Oromiss pamāja ar nopietnu izteiksmi sejā. Tieši to es no tevis sagaidu. Viņš uzmeta skatienu Glēdram, tad turpināja: Piecelies un novelc kamzoli. Paskatīsimies, ko tu spēj.
Paga, iejaucās Safira. Skolotāj, vai Broms zināja, ka jūs mājojat šeit ? Eragons sastinga, jo viņam šāds jautājums nebija ienācis prātā.
- Protams, Oromiss atbildēja. Savulaik viņš bija mans midzēknis Ilirejā. Esmu pateicīgs, ka jūs viņu pienācīgi apglabājāt, jo dzīve viņam nebija viegla un reti kurš izrādīja viņam jelkādu :;irsnību. Es ceru, ka pirms izzušanas tukšumā viņš rada mieru.
Eragons lēnām sarauca pieri. Vai arī Morzanu tu pazini?
- Viņš bija mans māceklis pirms Broma.
- Un Galbatoriksu?
- Es biju viens no Vecajiem, kas liedza viņam otru pūķi, kad pirmo nogalināja, bet, nē, man laimējās, jo pie manis apmācībā viņš nav bijis. Galbatorikss pats sameklēja un nogalināja visus savus skolotājus.
Eragons vēlējās uzdot vēl vairākus jautājumus, taču saprata, ka labāk to atlikt uz vēlāku laiku, tāpēc piecēlās un atraisīja kamzoļa saites. Izskatās, viņš vērsās pie Safiras, ka mēs nekad neuzzināsim visus Broma noslēpumus. Novilcis kamzoli, jauneklis nodrebinājās, jo gaiss likās dzestrs. Tad viņš atlieca plecus un izrieza krūtis.
Oromiss apgāja viņam apkārt, pārsteigti apstādamies un iesaukdamies, kad ieraudzīja rētu, kas stiepās pāri Eragona mugurai. Vai tad Arja vai kāds no vārdenu dziedniekiem nepiedāvāja noņemt sarētojumu? Tad mugura neizskatītos tik briesmīgi.
-Arja par to ieminējās, bet… Eragons apklusa, nespēdams izteikt savas sajūtas vārdos. Tad viņš piebilda: Tagad šī vāts ir daļa no manis, tāpat kā Murtaga rēta ir daļa no viņa.
- Murtaga rēta?
- Murtagam bija līdzīga zīme. To atstāja Zaroks, ar kuru viņam, vēl bērnam esot, svieda Morzans, viņa tēvs.
Oromiss krietnu brīdi nopietni pētīja savu audzēkni, tad pamāja un turpināja apskati. Tev ir tīri pieklājīgi muskuļi, turklāt tu neesi greizs kā vairums to, kas cīnās ar zobenu. Vai tu vienlīdz izveicīgi rīkojies ar abām rokām?
- Ne gluži, taču man nācās mācīties izmantot kreiso roku, kad es pie Teirmas salauzu labo plaukstu.
- Lieliski. Tā mēs ietaupīsim kādu laiku. Satver plaukstas aiz muguras un pacel, cik augstu spēj. Eragons izpildīja lūgumu, taču šāda stāja lika iesmelgties pleciem un viņam tikko izdevAO sadot pirkstus. Tagad paliecies uz priekšu, turot ceļgalus taifl nus. Mēģini pieskarties zemei. Šis uzdevums Eragonam padevāļ vēl grūtāk; beigu beigās viņš stāvēja sakumpis kā kuprītis, rokā™ bezspēcīgi nokarājoties, bet ceļgala saites likās svilstam ugunH Jaunekļa pirksti vēl arvien atradās krietnas deviņas desmit collaB no zemes. Vismaz tu vari staipīties, nenodarot sev pāri. Es uz t(ļ pat necerēju. Tu vari izpildīt vairākus lokanības vingrinājumus, pārāk nenomokot sevi. Lūk.
Tad Oromiss vērsās pie Safiras. Es vēlētos iepazīt arī tavas ļ spējas. Viņš piedāvāja pūķim ieņemt vairākus sarežģītus stāvok«j ļus, kas lika katrai viņas stiegrā auguma pēdai izlocīties visneie-j domājamākajos veidos. Vingrinājumu virkne noslēdzās ar tādiem! kūleņiem gaisā, kādus Eragons nekad nebija pieredzējis. Viņai] neizdevās izpildīt vien dažus Oromisa lūgumus, piemēram, apmesti atmugurisku cilpu, no liela augstuma spirālē traucoties lejup.
Kad Safira nolaidās, Glēdrs sacīja: Šķiet, mēs esam pārāk loloA juši mūsu Jātniekus. Ja pūkēniem būtu nācies rūpēties pašiem par sevi savvaļā kā tev un taviem senčiem tad, iespējams, viņu lidošanas prasmes būtu bijušas krietni labākas.
Nedomāju, Oromiss iebilda, pat ja Safira būtu uzaugusi ļ Vrongardā un apmācīta, izmantojot ierastos paņēmienus, viņa tik un tā būtu izcila lidotāja. Esmu reti redzējis debesīs tik izveicīgu pūķi. Safira samirkšķināja acis, tad sakārtoja spārnus un sāka tīrīt vienu no nagiem tā, ka viņas galva pazuda skatienam. Protams, tu vari vēl pilnveidot sevi tāpat kā mēs visi, tomēr tikai nedaudz, ļoti nedaudz. Elfs atkal apsēdās, izslējis muguru ļ pilnīgi taisni.
