Elfi stādījās priekšā, viegli paklanīdamies un pieskardamiea lūpām ar īkšķi un lielo pirkstu. Eragons atbildēja ar to pašu, atkal un atkal atkārtojot sveicienu senvalodā. Elfi pieklājīgi apvaicājās Jātniekam par viņa paveikto, taču krietni plašāk tie izvaicāja Safiru.
Sākumā Eragons pat priecājās, ka pūķis var izrunāties pēc sirds patikas, jo šī bija pirmā reize kopīgo gaitu laikā, kad kādu interesēja saruna tikai un vienīgi ar Safiru. Tomēr drīz viņu sāka kaitināt, ka par viņu neliekas ne zinis; Eragons bija pieradis, ka tad, kad runāja viņš, pārējie uzmanīgi ieklausījās. Aptvēris, ka ļāvies skaudībai, jauneklis drūmi pasmaidīja, samulsis par to, ka kopš pievienošanās vārdeniem kļuvis teju atkarīgs no apkārtējo uzmanības. Eragons piespieda sevi atslābt un ļauties svinībām.
Drīz vien klajumā sāka smaržot ēdiens, un ap galdiem šaudījās elfi, kas iznēsāja ar dažādiem gardumiem piekrautas paplātes. Izņemot siltas maizes klaipus un mazas, apaļas medusmaizītes, pārējie ēdieni bija gatavoti tikai un vienīgi no augļiem, dārzeņiem un ogām. Visvairāk bija ogu no tām bija gatavota gan melleņu zupa, gan aveņu mērce, gan kazeņu želeja. Ar sīrupu aplietas un meža zemenēm apbārstītas ābolu šķēles bija novietotas līdzās sēņu pīrāgiem ar spinātu, timiāna un upeņu pildījumu.
Gaļas ēdienus nemanīja, pat zivis vai putnus ne un tas mulsināja Eragonu. Kārvahallā un arī citur Impērijā gaļa bija sabiedriskā stāvokļa un greznības zīme. Jo vairāk zelta tev bija, jo biežāk tu varēji atļauties liellopa un teļa gaļu. Pat sīki muižnieciņi katrā ēdienreizē baudīja gaļu. Citāda rīcība nozīmētu apkaunojošu naudas trūkumu. Taču elfiem šāda pārliecība bija sveša par spīti viņu acīmredzamajai pārticībai un tam, cik viegli viņi spēja medīt, izmantojot maģiju.
Eragons nobrīnījās, ar kādu steigu elfi sasēdās pie galda. Goda vieta pienācās Islanzadi, kam uz pleca sēdēja krauklis Blagdens; pie viņas kreisās rokas apsēdās Dethedrs, pie labās Arja un
I'lragons. Otrā pusē galdam sēdēja Oriks, bet tālāk pārējie elfi, Htarp viņiem arī Nari un Lifēns. Galda tālajā galā krēslu nebija, I ikai milzīgs no koka izgrebts šķīvis Safirai.
Maltītei turpinoties, viss ap Eragonu notiekošais šķita izšķīstam čalu un smieklu ņirbā. Līksmības pārņemts, viņš aizmirsa lnika ritējumu, manīdams vien apkārt valdošo jautrību, nesaprotamus vārdus, kas virmoja virs galvas, un silto starojumu, kas pārņēma vēderu pēc pāris fēlnirva kausiem. Ausis palaikam noglāstīja gaisīgas arfu spēles melodijas, kas lika sajūsmas tirpām pārskriet pār muguru. Brīdi pa brīdim viņa uzmanību piesaistīja bērnsievietes ieslīpo acu laiski pētīgais skatiens, kuru viņa nenolaida no Eragona pat maltītes laikā.
Sarunu ieaijāts, Eragons pagriezās pret Arju, kura svinību laikā bija pateikusi labi ja duci vārdu. Jātnieks neko neteica, tikai skatījās uz elfu un prātoja, kāda viņa ir īstenībā.
Arja saknosījās. To nezināja pat Ažihads.
- Par ko tu?
- Ārpus Duveldenvārdenas par mani neviens neko nezināja. Vienīgais izņēmums bija Broms galu galā mēs iepazināmies šeit, bet pēc mana lūguma viņš neizpauda šo mazo noslēpumu.
Eragons prātoja, vai Arja viņam to skaidro pienākuma izjūtas dēļ vai arī juzdamās vainīga, ka slēpusi savu izcelsmi no viņa un Safiras. Broms reiz teica, ka tas, ko elfi noklusē, bieži esot svarīgāks par to, ko viņi pasaka.
- Viņš mūs saprata labāk nekā daudzi citi.
- Bet kāpēc? Vai tad kaut kas mainītos, ja kāds to zinātu?
Arja uz mirkli saminstinājās. Kad devos projām no Elesmē-
ras, es nevēlējos, lai kāds atcerētos manu vietu elfu sabiedrībā. Turklāt nelikās, ka tas palīdzētu pildīt man doto uzdevumu starp vārdeniem un rūķiem. Tam nebija nekādas nozīmes, darot to, ko es darīju… tajā, par ko es kļuvu… tajā, kas es esmu. Viņa paskatījās uz karalieni.
