Rorans pat nepamirkšķināja. Līdz šim viņam dzīvē bija rūpējušas tikai trīs lietas: viņa ģimene, viņa māja Palankāra ielejā un Katrīna. Pagājušajā gadā viņa ģimeni iznīcināja. Viņa māju sagrāva un nodedzināja, tiesa, zeme bija palikusi un tas, iespē jams, bija vissvarīgākais.
Bet tagad viņam bija atņemta arī Katrīna.
Kaklā iespraucās aizlauzts šņuksts. Roranu plosīja divas izvēles: vienīgā iespēja izglābt Katrīnu nozīmēja dzīties pakaļ razakiem un atstāt Palankāra ieleju aiz muguras, tomēr tad Kārvahalla būtu jāpamet karavīru varā, un to viņš nedrīkstēja pieļaut. Taču aizmirst Katrīnu jauneklis arī nespēja.
Mana sirds vai manas mājas, viņš ar rūgtumu nodomāja. Šīs lietas likās bezvērtīgas viena bez otras. Ja viņam izdotos apkaut kareivjus, tas, visticamāk, tikai kavētu razaku un, iespējams, arī Katrīnas atgriešanos. Turklāt uzbrukums būtu bezjēdzīgs, ja kaut kur tuvumā izrādītos Impērijas papildspēki to parādīšanās nozīmētu kārvahalliešu sakāvi.
Pārsieto plecu sagrāba jauna sāpju lēkme, Rorans sakoda zobus un aizvēra acis. "Es ceru, ka Slounu apēdis tāpat kā Kvimbiju." Tas nodevējs bija pelnījis visbriesmīgāko nāvi. Rorans nolādēja Slounu ar baisākajiem lāstiem, kādus zināja.
"Pat ja es varētu doties projām no Kārvahallas, kā es spētu atrast razakus? Kurš varētu zināt, kur tie mājo? Kurš uzdrošinātos atklāt Galbatoriksa kalpu atrašanās vietu?" Viņš brīdi lauzīja galvu par šo jautājumu, bet tad viņu pārmāca izmisums. Jauneklis iedomājās, ka nonācis vienā no Impērijas lielpilsētām un starp netīrām mājām un svešinieku pūļiem bezmērķīgi meklē kaut mazāko mājienu, kaut netveramākās pēdas, kaut vissīkāko pavedienu, kas varētu aizvest pie mīļotās.
Tas bija bezcerīgi.
Rorans nolieca galvu, un pāri vaigiem sāka līt asaru straumes. Šausmu un baiļu spēks lika jauneklim ievaidēties. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, neredzēdams itin neko, tikai pasaules postu.
Pagāja krietns laika sprīdis, līdz Rorana šņuksti pierima un pārvērtās vārgās, nelaimīgās elsās. Viņš izslaucīja acis un ar lielu piespiešanos ievilka garu, drebelīgu elpu. Tad jauneklis saviebās. Likās, ka viņa plaušas ir pilnas ar stikla lauskām.
Man ir jādomā, viņš piekodināja pats sev.
Jauneklis atspiedās pret sienu un, likdams lietā visu gribasspēku, mēģināja citu pēc citas apvaldīt juceklīgās sajūtas, lai sakopotu domas vienīgajā, kas varēja paglābt viņu no sajukšanas prātā. Un šis vienīgais bija saprāts. No milzīgās piepūles Roranam drebēja gan kakls, gan pleci.
Jauneklis savaldījies sakārtoja domas, gluži kā labs amata meistars sakārto rindās savus amata rīkus. Kaut kur manā galvā ir jābūt risinājumam, tikai man ir jāliek lietā visa sava izdoma.
Sekot razakiem pa gaisu viņš nespēja. Tas nu reiz bija skaidrs. Kādam būtu jāatklāj viņam razaku slēptuve, un droši vien vārdeni to zinātu vislabāk. Tiesa, vārdenus atrast nebūtu vieglāk kā apgānītājus, un laika, lai meklētu viņus, Roranam, visticamāk, nebūs. Taču… Viņam galvā ieskanējās klusa balss, kas atgādināja no medniekiem un tirgotājiem dzirdētās baumas, ka Surda slepeni atbalstot vārdenus…
Surda. Šī valsts atradās Impērijas pašā tālākajā nostūrī vai vismaz Roranam tā bija stāstīts, jo jauneklis nekad nebija redzējis Alagēzijas karti. Ideālos apstākļos, lai sasniegtu Surdu, zirga mugurā būtu jāpavada vairākas nedēļas vai vēl ilgāk, ja būtu jābēguļo no kareivjiem. Protams, visātrāk tur varētu nokļūt, burājot uz dienvidiem gar krastu, bet tas nozīmētu došanos līdz Torkas upei un tad līdz Teirmai, lai atrastu piemērotu kuģi. Un tas prasītu pārāk daudz laika. Turklāt arī tur viņu varētu aizturēt kareivji.
