- Tiesa.
- Un tev nav nācies daudz rakstīt vai zīmēt, varbūt tu vispār neesi ar to saskāries.
- Broms man Teirmā ierādīja burtus.
- Mmm. Bez darba un kara rīkiem,ko tev nācies cilāt, es vēl redzu, ka tu mēdz būt pārgalvīgs un nevērīgs pret paša drošību.
- Pēc kā jūs spriežat, Oromis-elda? Eragons vaicāja, izmantodams viscienījamāko un oficiālāko pagodinājuma uzrunu, kādu vien spēja iedomāties.
- Elda nav pareizi, Oromiss viņu izlaboja. Tu sauksi mani par skolotāju šajā valodā un ebrithil senvalodā, nekā citādi. Tāpat tev jāuzrunā Glēdrs. Mēs esam jūsu skolotāji, jūs esat mūsu audzēkņi, tāpēc izturieties ar pienācīgu cieņu un padevību. Oromiss runāja miei'īgi, bet ar tādu noteiktību, it kā būtu piei'adis pie bezierunu paklausības.
- Jā, skolotāj Oromis.
- Tas pats attiecas arī uz tevi, Safira.
Eragons juta, cik grūti Safirai nākas pārvarēt lepnumu, lai pateiktu: Jā, skolotāj.
Oromiss pamāja. Tā. Ikviens ar tik bagātu rētu klāstu ir vai nu bezcerīgs neveiksminieks, cīnās kā apmāts, vai tīšām meklē briesmas. Vai tu cīnies kā apmāts? -Nē.
- Tāpat neliekas, ka tu būtu neveiksminieks, gluži otrādi. Tad mums atliek viens vienīgs izskaidrojums. Ja vien tev nav cita viedokļa?
Eragons atcerējās to, ko bija pieredzējis mājās un ceļā, lai labāk izprastu savu rīcību. Es drīzāk teiktu, ka tad, ja es apņemos kaut ko izdarīt, es to arī izdaru par katru cenu… īpaši, ja apdraudēts ir kāds, ko es mīlu. Viņš uzmeta žiglu mirkli Safirai.
- Un vai tu ļaujies izaicinājumiem?
- Man patīk izaicinoši notikumi.
- Tātad tu izjūti vēlmi stāties kādam pretī, lai pārbaudītu savas spējas.
- Man patīk pārvarēt izaicinājumus, taču es esmu piedzīvojis gana grūtību, lai zinātu, ka ir muļķīgi padarīt stāvokli vēl grūtāku, nekā tas jau ir. Reizēm nākas likt lietā visu izveicību, lai paliktu dzīvs.
- Un tomēr tu nolēmi sekot razakiem, kaut gan vieglāk būtu bijis palikt Palankāra ielejā. Un tad tu ieradies šeit.
- Tā rīkoties man likās pareizi… skolotāj.
Vairākas minūtes neviens nebilda ne vārda. Eragons mēģināja nojaust, ko elfs domā, taču nespēja nolasīt ne mazākās izjūtas mas» kai līdzīgajā sejā. Beidzot Oromiss sakustējās. Varbūt tev, Eragon, Tarnagā kaut ko iedeva? Rotaslietu, bruņas vai varbūt monētu?
- Iedeva gan. Viņš pabāza roku zem kamzoļa un izvilku kaklarotu ar smalko sudraba veserīti. Pēc Hrotgara rīkojuma šo man pagatavoja Gannels, lai neļautu nevienam pieredzēt Safiru vai mani. Rūķi baidījās, ka Galbatorikss varētu būt uzzinājis, kfl es izskatos… Kā tu to zināji?
- Jo, Oromiss atbildēja, es vairs nespēju tevi sajust.
- Apmēram pirms nedēļas, kad bijām Siltrimā, kāds mēģināja mani pieredzēt. Vai tas biji tu?
Oromiss noliedzoši papurināja galvu. Pēc tam kad es pirmo reizi pieredzēju tevi kopā ar Arju, man vairs nevajadzēja izmantot tik rupju paņēmienu, lai atrastu tevi. Es spēju pieskarties tavam prātam ar savējo, piemēram, toreiz, kad tu gulēji ievainots Farthendurā. Paņēmis amuletu, viņš nomurmināja dažus teikumus senvalodā, tad atdeva veserīti Eragonam. Tajā nav citu burvestību, kuras es spētu noteikt. Vienmēr nēsā to sev līdzi; tā ir vērtīga dāvana. Viņš salika abu roku pirkstus citu pret citu. Elfa nagi bija apaļi un spoži kā zivs zvīņas. Tad skolotājs caur pirkstu spraugām palūkojās uz balto apvārsni. Kāpēc tu, Eragon, esi šeit ieradies?
- Lai pabeigtu apmācību.
- Un ko, tavuprāt, tas ietver?
Eragons apmulsis sagrozījās. Jaunas zināšanas par maģiju un cīņas mākslu. Broms nepaguva man iemācīt visu, ko zināja.
- Maģija, prasme rīkoties ar zobenu un citas līdzīgas mākslas ir bezjēdzīgas, ja tu nezini, kur un kā tās izmantot. Un to tad arī es tev mācīšu. Tiesa, kā to pierādīja Galbatorikss, spēks bez sirdsskaidrības ir bīstamākais, kas šajā pasaulē ir iespējams. Tad nu mans galvenais uzdevums ir palīdzēt jums abiem saprast, kas jūs virza, lai jūs neizdarītu pareizās izvēles nepareizu iemeslu dēļ. Jums ir jāapgūst pašiem sevi tas, kas jūs esat, un tas, ko jūs spējat izdarīt. Tieši tāpēc jūs esat šeit.