- Varēji pateikt vismaz mums ar Safiru.
Likās, ka pārmetums Eragona balsī sadusmo Arju. Man nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka Islanzadi ir mainījusi savas
domas par mani, turklāt tas, ka būtu jums to izstāstījusi, nek nemainītu. Manas domas pieder man vienai, Eragon. Viņ nosarka, nojauzdams, ko Arja gribēja teikt: kāpēc gan viņai, dip lomātei, princesei, elfai, kas bija vecāka gan par viņa tēvu, g vectēvu, lai kas viņi būtu, vajadzētu uzticēties sešpadsmitgadīgam cilvēku rases puišelim?
- Tu vismaz, viņš nomurmināja, izlīgi ar māti.
Elfa savādi pasmaidīja. Vai man bija cita izvēle?
Tajā mirklī Blagdens nolaidās no Islanzadi pleca un pa galda
vidu, šūpodams galvu, it kā klanītos abās pusēs sēdošajiem, aizgāja līdz galda galam. Putns apstājās Safiras priekšā, dobji nokrekšķinājies, noķērca:
Pūķiem kā mucām Ir sāni.
Pūķiem kā krūkām Ir kakli.
Ja mucās un krūkās var alu liet, Tad pūķi briežu medībās iet!
Elfi sastinga, gaidot, kā rīkosies Safira. Pēc krietna klusuma brīža pūķis pacēla acis no sava cidoniju pīrāga un izpūta dūmu mutuli, kas uz brīdi paslēpa kraukli no skatiena. Mums garšo arī mazi putneļi, viņa noteica, ļaudama šīs domas saklausīt ikvie-j nam. Elfi atviegloti iesmējās, kad Blagdens, grīļodamies, sašu-j tumā ķērkdams un vicinādams spārnus, lai izkliedētu dūmus, pastreipuļoja atpakaļ.
- Man jāatvainojas par Blagdena dīvainajiem skaitāmpanti-! ņiem, Islanzadi bilda. Mūsu krauklis vienmēr ir izcēlies ar veiklu mēli, kaut gan mēs esam mēģinājuši panākt, lai putns vismaz reizēm to pievalda.
Atvainošanos pieņemu, Safira mierīgi noteica un turpināja maltīti.
- Kā krauklis nokļuva pie karalienes? Eragons vaicāja, no vienas puses, mēģinādams nolīdzināt uzsprēgājušos negludumus, no otras -, patiesi ieinteresēts dzirdēt ko vairāk par savādo putnu.
- Blagdens, Arja atbildēja, reiz izglāba manam tēvam il/ivību. Cīnoties pret kādu urgli, Evandars paklupa un izlaida no rokām zobenu. Pirms urglis paguva viņu sakapāt, Blagdens uzmetās uzbrucējam uz sejas un ieknāba tam acī. Neviens nezina, kāpēc putns to izdarīja, taču tēvs atkal tika kājās un nogalināja briesmoni. Mans tēvs vienmēr izcēlies ar augstsirdību un dāsnumu, tāpēc viņš pateicās krauklim, maģiski apveltot putnu ar gudrību un ilgu mūžu. Tiesa, šīm burvestībām bija arī divas neparedzētas izpausmes: Blagdena spalva zaudēja krāsu un krauklis ieguva spēju reizēm pareģot gaidāmos notikumus.
- Vai tas spēj saskatīt nākotni? Eragons pārsteigts vaicāja.
- Saskatīt? Nē. Bet, iespējams, Blagdens spēj sajust to, kas gaidāms. Lai nu kā, krauklis vienmēr runā mīklās, kurās parasti ir krietna deva muļķību. Tāpēc, ja putns pienāk pie tevis un kaut ko saka un ja šis pateiktais nav joks vai vārdu spēle, labāk ieklausies tā vārdos.
Kad visi bija paēduši, Islanzadi piecēlās, liekot sarosīties un piecelties kājās arī pārējiem. Tad karaliene sacīja: Ir jau vēls, un es vēlos atgriezties savā lapenē. Safira, Eragon, nāciet man līdzi, es parādīšu, kur varat pārnakšņot. Islanzadi pamāja ar roku Arjai, tad devās projām no mielasta galda. Arja viņai sekoja.
Iedams apkārt galdam pie Safiras, Eragons apstājās pie bērnsievietes, viņas kaķīgā skatiena apburts. Viss viņas izskatā no acīm līdz pinkainajiem matiem un baltajiem ilkņiem viņam kaut ko atgādināja. Tu esi kaķace, vai ne? Būtne samirkšķināja acis un atieza zobus bīstamā smaidā. Es satiku vienu no tavas dzimtas, Solembumu, Teirmā un pēc tam arī Farthendurā.
Kaķaces smaids kļuva platāks. Ak jā. Viņš ir jauks. Cilvēki mani garlaiko, taču viņam liekas saistoši ceļot kopā ar to raganu, Andželu. Izgrūdusi skaņu, kas pa pusei atgādināja rūcienu, pa pusei atzinīgu murrājienu, būtne pievērsās Safirai.