Jormundurs paaicināja Džāršu un ar strupu pavēli aizsūtīja pēc Nasuadas un Arjas. Kamēr zēns bija projām, sarunas apsīka un zālē iestājās neveikls klusums. Eragons nelikās zinis par padomi viņš prātoja, kā labāk atrisināt pēdējo dienu notikumu radīto dilemmu. Pagaidām pieņemamu atbildi viņš nespēja saskatīt.
Kad durvis atkal pavērās, visi paskatījās uz nācējiem. Pirmā pāri slieksnim kāpa Nasuada augsti paceltu galvu, stingru, tiešu skatienu. Viņas izšūtais tērps likās melnāks par melnu, tumšāks pat par meitenes ādu. To atdzīvināja vien karaliska purpura josla, kas šķērsoja kleitu no pleca līdz gurnam. Aiz Ažihada meitas vieglā un līganā kaķenes solī nāca Arja, bet aiz abām sievietēm galvu snaikstīja acīmredzami apstulbušais Džārša.
Kad zēns bija aizraidīts, Jormundurs palīdzēja Nasuadai apsēsties. Eragons piecēlās, lai palīdzētu Arjai, taču viņa izlikās nemanām šo laipnību un nostājās nostāk no galda. Safira, Jātnieks vērsās pie pūķa, izstāsti viņai, kas šeit notika. Man ir aizdomas, ka padome nepavēstīs viņai, kā pārliecināja mani zvērēt uzticību vārdeniem.
- Arja, Jormundurs paklanījās pret elfu, tad pievērsās Nasuadai. Nasuada, Ažihada meita, Vecajo padome vēlas izteikt tev vissirsnīgāko līdzjūtību sakarā ar milzīgo zaudējumu, kas tevi skar dziļāk nekā mūs, pārējos… Klusākā balsī viņš piebilda: Arī mēs personiski izsakām tev līdzjūtību. Mēs visi zinām, kā jūtas cilvēks, kad kādu no viņa tuvākajiem nonāvē Impērija.
- Pateicos, Nasuada klusi nomurmināja, novērsdama mandeļveida acu skatienu. Viņa sēdēja pie galda nokautrējusies un atturīga. Ap viņu likās virmojam trausla ievainojamības gaisotne, kas Eragonā radīja vēlēšanos pažēlot meiteni. Ažihada meitas izturēšanās tik ļoti atšķīrās no enerģiskās jaunās sievietes, kas pirms kaujas apciemoja viņu un Safiru pūķu mītnē.
- Lai arī šis tev ir skumju laiks, ir kāds jautājums, kas mums nekavējoties jāatrisina. Šī padome nevar stāties vārdenu priekšgalā. Un kādam pēc tava tēva bērēm ir jāstājas viņa vietā. Mēs esam nolēmuši lūgt tevi kļūt par vārdenu vadoni. Šis gods tev pienākas kā viņa mantiniecei vārdeni cer, ka tu to nesīsi godam.
Nasuadas acis mirdzēja, viņa nolieca galvu. Meitenes balsī bija skaidri saklausāmas dziļas bēdas: Es nespēju iedomāties, ka mani aicinās stāties tēva vietā, esot tik jaunai. Taču… ja jūs uzstājat, ka tāds ir mans pienākums… es stāšos vārdenu priekšgalā.
KĀ DRAUGS DRAUGAM
Vecajo padomes locekļi staroja, līksmodami, ka Nasuada ir piekritusi viņu vēlmei. Mēs uzstājam, apstiprināja Jormundurs, tevis pašas un visu vārdenu labā. Arī pārējie vecajie māja ar galvu un vēlīgi pauda savu atbalstu, bet Nasuada pieņēma šīs labvēlības izpausmes ar skumju smaidu. Manīdama, ka Eragons neiesaistās sajūsmas paušanā, Sabreja uzmeta viņam piktu skatienu.
Laipnību apmaiņas laikā Eragons vēroja Arju, cerēdams ieraudzīt kādu reakciju uz Safiras pavēstīto vai padomes paziņojumu. Nedz viens, nedz otrs jaunums nelika mainīties elfas bezkaislīgajai sejas izteiksmei. Tiesa, Safirai bija kas sakāms. Viņa pēc tam vēlas aprunāties ar mums.
Pirms Eragons paguva atbildēt, Falberds uzrunāja Arju: Vai elfiem šāds lēmums būtu pieņemams?
Arja brīdi skatījās uz vīru, līdz, caururbjošā skatiena samulsināts, viņš sāka lauzīt pirkstus. Es nevaru runāt savas karalienes vārdā, bet man pašai pret to nekas nav iebilstams. Lai Nasuadu pavada mana svētība!
Kā gan viņa būtu riskējusi kaut ko iebilst, ņemot vērā to, ko mēs viņai pastāstījām ? Eragons ar rūgtumu nodomāja. Mēs visi esam iedzīti stūrī.
Arjas teiktais acīmredzami iepriecināja padomi. Nasuada pateicās elfai un vaicāja Jormunduram: Vai ir vēl kas apspriežams? Es jūtos nogurusi.
