Vajadzēja sagaidīt Mornu, Taru un vēl vairākus citus. Parādījās Ivors, taču bez mantām. Tu laikam paliec, Rorans secināja. Jauneklis pakāpās nostāk no spītīgu kazu pulciņa, ko mēģināja noganīt Ģertrūde.
- Tā gan, Ivors noguris novilka. Viņš nodrebēja un, sakrustojis kaulainās rokas, it kā mēģinātu noturēt kādu nieku siltuma, pagriezās pret lēcošo sauli un pacēla galvu, lai caurspīdīgie stari apspīdētu seju. Svārts atteicās pamest mājas. Eh! Jau pierunāšana paslēpties Korē bija iršanās pret straumi. Kādam ir jārūpējas par viņu, un man nav bērnu, tāpēc… Viņš paraustīja plecus. Tiesa, šaubos, vai es spētu pamest sētu.
- Un ko tu darīsi, kad ieradīsies kareivji?
- Pacīnīšos, lai viņiem ir ko atcerēties.
Rorans izgrūda aizsmakušu smējienu un uzsita Ivoram uz pleca, cenzdamies neizrādīt, ka viņi abi saprot, kas sagaida visus palicējus.
Tievs, vidēju gadu vīrs, vārdā Etlberts, pienāca pie ceļam saposušos kārvahalliešu pulka un iekliedzās: Jūs visi esat muļķi! Pūlis draudīgi sakustējās, lai palūkotos uz apsūdzētāju. Visa šī neprāta laikā es centos saglabāt skaidru galvu un prātu, taču es nesekošu pļāpīgam apmātajam! Ja viņa vārdi nebūtu padarījuši jūs aklus, jūs saprastu, ka viņš ved jūs drošā nāvē! Lai nu kā, es nekur neiešu! Mēģināšu aizlavīties garām kareivjiem un meklēšu glābiņu Terinsfordā. Viņi vismaz ir mūsējie, ne kaut kādi tur Surdas barbari. Viņš nospļāvās un, apgriezies uz papēža, aizsoļoja atpakaļ.
Baidīdamies, ka Etlberta rīcība varētu likt pārdomāt vēl kādam, Rorans pārlaida skatienu tiem, kas bija sanākuši, lai dotos projām, un ar atvieglojumu manīja vien nemierīgu sačukstēšanos. Tomēr viņš negribēja vilcināties un ļaut ļaudīm mainīt savu lēmumu. Jauneklis klusu pavaicāja Horstam: Cik ilgi mēs gaidīsim?
- Albrih un Baldor, cik ātri spējat, apskrieniet visas mājas un pārliecinieties, vai vēl kāds nāks mums līdzi. Un tad dodamies ceļā. Brāļi aizsteidzās uz pretējām pusēm.
Pēc pusstundas Baldors atgriezās ar Fisku, Izoldi un zirgu, ko viņiem bija izdevies aizņemties. Pametusi vīru velkamies aizmugurē, Izolde piesteidzās pie Horsta, ar rokām kā vējdzirnavām atgaiņādama ikvienu, kas trāpījās ceļā, laikam nemaz nemanīdama, ka puse matu ir izspraukušies no pavirši sapītā mezgla un tagad kūļājas dīvainās šķipsnās ap galvu. Sieviete apstājās un aizgūdamās mēģināja tikt pie elpas. Atvainojiet, ka tā aizkavējāmies, taču Fiskam bija grūti pamest darbnīcu. Nespēja izlemt, kuras ēveles un kaltus ņemt līdzi. Viņa spalgi, gandrīz histēriski iesmējās. Nabags izskatījās kā runcis, ko ielenkušas peles, tāpēc nevar izšķirties, kurai klupt virsū. Fisks cilāja te vienu instru mentu, te otru.
Horsta lūpas savilka līdzjūtīgs smaids. Es viņu lieliski sa protu. It
Rorans mēģināja saskatīt Albrihu, tomēr velti. Viņš sakoda zobus. Kur viņš ir?
Horsts uzsita jauneklim uz pleca. Izskatās, ka tur.
Starp mājām parādījās Albrihs ar uzmestu lūpu un mugurā uzsietām trim alus mučelēm. Skats bija gana komisks, lai Baldors un vēl vairāki cieminieki sāktu smieties. Vienā pusē Albriham, salīkuši zem milzīgiem saiņiem, nāca Morns ar Taru. Arī ēzelis un divas kazas, ko viņi vilka līdzi, teju ļima zem savām nastām Rorans ar pārsteigumu secināja, ka arī dzīvniekiem mugurā ir uzsietas mucas.
- Viņi nespēs noiet ne jūdzi, Rorans norūca, dusmodamies par laulātā pāra muļķīgo izrīkošanos. Un ēdamā viņiem pietrūks. Vai viņi domā, ka pārējiem šie jābaro?…
Horsta apslāpētais smējiens pārtrauca jaunekļa pukošanos.
- Par pārtiku es neko daudz neuztrauktos. Morna alus noderēs omas uzturēšanai un tā mums būs vajadzīga vairāk par vienu otru maltīti. Gan redzēsi.
