un Nari. Arī Safira, kura nekad nebija klanījusies, pat Ažihada va Hrotgara priekšā ne, pielieca galvu.
Islanzadi piecēlās un, apmetnim velkoties pa zemi, nokāp lejup pa pakāpieniem, kas veda uz troni. Viņa apstājās Arja priekšā, uzlika drebošas rokas uz Eragona ceļabiedres plecie un, valdīdama drebošo balsi, pavēlēja: Piecelies. Arja izpildīj teikto, un karaliene lēni un rūpīgi nopētīja viņas seju, līdz radās sajūta, ka valdniece cenšas atšifrēt noslēpumainu tekstu.
Beidzot Islanzadi, sāpīgi nopūtusies, apskāva Arju, sakot: 0, mana meita, es biju netaisna pret tevi!
KARALIENE ISLANZADI
Fantastiskajā zālē, ko veidoja augošu koku stumbri, teju mītiskajā zemē, Eragons nometās uz ceļa elfu karalienes un viņas padomnieku priekšā, tomēr satriekts viņš bija par kaut ko pilnīgi citu: Arja ir princese! Savā ziņā tas viņai pat piestāvētu elfa vienmēr bija izturējusies mazliet pavēlnieciski, taču Eragonam šis Jaunums sagādāja rūgtu vilšanos, jo uzcēla vēl vienu šķērsli starp viņiem abiem brīdī, kad viņš vairāk par visu alka tos visus noārdi!. Jaunums atstāja mutē mieles. Jauneklis atcerējās Andželas pravietojumu, ka iemīlēšot kādu augstdzimušu sievieti… un viņas brīdinājumu, ka viņa neredzot, vai tas beigšoties labi vai slikti.
Viņš sajuta, ka arī Safiru vispirms pārņem pārsteigums, bet tad pūķis likās esam uzjautrināts. Izskatās, ka, nemaz nezinot, esam ceļojuši karaliskas personas klātbūtnē.
Kāpēc viņa to mums nepateica?
Iespējams, tad viņai draudētu lielākas briesmas.
Islanzadi Drottning, Arja sausi noteica.
Karaliene parāvās atpakaļ, it kā viņai būtu iedzelts, un tad atkārtoja senvalodā: O, mana meita, es biju netaisna pret tevi! Valdniece aizklāja seju. Kopš brīža, kad tu pazudi, es nespēju ne aizmigt, ne norīt kaut kumosu. Man miera nelika tavs liktenis, un es baidījos, ka nekad vairs tevi neredzēšu. Aizliegums tev parādīties manā tuvumā ir lielākā kļūda, ko jelkad esmu pieļāvusi… Vai tu spēsi man piedot?
Sapulcējušies elfi pārsteigumā saknosījās.
Arja krietnu brīdi klusēja, bet tad beidzot teica: Septiņdesmit gadus es esmu dzīvojusi un mīlējusi, cīnījusies un nogalinājusi, nepārmijot ne vārda ar tevi, māt. Mūsu dzīves gan ir garas, bet, pat ņemot to vērā, tas nav nekāds īsais brīdis.
Islanzadi atlieca muguru un pacēla zodu. Pār viņas augumu pārskrēja trīsas. Es nespēju mainīt pagātni, Arja, lai kā es to vēlētos.
- Un es nespēju aizmirst pārciesto.
- Tev nekas nav jāaizmirst. Islanzadi saņēma meitas rokas.
- Arja, es mīlu tevi. Tu esi man tuvākais cilvēks. Ej, ja tev jāiet, bet, ja vien tu nevēlies atteikties no manis, es gribētu izlīgt ar tevi.
Garu, biedējošu brīdi likās, ka Arja neatbildēs karalienei vai, vēl ļaunāk, noraidīs viņas piedāvājumu. Eragons redzēja, kā Arja svārstās un pārlaiž ašu skatienu pārējiem klātesošajiem. Tad viņa, nolaidusi acis, sacīja: Nē, māt. Es nespētu aiziet. Islanzadi nedroši pasmaidīja un vēlreiz apskāva meitu. Šoreiz arī Arja apskāva māti, un pārējo elfu sejās atplauka smaidi.
Baltais krauklis palēcās uz savas laktas, izķērkdams: Šais durvīs mūžu mūžos viedais raksts ir kalts, kas mūsu sirdīs allaž mājo tīrs un balts.
- Kuš, Blagden! Islanzadi apsauca kraukli. Paturi savas peršas pie sevis! Atraisījusies no meitas skāviena, karaliene pagriezās pret Eragonu un Safiru. Man ir jāatvainojas, ka biju nepieklājīga un nepievērsos jums, mūsu svarīgākajiem viesiem.
Eragons pieskārās lūpām, bet labo roku uzlika saules pinumam, kā Arja bija to mācījusi. Islanzadi Drottning. Atra esterni ono thelduin. Viņam nebija ne mazāko šaubu par to, kuram šajā situācijā jārunā pirmajam.
Islanzadi tumšās acis iepletās. Atra du evarinya ono varda.
-Un atra mor'ranr lifa unin hjarta onr) Eragons atbildēja, pabeigdams rituālu. Viņš juta, ka elfu paražu pārzināšana ir pārsteigusi visus klātesošos. Prātā viņš dzirdēja, kā Safira atkārto viņa sveicienu karalienei.
