Baidīdamies tincināt elfu ar citiem jautājumiem, Eragons ķērās pie ēdiena. Laikam viņa sejā pazibēja kas tāds, kas lika Oromisam piebilst: Tu man atgādini Bromu laikā, kad izvēlējos viņu par savu mācekli. Viņš bija jaunāks par tevi, gadus desmit vecs, bet arī viņa zinātkāre vai plūda pāri malām. Manuprāt, veselu gadu no viņa mutes skanēja tikai "kā", "kas", "kad", bet visbiežāk "kāpēc". Nekautrējies vaicāt to, kas tev uz sirds.
- Es vēlos uzzināt tik daudz ko, čukstus atzinās Eragons. Kas tu esi? No kurienes tu nāc?… Kur bija dzimis Broms? Kāds bija Morzans? Kā, kas, kad, kāpēc? Un es gribu zināt visu par Vrongardu un Jātniekiem. Tad varbūt arī manis paša ceļš kļūs skaidrāks.
Iestājās klusuma brīdis, kura laikā Oromiss rūpīgi sadalīja kazeni, pa vienai atdalīdams sulīgās kniepadatas galviņas. Kad pēdējā lodīte nozuda starp lūpām portvīna sārtumā, viņš saberzēja rokas Garovs būtu teicis, "nopulēja plaukstas" un turpināja: Tad nu par sevi. Esmu dzimis pirms vairākiem gadsimtiem elfu pilsētā Lutivirā, kas slējās mežos pie Tīdostena ezera. Divdesmit gadu vecumā, kā jau visus elfu bērnus, arī mani aizveda pie olām, ko pūķi bija dāvājuši Jātniekiem, un man izšķīlās Glēdrs. Mūs apmācīja par Jātniekiem, un gandrīz simt gadus mēs ceļojām pa pasauli, pildīdami Vrēla rīkojumus. Tad pienāca diena, kad mēs varējam aiziet no dienesta, lai nodotu savu pieredzi nākamajai paaudzei. Mēs apmetāmies Ilirejā un sākām apmācīt jaunos Jātniekus, līdz Galbatorikss mūs sakāva.
- Un Broms?
- Broms nāca no Kuastas grāmatu ilustrētāju ģimenes. Viņa māti sauca Nelda, bet tēvu Holkombs. Kuastu no pārējās Alagēzijas norobežo Kore, tāpēc laika gaitā tā ir kļuvusi par dīvainu vietu, kurā valda savādas ieražas un māņticība. Krietnu brīdi pēc ierašanās Ilirejā Broms mēdza trīs reizes pieklauvēt pie durvju aplodas gan ieejot telpā, gan izejot no tās. Citi mācekļi mēdza viņu par to vilkt uz zoba, tāpēc viņš atmeta klauvēšanu līdz ar citiem ieradumiem.
Morzans, elfs turpināja, izrādījās mana lielākā neveiksme. Hroms viņu dievināja. Vienmēr visur gāja kopā ar Morzanu, nekad tam neiebilda un neticēja, ka jelkad varētu Morzanu pārspēt. Morzans, man ar kaunu jāatzīst jo es būtu varējis to novērst -, l.o lieliski apzinājās un izmantoja Broma uzticēšanos visos iespējamos veidos. Morzans kļuva tik iedomīgs un nežēlīgs, ka es jau sāku apsvērt nepieciešamību nošķirt viņu no Broma. Taču, pirms paguvu to izdarīt, Morzans palīdzēja Galbatoriksam nozagt pūķēnu, Sruikanu, lai ar to aizstātu Galbatoriksa nonāvēto pūķi. Zādzības brīdī viņi nogalināja pūķēna īsto Jātnieku. Tad Morzans kopā ar Galbatoriksu aizbēga, lemdami mūs iznīcībai.
Tu pat nespēsi iedomāties, Oromiss sacīja, kā Morzana nodevība satrieca Bromu, iekams neizpratīsi, cik ļoti viņš bija I (ieķēries draugam. Un, kad beidzot Galbatorikss atgriezās un Atkritēji nogalināja Broma pūķi, Broms visas savas dusmas un sāpi vērsa pret to, kuru uzskatīja par vainīgu savas pasaules sagraušanā, proti, pret Morzanu.
Oromiss drūmu seju apklusa. Vai tu zini, kāpēc, Jātniekam zaudējot pūķi vai pūķim zaudējot Jātnieku, arī izdzīvojušais bieži iet bojā?
- Es varu to iedomāties, Eragons atbildēja. Šī doma lika viņam nodrebēt.
- Reizēm tam par cēloni kļūst briesmīgās sāpes, taču ne vienmēr. Krietni postošāka ir sajūta, ka nomirst daļa tava prāta, daļa tavas būtības. Kad šī liksta piemeklēja Bromu, baidos, viņš uz kādu laiku zaudēja sajēgu. Pēc tam kad nokļuvu gūstā un atkal izbēgu, es drošības labad atvedu Bromu uz Elesmēru, taču viņš atteicās te uzkavēties, lai kopā ar mūsu armiju dotos uz Ilirejas līdzenumiem, kur krita karalis Evandars.
