Kā tevi sauc? Safira vaicāja.
- Duveldenvārdenas sirdī vārdi var izrādīties neticami spēcīgi, tā gan, pūķi. Bet… starp elfiem mani dēvē par Vērotāju, Straujķepu un Sapņu Dejotāju, un jūs varat mani saukt par Modu.
Kaķace sapurināja krēpju stīvās, baltās lēkšķes. Steidziet pakaļ karalienei, jaunuļi; viņai nepatīk muļķi un sliņķi.
- Bija prieks ar tevi, Mod, iepazīties, Eragons sacīja. Viņš paklanījās, un Safira pielieca galvu. Eragons pameta skatienu uz Oriku, prātodams, kur elfi izguldīs rūķi, un tad devās pakaļ Islanzadi.
Viņi panāca karalieni mirklī, kad Islanzadi piegāja pie viena no kokiem. Uz stumbra izcēlās smalki pakāpieni, kas aizvijās augšup līdz ieapaļu namiņu pudurim, kuru koka lapotnē balstīja zaru saišķi.
Islanzadi pacēla smalko roku un norādīja uz platformu kokā.
- Tev, Safira, būs jāuzlido tur pašai. Audzējot kāpnes, mums. neienāca prātā, ka pa tām reiz varētu iet pūķis. Tad karaliene pievērsās Eragonam: Te parasti apmetās Pūķu Jātnieku vadonis, kad uzturējās Elesmērā. Es uzticu šo mājokli tev, ja reiz tu esi ieņēmis šo vietu… Tas ir tavs mantojums. Pirms jauneklis paguva pateikties, Islanzadi pagāja viņam garām. Arja veltīja Eragonam ilgu, ciešu skatienu, bet tad kopā ar māti izgaisa pilsētas krēslā.
Vai palūkosim, kādu naktsmītni elfi mums sarūpējuši ? apvaicājās Safira. Pūķis palēcās gaisā un ciešā lokā aplidoja kokam, pavērsis viena spārna galu pret zemi teju perpendikulāri zemei.
Eragons uzkāpa uz pirmā pakāpiena un ieskatījās Islanzadi bija taisnība, kāpnes un koks bija viens vesels. Miza zem kājām bija daudzu soļu nogludināta un izlīdzināta, tomēr tā vēl arvien bija daļa no stumbra, tāpat kā liektais, zirnekļtīkla smalkuma margu režģis un pašas margas zem viņa labās plaukstas.
Kāpnes bija veidotas, ņemot vērā elfu spēku un izveicību, tāpēc tās likās stāvākas nekā parasti, un Eragona kāju muskuļi drīz vien iesmeldzās. Kad jauneklis sasniedza mitekļus un cauri lūkai ielīda vienā no istabām, viņš elsoja tik smagi, ka nācās ar rokām atbalstīties pret ceļgaliem un noliekties, lai atgūtu elpu. Pēc vairākām dziļām ieelpām un izelpām viņš iztaisnojās un nopētīja telpu, kurā bija nonācis.
Eragons atradās apaļā priekšnamā ar paaugstinājumu vidū no tā slējās skulptūra, kurā divas rokas vijās viena ap otru, tā arī
nesaskaroties. Priekšnama sienās bija trīs durvis vienas veda uz vienkārši iekārtotu viesistabu, kurā varētu papusdienot ne vairāk pnr desmit cilvēkiem, aiz otrām atklājās neliels kambaris ar iedobumu grīdā, kura izmantojumu Eragons nespēja iedomāties, bet pēdējās durvis vērās uz guļamistabu, no kuras atklājās skats pāri I luveldenvārdenas koku galotnēm.
Nocēlis lukturi no āķa, piestiprināta pie griestiem, Eragons iegāja guļamistabā, likdams uzvirmot ēnu pulkam, kas virpuļoja un lēkāja pa telpu kā neprātīgu dejotāju viesulis. Arējā sienā bija izveidots ūdens lāses apveida atvērums gana liels, lai tur varētu iekārtoties pūķis. Gulta bija novietota tā, lai, guļot uz muguras, varētu vērot debesis un mēnesnīcu; pavards bija pagatavots no pelēka koka, kas zem pirkstu galiem likās ciets un auksts kā tērauds, it kā koksne būtu saspiesta līdz neticamam blīvumam; grīdā pletās milzīga, ar mīkstām segām izklāta "bļoda" ar zemām malām tā bija Safiras guļvieta.
Kamēr Eragons aplūkoja guļamistabu, pūķis nolaidās uz atvēruma malas. Safiras zvīņas zaigoja kā zilu zvaigznīšu galaktika. Aiz viņas pāri mežam plūda saules pēdējie stari, iekrāsodami pakalnus un kalnu grēdas dūmakaina dzintara tonī, kas lika skujām zaigot kā nokaitētai dzelzij un izdzenāja ēnas līdz pat violetajam apvārsnim. Viņi atradās tik augstu, ka no pilsētas varēja saskatīt vien vairākas spraugas bezgalīgajā lapotnē, atsevišķas miera saliņas šalcošajā okeānā. Tikai tagad varēja apjaust Elesmēras patieso lielumu tā aizstiepās vairākas jūdzes uz rietumiem un ziemeļiem.