Kad pūķis bija galā ar laba vēlējumiem, Islanzadi vaicāja:
- Pūķi, kāds ir tavs vārds?
Safira.
Karalienes sejai pārslīdējusī izteiksme liecināja, ka viņa šo vārdu pazīst, tomēr viņa neko neteica. Laipni lūgta Elesmērā! Un kā sauc tevi, Jātniek?
- Eragons Ēnkāvis, Jūsu Augstība. Šoreiz pār elfiem, kas sēdēja viņiem aiz muguras, pārskrēja labi dzirdamas sačukstēšanās vilnis; pat Islanzadi izskatījās pārsteigta.
- Tu nes diženu vārdu, viņa klusi piebilda, mēs tādu reti ilodam saviem bērniem… Laipni lūgts Elesmērā, Eragon Ēnkāvi. Mēs gaidījām tevi ļoti ilgi. Karaliene pievērsās Orikam, apsveicinājās ar rūķi, tad atgriezās savā tronī un pārmeta samta apmetņa npakšmalas stūri pār roku. Spriežot pēc tā, ka tu atrodies šeit tik īsu brīdi pēc Safiras olas izšķilšanās, pēc gredzena tev pirkstā un zobena pie tava sāna, es noprotu, ka Broms ir miris un ka skološanās pie viņa palikusi nepabeigta. Es vēlos noklausīties visu tavu stāstu arī par to, kā krita Broms un kā tu satiki manu meitu vai kā viņa satika tevi, kā nu tur īsti bija. Tāpat es labprāt uzzinātu par tavu misiju, rūķi, un par tevis piedzīvoto, Arja, kopš nodevīgā uzbrukuma Duveldenvārdenā.
Eragons par pieredzēto bija stāstījis jau iepriekš, tāpēc viņam nenācās grūti to vēlreiz pārstāstīt karalienei. Nedaudzajās reizēs, kad jaunekli pievīla atmiņa, Safira spēja palīdzēt ar notikumu precīzu atstāstu. Par vairākiem piedzīvojumiem viņš vienkārši ļāva vēstīt pūķim. Kad viņi bija beiguši, Eragons no mugursomas izvilka Nasuadas tīstokli un pasniedza to Islanzadi.
Karaliene paņēma pergamenta rulli, pārlauza sarkano vaska spiedogu un, izlasījusi vēstījumu, nopūtās un uz brīdi aizvēra acis.
- Tagad es saskatu savas kļūdīšanās patieso dziļumu. Manas sēras būtu galā krietni agrāk, ja es nebūtu atsaukusi mūsu kareivjus un nelikusies zinis par Ažihada ziņnešiem pēc tam, kad uzzināju par uzbrukumu Arjai. Es nedrīkstēju vainot vārdenus viņas bojāejā. Es reizēm rīkojos pārāk muļķīgi vismaz tik vecai elfai…
Iestājās ilgs klusums, jo neviens neuzdrīkstējās nedz piekrist, nedz iebilst. Saņēmis visu savu dūšu, Eragons sacīja: Ja reiz Arja ir atgriezusies dzīva, vai jūs piekristu palīdzēt vārdeniem tāpat kā iepriekš? Citādi Nasuadai nav nekādu cerību uz panākumiem, un es esmu zvērējis viņai palīdzēt.
- Manas domstarpības ar vārdeniem ir kā putekļi vējā, Islanzadi atbildēja. Nebīsties mēs palīdzēsim vārdeniem, kā iepriekš to darījām, pat vairāk gan tevis dēļ, gan tāpēc, ka viņi uzvarēja urgļus. Atbalstījusies uz vienas rokas, karaliene paliecās uz priekšu. Vai tu, lūdzu, pasniegtu man Broma gredzenu? -
Nevilcinādamies ne mirkli, viņš novilka to no pirksta un padev karalienei, kas ar saviem smalkajiem pirkstiem paņēma gredzen no jaunekļa plaukstas. Tev, Eragon, nevajadzēja to nēsāt, jo ta nebija domāts tev. Tomēr, ņemot vērā visu, ko tu esi paveicis vārdenu un manas ģimenes labā, es tagad pasludinu tevi par Elfu Draugu un piešķiru šo gredzenu, sauktu par Ārenu, tieši tev, lai ikvien elfs, lai kurp tu dotos, zinātu, ka tev var uzticēties, un palīdzētu tev.
Eragons pateicās Islanzadi un uzmauca gredzenu atpakaļ pirk stā, juzdams, ka karaliene turpina viņu vērot ar satraucoši pētīgu, ciešu skatienu. Jauneklim šķita, ka Islanzadi zina visu, ko viņš varētu teikt vai darīt. Karaliene sacīja: Tik daudz jaunumu, cik pastāstīji tu, mēs te, Duveldenvārdenā, nebijām dzirdējuši daudzu gadu garumā. Mēs esam pieraduši pie lēnāka dzīves ritējuma nekā pārējā Alagēzija, un mani satrauc, ka daudz kas ir noticis tik strauji, bet ne vārds nav sasniedzis manas ausis.