Valdīja neticams apjukums, Oromiss turpināja. Galbatorikss sagrāba savās rokās arvien lielāku varu, rūķi atkāpās dziļāk kalnos, dienvidrietumos plosījās karš tur cilvēki sacēlās pret viltvārdi un nežēlīgās cīņās izveidoja Surdu. Mēs bijām tikko zaudējuši karali. Atriebes alku dzīts, Broms mēģināja apjukumu izmantot savā labā. Viņš sapulcināja ap sevi daudzus trimdā izdzītos, atbrīvoja vairākus sagūstītos un no šīs dumpinieku saujiņas izveidoja vārdenus. Dažus gadus viņš tos vadīja, tad nodeva šo amatu kādam citam, lai pats mēģinātu panākt savu patieso mērķi proti, Morzana bojāeju. Broms nogalināja trīs Atkritējus, starp viņiem arī Morzanu, turklāt palīdzēja iznīcināt vēl piecus. Dzīves laikā viņam nācās piedzīvot maz prieka, tomēr viņš bija labs Jātnieks un krietns vīrs, es lepojos, ka pazinu viņu.
- Nekad nebiju dzirdējis pieminam viņa vārdu saistībā ar Atkritēju nāvi, Eragons iebilda.
- Galbatorikss nevēlējās, lai cilvēki zinātu, ka viņa kalpus kāds tomēr spēj pieveikt. Liela daļa viņa varas slēpjas uzskatā, ka viltvārdis ir neievainojams.
Eragonam vēlreiz nācās mainīt savu priekšstatu par Bromu no ciema stāstnieka, kādu viņš to bija iepazinis, būdams bērns, uz kareivi un burvi, kurš kopā ar Eragonu bija ceļojis pa Alagēziju, līdz beidzot kļuvis par Jātnieku. Bet tagad izrādījās, ka Broms bijis arī dedzīgs dumpinieku vadonis un aukstasinīgs slepkava. Eragonam bija grūti aptvert, ka vienam cilvēkam varētu būt tik daudz lomu. Es jūtos tā, it kā tik tikko būtu pazinis viņu. Kaut man jel reizi būtu bijusi iespēja par to visu dzirdēt no viņa paša.
Viņš bija krietns vīrs, Eragons piekrita.
Jauneklis palūkojās ārā pa vienu no apaļajiem lodziņiem, kas atklāja skatu uz kraujas malu un ļāva^pēcpusdienas siltumam piestrāvot istabu. Viņš mirkli vēroja, kā Safira izturas Glēdra klātbūtnē viņa likās vienlaikus kautrīga un izaicinoša. Te viņa pagriezās, lai kaut ko rūpīgi nopētītu klajumā, bet jau pēc mirkļa cilāja spārnus šķita, ka viņa kaitina lielo pūķi, šūpodama galvu un kūļādama asti, it kā grasītos uzbrukt briedim. Safira Eragonam atgādināja kaķēnu, kurš mēģina iekost vecam runcim, lai tas paspēlētos ar viņu, taču Glēdrs saglabāja mieru par spīti viņas centieniem.
Safira, viņš pasauca. Pūķis atbildēja ar izklaidīgu domu uzplaiksnījumu, šķietami pat nepamanīdama savu Jātnieku. Safira, lūdzu, atbildi man.
Kas noticis?
Es zinu, ka esi satraukta, bet nepataisi sevi par muļķi.
Tu esi pataisījis sevi par muļķi ne vienu reizi vien, pūķis atcirta.
Safiras atbilde bija tik pārsteidzoša, ka apstulbināja Eragonu. Tā bija nevērīgi nežēlīga piezīme, ar kādām bieži apmainās cilvēki, taču no sava pūķa viņš ko tādu nebija gaidījis. Viņš beidzot spēja izgrūst: Bet tāpēc tava izturēšanās nekļūst prātīgāka. Viņa kaut ko noņurdēja un noslēdza savu prātu, lai gan Eragons vēl arvien spēja uztvert pūķa sajūtu pavedienu, kas abus saistīja.
Eragons attapa, ka Oromisa smagās, pelēkās acis viņu vēro. Elfa skatiens likās tik caururbjošs, ka Eragons bija pārliecināts skolotājs saprata, kas tikko bija norisinājies. Jauneklis izmocīja smaidu un pamāja uz Safiras pusi. Lai gan mēs esam saistīti, es nekad nespēju paredzēt, kā viņa rīkosies nākamajā mirklī. Jo vairāk es par viņu uzzinu, jo vairāk saprotu, cik ļoti mēs atšķiramies.