Tu to zināji, Islanzadi nočukstēja, un aizvainojums karalienes balsī strauji pārvērtās dusmu vētrā. Tu zināji par Eragona pastāvēšanu, tomēr man nebildi ne vārda? Kāpēc tu mani piekrāpi, Surtugal?
Atbrīvojis Eragonu no sava suģestējošā skatiena, Oromiss pievērsās karalienei. Es neko neteicu tāpēc, ka nebiju pārliecināts, vai Eragons un Arja nodzīvos gana ilgi, lai sasniegtu Elesmēru. Man nebija ne mazākās vēlēšanās dot tev tik trauslu cerību, kas varēja sašķīst jebkurā mirklī.
Islanzadi apmetās uz papēža, gulbja spalvu apmetnim uzsitoties gaisā kā spārniem. Tev nebija nekādu tiesību slēpt šādas ziņas no manis! Es varēju nosūtīt kareivjus, lai tie pasargātu Arju, Eragonu un Safiru jau Farthendurā un atgādātu viņus uz šejieni.
Oromiss skumji pasmaidīja. Es no tevis, Islanzadi, neko neslēpu tikai to, ko tu pati biji izvēlējusies neredzēt. Ja tu būtu pieredzējusi zemi, kā tev to pienāktos darīt, tu būtu pamanījusi Alagēziju piemeklējušo juku cēloni un uzzinājusi patiesību par Arju un Eragonu. To, ka savās sērās tu varēji piemirst par vārdeniem un rūķiem, es saprotu, bet kā tu varēji aizmirst Bromu? Vinr Alfakyn? Pēdējo no Elfu Draugiem? Tu, karalien, esi sēdējusi savā tronī akla un neuzmanīga pret pasauli. Es nevarēju atļauties novirzīt tavas domas vēl tālāk no valdīšanas pār elfu valsti, liekot tev pārdzīvot vēl vienu zaudējumu.
Islanzadi dusmas norima. Karaliene stāvēja klajumā ar bālu seju un nošļauptiem pleciem. Tu norādīji manu īsto vietu, viņa nočukstēja.
Zelta pūķis pieliecās, lai nopētītu Eragonu ar dzirkstoši zibošajām acīm, un apdvesa jaunekli ar karstu, miklu elpu. Es priecājos satikt tevi, Eragon Ēnkāvi. Es esmu Glēdrs. Pūķa balss jo viņš neapšaubāmi bija vīriešu dzimuma dunēja Eragona prātā kā kalnu lavīnas dārdoņa.
Jauneklis spēja vien pieskarties lūpām un pateikt: Tas man ir milzīgs gods.
Tad Glēdrs pievērsās Safirai. Viņa stāvēja nekustoties, stīv izliekusi kaklu, kamēr Glēdrs apostīja viņas vaigu un spārn malu. Eragons manīja, kā Safiras saspringtie ķetnu muskuļi nevilšus nodreb. Tu smaržo pēc cilvēkiem, Glēdrs bilda, un par savu rasi tu zini vien to, ko tev iemācījuši pašas instinkti, tomēr tev ir īsta pūka sirds.
Šīs klusās sarunas laikā Oriks stādījās priekšā Oromisam.
- Patiesi, tas ir daudz vairāk, nekā es uzdrīkstējos cerēt vai iztēloties. Tu, Jātniek, esi patīkams pārsteigums šajos drūmajos laikos. Viņš piespieda dūri pie sirds. Ja vien es neatļaujos pārāk daudz, tad mana karaļa un mana klana vārdā es gribētu uzdot tev kādu jautājumu, kā tas ir ierasts starp rūķiem.
Oromiss pamāja. Un es uz to atbildēšu, ja vien tas būs manos spēkos.
- Tad saki man, kāpēc tu visus šos gadus slēpies! Mums tevis, Argetlam, ļoti pietrūka.
- Ak, nopūtās Oromiss. Šajā pasaulē sāpju ir pārpārēm, un viena no lielākajām ir nespēja palīdzēt tiem, kuri nonākuši postā. Es nedrīkstēju riskēt un pamest šo slēptuvi, jo, ja es būtu gājis bojā, pirms izšķiltos kāda no Galbatoriksa olām, tad vairs nepaliktu neviena, kas spētu nodot mūsu noslēpumus jaunajam Jātniekam, un tad pieveikt viltvārdi būtu krietni grūtāk.
- Vai tas bija patiesais iemesls? Oriks izgrūda. Tie ir gļēvuļa vārdi! Olas varēja tā arī neizšķilties.
Klajumu pārņēma nāvējošs klusums, kurā varēja saklausīt vien Glēdra slāpēto ņurdēšanu. Ja tu nebūtu mans viesis, Islanzadi sacīja, es pati tevi nogalinātu par tādu apvainojumu.
