- Kā būs ar manām apmācībām? Eragons pameta žiglu skatienu uz sēdošajiem elfiem, prātodams, vai kāds no viņiem varētu būt Togira Ikonoka būtne, kas bija ienākusi viņa prātā un pēc Farthenduras kaujas atbrīvojusi no Durzas nelāgā nospieduma. Viņa bija iedrošinājusi Eragonu doties uz Elesmēru.
- Tā sāksies, kad tai jāsākas. Tomēr baidos, ka tava apmācība būs veltīga, iekams tu neatbrīvosies no ievainojuma sekām. Ja tu nespēsi pieveikt Ēnas maģiju, tu būsi vien bandinieks. Tu vari būt noderīgs, bet tikai kā mūsu vairāk nekā gadsimtu loloto cerību ēna. Islanzadi balsī nedzirdēja pārmetumu, tomēr viņas vārdi ķēra Eragonu kā vesera triecieni. Viņš zināja, ka elfu valdniecei ir taisnība. Tu neesi vainīgs pie sava stāvokļa, un man ir sāpīgi nosaukt šīs lietas skaļi, tomēr tev ir jāsaprot šīs tavas varēšanas vai nevarēšanas nopietnās sekas… Man ļoti žēl.
Tad Islanzadi vērsās pie Orika: Ir pagājuši gari gadi, kopš kāds no tavas rases pārstāvjiem ir apciemojis mūsu pilsētas. Eragons-finiarels izskaidroja tavas klātbūtnes iemeslus, bet vai tev pašam arī ir kas piebilstams?
- Es tikai vēlos nodot cieņas pilnus sveicienus no mūsu karaļa Hrotgara un lūgumu, kas nu jau ir lieks, atkal atbalstīt vārdenus.
Man jāpārliecinās, ka līgums, ko panāca Broms starp elfiem un cilvēkiem, turpina darboties.
- Mēs pildām solījumus, dotus šajā mēlē vai senvalodā. Es pieņemu Hrotgara sveicienus un lūdzu nosūtīt viņam savējos. Visbeidzot Islanzadi pievērsās Arjai un Eragons bija pārliecināts, ka elfu valdniece gaidījusi šo mirkli jau kopš viesu ierašanās. Viņa palūkojās uz Arju un vaicāja: Pastāsti mums, ko tu esi piedzīvojusi!
Arja lēni plūstošā balsī izstāstīja vispirms par sagūstīšanu, tad par ilgo ieslodzījumu un spīdzināšanu Gileadā. Safira un Eragons apzināti bija izvairījušies izklāstīt gūsta šausmas, taču pati Arja par piedzīvoto likās stāstām bez kādām grūtībām. Viņas bezkaislīgie vārdi Eragonā iesvēla tikpat spējas dusmas kā tad, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja ceļabiedres vātis. Elfi Arjas stāsta laikā neizdvesa ne skaņas, lai gan rokas sažņaudzās ap zobenu spaliem un seja meta nāvējoši asus, auksta naida pilnus skatienus. Pa Islanzadi vaigu noritēja viena vienīga asara.
Kad Arja apklusa, kāds smalks elfu augstmanis sāka soļot šurpu turpu starp krēsliem pa sūnu klāto velēnu. Es, Arja Drotningu, zinu, ka paudīšu mūsu visu domas, sakot, ka mana sirds gruzd skumjās, klausoties par tavām ciešanām. Tādam noziegumam nevar būt piedošanas vai izlīdzinājuma, un Galbatorikss par to ir jāsoda. Turklāt mēs esam tavi parādnieki, jo tu neizpaudi Ēnai mūsu pilsētu atrašanās vietu. Vien retais no mums būtu spējis pretoties viņam tik ilgi.
- Pateicos tev, Dethedr-vor.
Tad ierunājās Islanzadi, un viņas balss starp kokiem dimdēja kā zvans. Gana. Mūsu viesi ir noguruši no garā ceļa, un mēs pietiekami ilgi esam klausījušies par briesmīgiem notikumiem. Es nevēlos, lai satikšanās prieku aptumšotu atmiņas par pagātnes ciešanām. Viņas lūpās uzmirdzēja žilbinošs smaids. Ir atgriezusies mana meita, mums ir piebiedrojies pūķis un Jātnieks, un es vēlos to pienācīgi nosvinēt! Karaliene piecēlās slaida un valdonīga tumši sarkanajā tunikā un sasita plaukstas. Pāri klātesošo galvām no divdesmit pēdu augstuma nolija liliju un rožu lietus.
Ziedi laidās lejup kā krāsainas sniegpārsliņas, piepildot gaisu ar galvu reibinošām smaržām.
Viņa neizmantoja senvalodu, ievēroja Eragons.
Jauneklis pamanīja, ka brīdī, kad visi apbrīnoja krītošos ziedus, Islanzadi maigi pieskaras Arjas plecam un teju nedzirdami nomurmina: Ja tu būtu paklausījusi mani, tev nebūtu nācies piedzīvot tādas ciešanas. Man bija taisnība, kad iebildu pret tavu lēmumu pieņemt yawē.