Kad mēs sāksim apmācību? vaicāja Safira.
Oromiss gribēja kaut ko teikt, taču tad sastinga. Krūka izkrita elfam no rokas, seja tumši piesarka, bet pirksti savilkās līkos nagos, kas ķērās drānās kā smaildadža dzelkšņi. Pārvērtība bija biedējoša un pēkšņa. Pirms Eragons paguva sabīties, elfs atkal atbrīvojās, taču tagad likās, ka viņa ķermeni ir pārmācis nogurums.
Eragons norūpējies uzdrīkstējās pajautāt: Vai tu jūties labi?
Oromisa mutes kaktiņu augšup paviltā smaida atblāzma. Ne tik labi, kā vēlētos. Mēs, elfi, uzskatām sevi par nemirstīgiem, taču pat mums neiet secen daža laba miesas kaite, kuru pat mūsu maģijas zināšanas spēj vien pagausināt. Neuztraucies… tas nav nekas lipīgs, tomēr vaļā no šīs ligas es pats nespēju tikt. Viņš nopūtās. Jau gadu desmitiem ilgi es balstu sevi ar simtiem sīku, vāju burvestību, kas, klādamās cita pār citu, pastiprina senāku, man vairs neaizsniedzamu buramvārdu iedarbību. Tas man ļāvis nodzīvot gana ilgi, lai pieredzētu pēdējo pūķu dzimšanu un sekmētu Jātnieku atdzimšanu no mūsu pieļauto kļūdu krāsmatām.
- Cik ilgi vēl…
Oromiss parāva uz augšu smailo uzaci. Cik ilgi vēl man atlicis līdz nāvei? Kāds laiciņš mums ir, bet tā nav daudz, īpaši, ja vārdeni izlems saukt tevi talkā. Tāpēc un tā, Safira, būs atbilde uz tavu jautājumu mēs sāksim apmācības nevilcinoties un mācīsimies ātrāk, nekā pagātnes un nākamības Jātnieki to jebkad darījuši vai darīs, jo man ir jāsaspiež desmitgadēm krātas zināšanas mēnešos un nedēļās.
- Tu jau zini, Eragons sacīja, vaigiem mulsumā un kaunā svil stot, par manu… par manu ievainojumu. Viņš izmocīja pēdējo vārdu, ienīzdams pat to, kā tas skan. Arī es esmu sakropļots.
Oromisa skatienā iezagās līdzjūtība, taču balss skanēja tikpat stingri. Eragon, tu kļūsti par kropli tikai tad, kad uzskati sevi par tādu. Es saprotu, kā tu jūties, taču tu nedrīksti zaudēt cerību, jo sakāvi paredzošs noskaņojums ir briesmīgāka vaina par jebkuru miesīgu vāti. Es zinu, ko runāju, jo pats to esmu piedzīvojis. Sevis žēlošana nepalīdzēs nedz tev, nedz Safirai. Mēs kopā ar citiem zintniekiem izpētīsim tavu ievainojumu un raudzīsim, vai varam mazināt tā iespaidu, bet tikmēr tavas apmācības risināsie tā, it kā viss būtu kārtībā.
Iedomājies iespējamās sekas, Eragons juta, kā saules pinum savelkas kamolā un mutē pazib žults garša. Nevar būt, ka Oromis piespiedīs mani vēlreiz pārciest tādas mocības! Sāpes ir necieša mas, jauneklis drudžaini bilda. Tās mani nogalinās. Es…
Nē, Eragon. Tās tevi nenogalinās. Tik daudz par tavu lāstu es zinu. Tiesa, katram no mums ir savs pienākums: tev vārdenu bet man tavā priekšā. Mēs nevaram no tā izvairīties kaut kādu sāpju dēļ. Pārāk daudz ir likts uz spēles, tāpēc mums nedrīks neizdoties. Eragons spēja vien papurināt galvu, jo viņu draudēj pārņemt šausmu lēkme. Viņš mēģināja atvairīt Oromisa teikto, taču tajos ietvertā patiesība bija nenoliedzama. Eragon, tev jāuzņemas šī nasta no brīva prāta. Vai tad nav neviena, kura dēļ tu gribētu ziedot sevi?
Pirmo jauneklis iedomājās Safiru, bet viņas dēļ Eragons to nedarītu. Arī Nasuadas dēļ ne. Pat Arjas dēļ ne. Kas tad īsti viņu virzīja? Tad, kad viņš zvērēja uzticību Nasuadai, viņš to darīja Rorana un pārējo Impērijas apspiesto iedzīvotāju dēļ. Bet vai ļaudis viņam nozīmēja tik daudz, lai uzņemtos tādas ciešanas? Jā, viņš nolēma. Jā, viņi nozīmē tik daudz, jo es esmu vienīgais, kuram ir kaut mazākās izredzes palīdzēt viņiem. Turklāt es pats atbrīvošos no Galbatoriksa ēnas tikai tad, kad no tās būs brīvi arī visi pārējie. Un tas ir manas dzīves vienīgais mērķis. Kā citādi es varu rīkoties? Drebot pie visām miesām, Eragons izteica šos biedējošos vārdus: Es uzņemos šo cīņu Alagēzijas iedzīvotāju dēļ, visu to rasu dēļ, kas cietušas no Galbatoriksa varmācības. Lai kādas sāpes es ciestu, zvēru, ka būšu uzcītīgākais māceklis, kāds tev jelkad bijis.