Jormundurs papurināja galvu. Mēs veiksim visus priekšdarbus. Es apsolu, ka neviens tevi netraucēs līdz pašām bērēm.
Vēlreiz pateicos. Vai tagad varat atstāt mani vienu? Man ir vajadzīgs laiks, lai apsvērtu, kā vislabāk parādīt godu tēvam un kalpot vārdeniem. Jūsu piedāvājums prasīs garas pārdomu stundas. Ar šiem vārdiem Nasuada piespieda plaukstu tumšajam audumam, kas klāja viņas augumu.
Likās, Umerts jau grasījās iebilst pret to, ka padomi lūdz aiziet, taču Falberds pamāja ar roku, dodams zīmi klusēt. Protams, ja tas sniedz tev mieru. Ja vajadzīga palīdzība, mēs esam gatavi tev pakalpot. Ar žestu devis pārējiem norādījumu sekot, viņš garām Arjai gāja uz durvīm.
- Eragon, vai tu varētu mirkli pakavēties?
Pārsteigtais Eragons atslīga atpakaļ krēslā, nelikdamies zinis par padomes locekļu tramīgajiem skatieniem. Falberds mirkli vilcinājās pie durvīm, pēkšņi vairs nevēlēdamies doties projām, bet tad tomēr lēnām izgāja no telpas. Arja aizgāja pēdējā. Pirms aizvērt durvis, viņa palūkojās uz Eragonu, un viņas acīs atspoguļojās bažas un nelāgas priekšnojautas, ko līdz šim elfa bija veiksmīgi slēpusi.
Nasuada sēdēja, daļēji aizgriezusies no Eragona un Safiras. Tad nu mēs atkal esam satikušies, Jātniek. Tu mani nesveicināji. Vai esmu tevi aizvainojusi?
- Neesi gan, Nasuada. Es nevēlējos runāt, jo baidījos pateikt ko nepieklājīgu vai muļķīgu. Pašreizējie apstākļi nav īsti piemēroti pārsteidzīgiem paziņojumiem. Eragonu sagrāba nepārvaramas aizdomas, ka viņus varētu noklausīties. Izlauzies cauri prāta celtajiem mūriem, viņš ķērās pie burvestības un noskandēja: -Atra nosu ivaise vārdo fra eld hornya… Tagad mēs varam sarunāties, nebaidoties, ka mūs varētu dzirdēt cilvēks, rūķis vai elfs.
Nasuadas saspringtā sejas izteiksme noskaidrojās. Paldies, Eragon! Tu pat nespēj iedomāties, cik vērtīga reizēm ir šī spēja. Viņas vārdi skanēja brašāk un pašpārliecinātāk nekā iepriekš.
Aiz Eragona krēsla sarosījās Safira. Pūķis uzmanīgi apgāja apkārt galdam un nostājās Nasuadas priekšā. Safira nolaida savu milzīgo galvu, līdz viena no safīrzilajām acīm ieskatījās Nasuadas melnajās acīs. Pūķis veselu minūti pētīja Ažihada meitu, tad klusi nosprauslājās un atkal izslējās pilnā augumā. Pasaki Nasuadai, Safira lūdza, ka skumstu līdz ar viņu šajā milzu zaudējuma brīdī. Un arī to, ka viņas spēkam ir jākļūst par vārdenu spēku, kad viņa stāsies Ažihada vietā. Vārdeniem būs vajadzīgs par sevi pārliecināts vadonis.
Eragons atkārtoja pūķa vārdus, piebilzdams: Ažihads bija dižens vīrs, viņa vārds saglabāsies mūsu atmiņā uz laiku laikiem… Man tev kaut kas ir jāizstāsta. Pirms nāves Ažihads man uzdeva, nē, pat pavēlēja rūpēties, lai vārdenus nepārņemtu jukas. Tie bija viņa pēdējie vārdi. Arī Arja tos dzirdēja. Es biju domājis tos paturēt noslēpumā iespējamo seku dēļ, taču tev ir tiesības tos dzirdēt. Neesmu īsti drošs, ko tieši Ažihads ar teikto domāja, ko tieši viņš gribēja, lai es darītu, bet par vienu gan esmu pārliecināts: es vienmēr ar visiem spēkiem aizstāvēšu vārdenus. Es vēlējos, lai tu to zinātu, kā arī to, ka man nav ne mazākās vēlmes uzurpēt vārdenu vadoņa vietu.
Nasuadas smiekli izklausījās vienlaikus cieti un trausli. Bet arī man taču nav atvēlēta vadoņa loma, vai ne? Jaunās sievietes atturība bija pagaisusi, atstājot tikai nosvērtību un apņēmību. Es zinu, kāpēc tevi šurp uzaicināja pirms manis, es zinu, ko mēģina panākt padome. Vai tiešām tu domā, ka garajos gados, strādādami plecu pie pleca ar tēvu, mēs ne reizes neapspriedām šādu apstākļu iespējamību? Es paredzēju, ka padome rīkosies tieši tā, kā rīkojās. Un tagad viss ir sagatavots, lai es varētu stāties vārdenu priekšgalā.
- Tu netaisies pieļaut, ka viņi izrīko tevi? Eragons pārsteigts jautāja.