- Tas bija lēmums, ko vajadzēja pieņemt man pašai.
Karaliene, brīdi klusējusi, pamāja un pastiepa roku. Blag-
den! Savicinājis spārnus, krauklis pārlaidās no laktas uz viņas kreiso plecu. Kad Islanzadi devās uz zāles galu, pārējie klātesošie nolieca galvas. Atgrūdusi durvis, kas atklāja skatienam pamatīgu elfu pulku, karaliene kaut ko īsi pateica senvalodā, bet Eragons viņas teikto nesaprata. Elfi uzgavilēja un sāka šaudīties šurpu turpu.
- Ko viņa sacīja? Eragons čukstus jautāja Nari.
Elfs pasmaidīja. Viņa lika atvērt labāko dzērienu mucas un iekurt pavardus ēdienu gatavošanai, jo šī nakts piederēšot svi nēšanai un dziesmām. Nāc! Viņš paņēma Eragonu zem rokas un vadīja nopakaļ karalienei, kas aizlīkumoja starp pinkainām priedēm un spurainām paparžu audzēm. Kamēr viņi atradās zālē, saule bija nolaidusies zemu virs apvāršņa, pieliedama mežu ar dzintarainu gaismu, kas klāja kokus un augus kā mirdzoša eļļas kārtiņa.
Tu taču saprati, ierunājās Safira, ka Lifēna pieminētais karalis Evandars, visticamāk, ir Arjas tēvs ?
Eragons gandrīz paklupa. Tev taisnība… Un tas nozīmē, ka viņu nogalināja vai nu Galbatorikss, vai Atkritēji.
Apli, kas pārklājas.
Viņi apstājās neliela pakalna virsotnē, kur vairāki elfi bija uzstādījuši garu galdu uz steķiem un salikuši tam abās pusēs krēslus. Visapkārt mežs vai zumēja no priecīgas steigas. Vakaram tuvojoties, Elesmēru izraibināja ugunskuru jautrās liesmas, bet netālu no galda dega pamatīgs sārts.
Kāds pasniedza Eragonam kausu, kas bija pagatavots no tās pašas savādās koksnes, kuru viņš ievēroja jau Serisā. Jauneklis Iedzēra traukā ielieto caurspīdīgo dzērienu, un tā ugunīgums lika iii /.sisties elpai. Tas atgādināja sidra un miestiņa sajaukumu, kas uzkarsēts kopā ar garšvielām. Dzira lika tirpām pārskriet no pirkstu galiem līdz pat ausīm, un vēl pēc mirkļa viņu pārņēma brīnišķīgas skaidrības sajūta. Kas tas,ir? viņš jautāja Nari.
Elfs iesmējās. Fēlnirvs? Mēs to brūvējam no saspaidītām plūškoka ogām un savērptiem mēnesstariem. Ja nepieciešams, spēcīgs vīrs var ceļot trīs dienas, nebaudot neko citu.
Safira, tev tas ir jāpagaršo. Pūķis apostīja kausu, tad pavēra muti un ļāva Eragonam ieliet atlikušo fēlnirvu sev rīklē. Safiras acis iepletās, un aste noraustījās.
Garšīgs gan! Vai varam dabūt vēl kādu malku?
Pirms Eragons paguva atbildēt, piesoļoja Oriks. Karalienes meita, rūķis, purinādams galvu, norūca. Gribētu gan es šito izstāstīt Hrotgaram un Nasuadai. Viņi to labprāt uzzinātu.
Islanzadi apsēdās krēslā ar augstu atzveltni un vēlreiz sasita plaukstas. No pilsētas puses atsteidzās elfu četrotne ar mūzikas instrumentiem. Diviem muzikantiem bija ķirškoka arfas, trešajam no niedrēm gatavotas stabules, bet ceturtajai elfai bija vien viņas balss, kuru dziedātāja nekavējās likt lietā, izvijot rotaļīgu meldiju, kas klausītāju ausīm šķita viegla kā deja.
Eragons saprata vien katru trešo dziesmas vārdu, taču arī tie lika viņam pasmaidīt. Stāsts vēstīja par briedi, kurš nespēj nodzerties no ezera, jo šim nekādi neliek mieru kāda žagata.
Kamēr jauneklis klausījās dziesmā, viņa skatiens aizklīda mazliet nostāk, un viņš pamanīja mazu meiteni, kas līkņāja karalienei aiz muguras. Ieskatījies vērīgāk, Eragons saprata, ka pinkainie mati nav vis sudrabaini kā tik daudziem elfiem, bet gan vecuma izbalināti un ka večas seja ir grumbu izvagota kā izkaltis, sačervelējies ābols. Viņa nebija nedz elfu, nedz rūķu, nedz vismaz Eragonam tā likās cilvēku rases pārstāve. Savādā būtne uzsmaidīja jauneklim, un viņš pamanīja asu zobu rindu.
Kad dziesma beidzās, ieskanējās dūdas un lautas, un Eragons ievēroja, ka ap viņu drūzmējas krietns elfu pulciņš tie gribēja iepazīties ar viņu un vēl vairāk, Jātnieks nojauta ar Safiru.