopā, veidojot šūnveidīgus griestus. Zemāk pie abām pretējām sienām atradās pa divpadsmit^krēsliem.
Tajos gaidīja divdesmit četri elfu augstmaņi gan vīrieši, gan sievietes.
Gaidītāji izskatījās cēli un viedi, ar gludām, laika neskartām sejām un dzīvām acīm, kurās mirdzēja lielu notikumu priekšnojauta. Tie visi kā viens paliecās uz priekšu, turēdamies pie krēslu paročiem, un nopētīja Eragona pulciņu ar neslēptu apbrīnu un cerībām. Atšķirībā no citiem elfiem augstmaņiem pie jostām karājās zobeni to spalus greznoja berili un granāti un pieres apvija diadēmas.
Zāles tālajā galā bija redzams balts paviljons, kurā slējās no samezglotām saknēm veidots tronis. Tajā sēdēja karaliene Islanzadi. Valdniece bija daiļa kā rudens saulriets, lepna un valdonīga, ar tumšām uzacīm, kas cēlās augšup kā savicināti spārni, lūpām akmeņozola ogu sārtumā un pusnakts melnuma matiem, saņemtiem ar dimantiem klātu diadēmu. Viņas tunika bija tumši sarkana. Zelta vijumu josta apņēma gurnus. Ap kaklu sasprādzēts, līdz pašai zemei lēzenās krokās nokarājās samta apmetnis. Par spīti karaliskajai sejas izteiksmei, valdniece likās trausla, it kā viņa glabātu sirdī dziļas sāpes.
Pie karalienes kreisās rokas atradās izliekts zizlis ar gravējumiem klātu šķērskoku galā. Uz tā tupēja spoži balts krauklis, kurš nepacietīgi mīņājās no kājas uz kāju. Tas pielieca galvu un ar krauklim neierasti saprātīgām acīm nopētīja Eragonu un tad gari, klusi noķērcās: Wyrda Eragons nodrebēja tik spēcīgs likās šis viens, ieplīsuša zvana dimdai līdzīgais vārds.
Durvis aiz ienācējiem aizvērās. Viņi devās dziļāk zālē uz karalienes troņa pusi. Arja pirmā nometās uz ceļa uz sūnām klātās grīdas un nolieca galvu; tieši tāpat rīkojās Eragons, Oriks, Lifēns