Nākamās piecas stundas vismaz tā Eragonam likās Oromiss tērpināja viņu un Safiru par zināšanām dažādās jomās no botānikas līdz kokapstrādei, no kalēja darbiem līdz ārstniecībai, kaut gan visvairāk elfu interesēja jaunā Jātnieka un viņa pūķa izpratne par vēsturi un senvalodu. Izvaicāšana nomierināja Eragonu, jo tā atgādināja Broma prašņāšanu garajos pārgājienos uz Teirmu un Drasleonu.
Kad viņi pārtrauca nodarbību, lai paēstu pusdienas, Oromiss ieaicināja Eragonu mājā, atstādams abus pūķus vienus. Elfa nams likās ļoti pieticīgi aprīkots te bija tikai kāds nieks pārtikas, bļoda, lai nomazgātos, un prāta meklējumiem nepieciešamais. I )ivas sienas bija klātas ar iedobēm, kurās glabājās tīstokļu simti. I līdzās galdam karājās zeltīta maksts Glēdra zvīņu krāsā un pieskaņots zobens, kura asmens zaigoja bronzas krāsā.
Durvju iekšpusē, iestrādāts koka serdē, bija sprīdi augsts un divus sprīžus plats četrstūris, kurā bija redzama skaista, stāvā nogāzē izbūvēta pilsēta. Tās daudzos torņus apgaismoja austoša pilnmēness sarkanīgā gaisma. Debesu ķermeņa rētaino seju pāršķēla apvārsnis, tāpēc tas atgādināja notraipītu kalna lieluma kupolu, kas slejas virs zemes. Aina bija tik skaidri un pilnīgi izzīmēta, ka pirmajā acumirklī Eragons noturēja to par burvju logu; tikai pēc tam, kad viņš saprata, ka attēls ir nekustīgs, jauneklis samierinājās, ka tas ir mākslas darbs.
- Kur tas atrodas? viņš vaicāja.
Oromisa ieslīpie vaibsti uz mirkli saspringa. Iegaumē labi šo ainavu, jo tur slēpjas tava posta sakne. Tu šobrīd skati Ilirejas pilsētu tādu, kāda tā reiz izskatījās. Du Fyrn Skulblaka laikā to nodedzināja un pameta, tad tā kļuva par Broddringu karalistes galvaspilsētu, bet tagad to dēvē par melno Urubaenu. Es pagatavoju šo dailni naktī, kad kopā ar pārējiem biju spiests bēgt no mūsu mājām, jo pilsētai tuvojās Galbatorikss.
- Vai tu uzgleznoji šo… dailni?
- Nē, nē. Dailnis ir attēls, ko ar maģijas palīdzību saglabā uz četrstūrainas, iepriekš ar vairākām pigmenta kārtām pārklātas nopulēta slānekļa plāksnītes. Pie durvīm redzamā ainava attēlo Ilireju tieši tādu, kādu es to skatīju mirklī, kad izteicu buramvārdus.
- Un, Eragons vaicāja, nespēdams neuzdot nākamo jautājumu, kas bija Broddringu karaliste?
Oromisa ieplestajās acīs pazibēja vilšanās. Tu to nezini? Eragons papurināja galvu. Kā gan tas iespējams? Ņemot vērā visu, kas ar tevi noticis, kā arī bailes, ko Galbatorikss iedveš jūsu puses ļaudīs, es vēl varu saprast, ka tevi audzinājuši neziņā par tavu mantojumu. Taču es nevaru paslavēt Bromu par tādu paviršību tavā apmācībā viņam vajadzēja pastāstīt tev to, ko zina vismazākais elfs vai rūķis. Jūsu vārdenu bērni spētu par pagātni man pastāstīt ko vairāk.
- Bromam vairāk rūpēja, kā saglabāt manu dzīvību, nevis mācīt par jau mirušiem ļaudīm, Eragons saspurojās.
Šie vārdi lika Oromisam apklust. Beidzot elfs sacīja: Piedod man. Es negribēju apšaubīt Broma izvēli, mani tikai māc pārmērīga nepacietība; laika mums nav daudz, un katrs sīkums, kas tev jāapgūst, mazina tavas iespējas iemācīties kaut ko citu. Viņš atvēra pāris skapīšu, kas bija paslēpti izliektajā sienā, un izņēma maizes doniņas un augļu bļodas, kuras sarindoja uz galda. Pirms sākt maltīti, viņš mirkli sastinga ar aizvērtām acīm. Broddringu karaliste bija cilvēku zeme, kas pastāvēja pirms Jātnieku krišanas. Pēc tam kad Galbatorikss nonāvēja Vrēlu, viņš kopā ar Atkritējiem uzbruka Ilirejai un gāza karali Angrenostu, piesavinādamies tā troni un titulus. Tad Broddringu karaliste kļuva par Galbatoriksa mītni, no kuras viņš iekaroja citas zemes. Viltvārdis pievienoja tai Vrongardu un citas pilsētas uz austrumiem un dienvidiem, radīdams to Impēriju, kurā tu dzīvoji. Būtībā Broddringu karaliste turpina pastāvēt, taču šobrīd tā nav nekas vairāk kā nosaukums uz karaliskajām pavēlēm.