-Jā, būtu, spētu, varētu, viņš nomurmināja pie sevis, sažņaugdams dūrē un atkal atlaizdams kreiso roku. Uz ziemeļiem no Teirmas Rorans zināja tikai vienu ostu Nardu, bet, lai sasniegtu šo pilsētu, viņam nāktos šķērsot Kori visā tās platumā un pat no mednieku mutes tādi varoņdarbi nebija dzirdēti.
Jauneklis klusi nolamājās. Šādi spriedelējumi bija bezjēdzīgi. Man būtu jādomā, kā izglābt Kārvahallu, nevis aizbēgt no šejienes. Problēma gan bija tāda, ka, viņaprāt, ciemats un visi cilvēki, kas tur palika, ir lemti postam. Acu kaktiņos atkal sariesās asaras. Visi, kas tur palika…
Kā… kā būtu, ja visi kārvahallieši dotos man līdzi vispirms uz Nardu un tad uz Surdu ? Tā viņš spētu sasniegt abus mērķus.
Domas pārdrošums apstulbināja Roranu.
Pieņemt, ka viņš spēs pārliecināt zemniekus pamest laukus un tirgotājus aizmirst par savām bodītēm, likās ķecerīgi, pat zaimojoši… un tomēr… un tomēr kāda gan cita iespēja, izņemot verdzību vai nāvi, viņiem atlika? Vārdeni bija vienīgie, kas dotu patvērumu bēgļiem no Impērijas, un Rorans bija pārliecināts, ka dumpinieki atplestām rokām pieņemtu veselu ciemu savā karapulkā, jo īpaši tāpēc, ka šis ciems bija pierādījis sevi arī kaujā. Turklāt, atvedot cieminiekus, viņš izpelnītos vārdenu uzticību; tas palīdzētu iegūt ziņas par razaku atrašanās vietu. Un varbūt viņi spēs man izskaidrot, kāpēc Galbatorikss tik loti vēlas sagūstīt mani.
Tiesa, lai šī iecere izdotos, viņiem bija jādodas projām, pirms papildspēki sasniegtu Kārvahallu un tās bija vien dažas dienas vni pat mazāk, lai sagatavotu ceļam savus trīssimt cilvēkus. Un ilnrba te bija tik daudz, ka bail.
Rorans zināja, ka ar saprātīgiem padomiem vien cieminiekus pārliecināt nebūs iespējams; viņš zināja, ka būs jāliek lietā mesinniska aizrautība, lai uzjundītu cilvēku emocijas, lai liktu viņiem iiirds dziļumos sajust vajadzību atteikties no savas patības, no līdz Mm dzīvotās dzīves. Bija skaidrs, ka arī ar baiļu iedvešanu vien l>ūs par maz, jo viņš zināja, ka apdraudētais bailēs mēdz pretoties jo spīvāk. Drīzāk Roranam būs jāiedveš cieminiekiem mērķa un misijas apziņa, lai liktu tiem noticēt kā bija noticējis viņš pats -, ka pievienošanās vārdeniem un pretestība Galbatoriksa tirānijai bija cēlākā iespējamā rīcība.
Un tam bija vajadzīga kaisme, kuru nespētu apdraudēt grūtības, aizkavēt ciešanas vai apdzēst nāve.
Rorana gara acu priekšā nostājās Katrīna bāla un spokaina, ar nopietnām dzintarkrāsas acīm. Viņš atcerējās meitenes ādas svelmi, viņas matus, kas smaržoja pēc piparkūkām, un visas tās tūkstoš sajūtas, kas saistījās ar divvientulību zem tumsas segas. Tad garā rindā aiz Katrīnas izkārtojās Rorana radi, draugi un visi, visi kārvahallieši, kurus viņš bija pazinis, gan dzīvie, gan mirušie. Ja ne Eragons… un ja ne es… razaki nekad nebūtu ieradušies šeit. Man ir jāizglābj ciemats no Impērijas un man ir jāizrauj Katrīna no to apgānītāju nagiem.
Vīzijas spēka pārņemts, Rorans izkāpa no gultas. Savainotajā plecā atkal iedūra nokaitēta sāpe. Viņš sagrīļojās un atspiedās pret sienu. Vai es vēl kādreiz spēšu izmantot labo roku? Jauneklis cerēja, ka sāpes norims, taču tās nepārgāja, tāpēc viņš sakoda zobus, izslējās un izgāja no istabas.
Gaitenī Elēna locīja dvieļus. Ieraudzījusi puisi, viņa pārsteigumā iesaucās: Roran! Ko tu…
- Nāc, viņš noņurdēja, paiedams sievietei garām.