Tikko Albrihs bija ticis vaļā no mucām, Rorans pārvaicāja abiem kalēja dēliem: Vai nu ir visi? Kad brāļi atbildēja apstiprinoši, Rorans nošķendējās pie sevis un trieca dūri pret gurnu. Bez Ivora Palankāra ielejā bija nolēmušas palikt vēl trīs Etlberta, Parra un Knuta ģimenes. "Es nevaru viņus piespiest doties projām." Rorans nopūtās. Labi. Nav nozīmes gaidīt ilgāk.
Cieminieku pūlis satraukumā noviļņojās; beidzot bija pienācis atvadu brīdis. Horsts un vēl pieci vīri pavilka sāņus žoga baļķus un tad pārmeta izraktajam grāvim dēļus, lai cilvēki un dzīvnieki vieglāk tiktu tam pāri.
Horsts pamāja. Es domāju, ka tev, Roran, būtu jāiet priekšgalā.
- Pagaidiet! Fisks pieskrēja un ar acīmredzamu lepnumu pasniedza Roranam melninātu, sešas pēdas garu vilkābeles nūju ar nopulētu sakņu mezglu vienā un strupu zilgana tērauda uzgali otrā galā. Es to pagatavoju pagājušajā naktī, namdaris paskaidroja. Man likās, ka tev tas varētu noderēt.
Rorans pārslidināja kreiso roku pār nūju, apbrīnodams koka gludumu. Tā ir lieliska dāvana. Tava amata prasme ir tik izcila… Paldies. Fisks greizi pasmaidīja un pakāpās atpakaļ.
Apzinādamies, ka viņu vēro viss cieminieku pūlis, Rorans pagriezās pret kalniem un Igualdas ūdenskritumu. Plecs zem ādas siksnas pulsēja. Viņam aiz muguras palika tēva pīšļi un viss, ko viņš bija pieredzējis šajā dzīvē. Priekšā bālajās debesīs slējās robainas kalnu virsotnes, aizšķērsodamas ceļu uz nosprausto mērķi un pārbaudīdamas viņa apņēmību. Taču viņš izrādīsies stiprāks. Un viņš neatskatīsies.
Katrīna.
Ar paceltu zodu Rorans devās uz priekšu. Nūjas uzgalis noklaudzēja pret pārmestajām laipām, un jauneklis izgāja no Kārvahallas, vezdams cieminiekus kalnu pirmatnībā.
♦ ♦ ♦
UZ TELNĒRAS KRAUJAS
Bom.
Eragona un pārējo Telnēras kraujas malā sanākušo ļaužu priekšā gaisā varenos spārnus plivināja pūķis saules spožumā, apdvesdams visus ar ritmiskām vēja brāzmām. Žilbinošo rītausmas staru apspīdēts, pūķa ķermenis šķita liesmojam. Milzeņa zelta zvīņas izraibināja zemi un kokus ar ņirbošiem saules zaķīšiem. Pūķis bija krietni lielāks par Safiru un, spriežot pēc apmēriem, varēja būt vairākus gadsimtus vecs. Arī tā kakls, locekļi un aste bija krietni masīvāki. Pūķa mugurā sēdēja Jātnieks, kura baltās drēbes skaisti izcēlās uz spožo zeltaino zvīņu fona.
Pavērsis seju augšup, Eragons nometās ceļos. Es tomēr neesmuļ viens… Apbrīns un atvieglojums pārņēma sirdi. Tagad viņam vairs nenāksies vienam uzņemties atbildību par vārdenu un Galbatoriksa sadursmes iznākumu. Te bija viens no sendienu miernešiem, atvests šurp no laika dzīlēm, lai vadītu Eragona gaitas, dzīvs simbols un apliecinājums leģendām, kuras Safiras Jātnieks bija klausījies bērnībā. Te bija viņa skolotājs. Te bija dzīva leģenda!
Kad pūķis pagriezās, lai nolaistos, Eragonam aizrāvās elpa; milzīgā radījuma kreiso priekšķetnu bija nošķēlis briesmīgs cirtiens, reiz varenā ieroča vietā atstādams nevarīgu, baltu strupuli. Jauneklim acīs sariesās asaras. j j
Pūķis nolaidās mīkstajā āboliņā, kalna virsotnē saceļot izkaltušu zariņu un lapu virpuli, un sakļāva spārnus. Jātnieks uzmanīgi norausās pa pūķa veselo priekšķetnu un, salicis rokas pie krūtīm, pienāca pie Eragona. Elfam bija sudrabaini mati, un viņš izskatījās neiespējami vecs, lai gan vienīgā gadu nastas zīme bija bezgalīgas līdzjūtības un skumju izteiksme sejā.
Osthato Chetowā, Eragons sveicināja elfu. Sērojošo Zintniek… Tu mani sauci, un es esmu ieradies. Tad jauneklis pēkšņi atcerējās Arjas mācītos pieklājības rituālus un pieskārās lūpām. -Atra esterni ono thelduin.
Jātnieks pasmaidīja. Viņš saņēma Eragonu aiz pleciem un pacēla augšup, vērdamies jauneklī ar tādu sirsnību, ka Eragons nespēja novērst no elfa skatienu; viņš likās nogrimstam Jātnieka acu bezgalīgajā dzelmē. Eragon Ēnkāvi, mans īstais vārds ir Oromiss.