Oromiss paplēta rokas. Nē, viņa teiktais mani neaizvainoja. Tā ir saprotama sajūta. Tev jāzina, Orik, ka mēs ar Glēdru nespējam cīnīties. Glēdrs ir smagi savainots, un es, elfs pielika roku pie deniņiem, arī esmu smagi cietis. Kad atrados Atkritēju gūstā, viņi manī kaut ko salauza. Tiesa, es vēl spēju mācīt un mācīties, taču es vairs nespēju valdīt pār maģiju, ja nu vienīgi likt lietā kādas
nenozīmīgas burvestības. Senais spēks neatgriežas manī, lai kā es Censtos. Kaujā es būtu nederīgāks par nederīgu es būtu mūsu armijas vājais posms un apdraudējums; kāds, kuru viegli sagūstit un pēc tam izmantot pret sabiedrotajiem. Tāpēc mūsu visu nākotnes vārdā es paslēpos no Galbatoriksa ietekmes uz visiem laikiem, kaut gan vairāk par visu alku atklāti stāties viņam pretī.
- Veselais Kroplis, Eragons nomurmināja.
- Piedod man, Oriks atvainojās^Viņš izskatījās pagalam Hatriekts.
- Tam nav nozīmes. Oromiss uzlika roku uz Eragona pleca.
Ar jūsu atļauju, Islanzadi Drottning?
- Ej, karaliene gurdi sacīja. Ej ar mieru.
Glēdrs pieplaka pie zemes, un Oromiss pa pūķa kāju izveicīgi uzrausās seglos. Lidojiet man līdzi, Eragon un Safira. Mums daudz kas jāpārrunā. Zeltainais pūķis pacēlās spārnos no kraujas malas un izmeta plašu loku, celdamies augšup ar gaisa strāvu.
Eragons un Oriks atvadījās ar ciešu rokasspiedienu. Nes godu mūsu klanam, rūķis noteica.
Kāpdams Safirai mugurā, Eragons jutās tā, it kā dotos bezgalīgā ceļojumā, un tāpēc viņam jāatvadās no visiem, kas paliek aiz muguras. Tomēr viņš vienkārši paskatījās uz Arju un pasmaidīja, ļaudams sejā uzplaukt sajūsmas un prieka izteiksmei. Elfa sarauca pieri, viņas vaibstos pazibēja satraukums, bet tad jau Eragons bija projām, Safiras aizrautīgā lidojuma uznests debesīs.
Abi pūķi gar balto klinti nolidoja vairākas jūdzes uz ziemeļiem. Varēja dzirdēt vien vareno spārnu radītos švīkstus. Safira lidoja līdzās Glēdram. Viņas dedzība savērpa mutulī Eragona prātu, padarīdama spēcīgākas arī jaunekļa izjūtas.
Viņi nolaidās kādā citā klajumā uz kraujas malas gandrīz tur, kur atklātā akmens siena bija nobrukusi līdz pašai zemei. Klaja taka veda no bezdibeņa malas līdz zemas, starp četru koku stumbriem izaudzētas, mājas slieksnim. Viens no kokiem auga pāri straumītei, kas iztecēja no meža noslēpumainajiem dziļumiem. Glēdram namiņš bija par mazu; tas bija tik pieticīgs, ka viegli ietilptu pūķa krūškurvī.
- Laipni lūgts manās mājās, sacīja Oromiss, ar neparast izveicību nolēkdams uz zemes. Es mitinos šeit, Telnēras krauj jas pašā malā, jo tas man dod iespēju netraucēti domāt un pētīt Mans prāts labāk darbojas projām no Elesmēras un citu lauž traucējošās klātbūtnes.
Oromiss nozuda mājā, tad atgriezās ar diviem ķeblīšiem u divām dzidra, auksta ūdens krūkām. Viens ķeblītis un krūka tiki Eragonam. Jauneklis padzērās un, cenzdamies neizrādīt apbrīnr un nervozitāti, pārlaida skatienu plašajai Duveldenvārdenas aina» vai. Viņš gaidīja, kad elfs ierunāsies. Es esmu saticis vēl vienu Jātnieku! Safira, kas tupēja līdzās Eragonam, bija piekalusi skatienu Glēdram un starp varenajiem nagiem lēni mīcīja zemi.
Klusums stiepās arvien ilgāk un ilgāk. Pagāja desmit minū«ļ tes… pusstunda… tad arī stunda. Pēc tam Eragonam nācās sekot laika ritējumam, vērojot saules kustību debesīs. Sākumā viņam] prātā zumēja neskaitāmi jautājumi un domas, bet pamazām jauneklis klusi samierinājās ar notiekošo un vienkārši ar baudu vēroja aizejošo dienu.
Tikai tad Oromiss sacīja: Tu nupat iemācījies pacietības vērtību. Tas ir labi.
Pagāja brīdis, līdz Eragons atguva balsi. Tu nevari panākt briedi, ja steidzies.
Oromiss nolika ūdens krūku. Tiesa. Ļauj aplūkot tavas rokas. Esmu atklājis, ka tās spēj pastāstīt ļoti daudz par savu īpašnieku. Eragons novilka cimdus un ļāva elfam ar tievajiem, sausajiem pirkstiem satvert delnas. Viņš iztaustīja jaunekļa tulznas, tad minēja: Labo mani, ja kļūdos. Izkapti un arklu tu esi cilājis biežāk nekā zobenu, lai gan loks tev nav svešs.