Ja Vrēls parasti dzīvoja šādi, tad mana cieņa pret Jātniekiem tikai aug augumā, Eragons sacīja. Te ir daudz pieticīgāk, nekā biju iedomājies. Viss miteklis viegli nošūpojās vēja brāzmā.
Safira apostīja segas. Mēs vēl neesam bijuši Vrongārdā, viņa brīdināja, kaut gan varēja nojaust, ka pūķis viņam piekrīt.
Aizbīdīdams guļamistabas aizvirtni, Eragons telpas stūrī pamanīja vītņu kāpnes, kas pirmajā apskates reizē bija paslīdējušas garām skatienam. Tās aizvijās augšup tumša koka tunelī. Pacēlis lukturi virs galvas, viņš uzmanīgi, pakāpienu pa pakāpienam, devās augšup. Apmēram divdesmit pēdu augstāk jauneklis nonāca kabinetā ar rakstāmgaldu uz tā stāvēja spalvas, tintes pude lītes, papīrs, tikai pergamentu nemanīja un vēl vienu ligzdu kur iekārtoties pūķim. Kabinetā bija atvērta arī pretējā siena, la pūķis varētu izlidot cauri telpai.
Safira, paskaties uz šo!
Kā ? viņa jautāja.
Pa ārpusi. Eragons piemiedza acis, jo, Safirai pa mitekļa ārsienu rāpjoties augšup, gaisā nošķīda nagu atšķeltas mizas loks nes. Patīk? viņš apvaicājās, kad Safira tika līdz kabinetam. Pūķis palūkojās Jātniekā ar savām zilajām acīm, tad nopētīja telpas sienas un mēbeles.
Tikai vienu es nesaprotu, viņa noteica, kā elfi te nenosalst, ja telpas ir atklātas visām dabas stihijām ?
Nezinu gan. Eragons izpētīja sienas atveres abās pusēs, pārlaizdams roku abstraktajiem rakstiem, ko elfu dziesmas bija izvilinājušas no koka. Pēc mirkļa viņš sataustīja vertikālu izcilni mizā. Eragons to pavilka, un no gropes sienā izritinājās caurspīdīga, plāna žalūzija. Pavilcis to zemāk pāri atverei, viņš atklāja otru gropi, kurā varēja nostiprināt aizkara apakšmalu. Tikko Eragons to izdarīja, gaiss likās kļūstam biezāks un kabinetā kļuva krietni siltāk. Te arī ir atbilde uz tavu jautājumu, viņš noteica. Kad jauneklis atbrīvoja žalūzijas malu, tā, šūpodamās šurpu turpu, ieritinājās atpakaļ griestos.
Kad viņi atgriezās guļamistabā, Eragons izkravāja somas, bet Safira tikmēr saritinājās savā ligzdā. Jauneklis rūpīgi novietoja vairogu, rokusargus, kājsargus, bruņukapuci un ķiveri, tad novilka kamzoli un arī bruņukreklu ar ādas mugurdaļu. Izģērbies līdz viduklim, viņš apsēdās uz gultas un brīdi vēroja saeļļotos gredzenus, pārsteigts, cik ļoti tie līdzinās Safiras zvīņām.
Mēs esam to paveikuši, viņš mazliet samulsis noteica.
Garš ceļojums… bet, jā, mēs esam to pievārējuši. Laimīgā kārtā ceļā negadījās nekādas īpašas nelaimes.
Jātnieks pamāja. Drīz mēs uzzināsim, vai tas ir bijis visu grūtību vērts. Reizēm es prātoju, ka varbūt vajadzēja palikt, lai palīdzētu vārdeniem.
Eragon! Tu taču saproti, ka mums jāturpina apmācība. To būtu vēlējies arī Broms. Turklāt Elesmēra un Islanzadi vien ir ceļojuma vērta.
Iespējams. Visbeidzot viņš pajautāja: Kādi ir pirmie iespaidi ?
Safira mazliet pavēra žokļus tā, ka pazibēja asie zobi. Nezinu. Elfi man šķiet pat noslēpumaināki par Bromu, un ar burvestībām vini spēj paveikt to, kas man vienmēr ir licies neiespējami. Man nav ne mazākās nojausmas, kādus paņēmienus elfi izmanto, lai liktu šiem kokiem augt tik savādos veidos, tāpat es nesaprotu, kā Islanzadi uzbūra gaisā ziedus. Man pietrūkst padoma.
Eragons atviegloti uzelpoja neba viņu vienīgo šodien pieredzētais bija pārsteidzis. Un Arja?
Kas ir ar Arju ?
Nu, tas, ka viņa izrādījās karalienes meita.
Viņa nav m,ai,nījusies, mainījusies ir tikai tava uztvere. Dziļi Safiras rīklē atskanēja smiekli, kas atgādināja divu dzirnakmeņu beršanos vienam pret otru. Tad pūķis nolaida galvu uz priekškājām.
Debesīs spoži mirdzēja zvaigznes, un Elesmēras klusumā brīdi pa brīdim ieskanējās pūču klusā sasaukšanās. Nomierinājusies un pieklususi, pasaule ļāvās plūstošās nakts dusai.