Kad es beidzot uzzināšu, kas es esmu ?
Jauneklis pielika skuvekļa asmeni pie vaiga tā, kā atcerējās Garovu to darām, un pārvilka pāri ādai. Viņam izdevās nošņāpt vienu otru rugāju, tomēr aiz bārdas naža palikušie bija gari un nevienādi. Eragons izmainīja asmens leņķi un mēģināja vēlreiz tagad viņam veicās jau mazliet labāk.
Taču tad, kad jauneklis nonāca līdz zodam, skuveklis paslīdēja un pāršķēla ādu no mutes kaktiņa līdz pat apakšžoklim. Viņš iekaucās un nometa bārdas nazi, ar plaukstu pārklādams brūci, no kuras lejup pa kaklu plūda asinis. Izgrūzdams vārdus caur atieztiem zobiem, viņš sacīja: Waise heill. Burvestībai savelkot brūci, sāpes uzreiz norima, taču sirds no pārdzīvotā vēl turpināja skaļi sisties.
Eragon! iesaucās Safira. Viņa iegrozīja galvu un plecus priekštelpā un ar purnu atvēra mazgāšanās kambara durvis. Sajūtot asins smaku, viņas nāsis iepletās jo plašas.
Es izdzīvošu, Eragons apsolīja pūķim.
Safira nopētīja iesarkano ūdeni. Esi uzmanīgāks. Tad labāk staigā noplucis kā briedis kažoka mešanas laikā nekā nogriez sev galvu, mēģinot iznesīgi noskaties.
Tā būtu arī mana izvēle. Ej vien, ar mani viss būs kārtībā.
Safira nosēcās un negribīgi izlocīja galvu no mitekļa.
Eragons apsēdās, blenzdams uz bārdas nazi. Visbeidzot viņš nomurmināja: Kam man tas? Saņēmies viņš pārcilāja savu senvalodas vārdu krājumu, izvēlējās nepieciešamos un tad izteica jaunizgudroto burvestību. Maģijai pārvēršot rugājus putekļos, no sejas nobira gaisīga melna pūdera straumīte. Vaigi tagad bija zīdaini gludi.
Apmierināts ar paveikto, Eragons devās apseglot Safiru. Pūķis nekavējoties pacēlās gaisā un devās ceļā gar Telnēras krauju. Pēc brīža viņi nolaidās namiņa priekšā, kur abus gaidīja Oromiss un Glēdrs.
Elfs izpētīja Safiras seglus. Viņš pārlaida pirkstus katrai siksniņai, īpašu vērību pievēršot šuvumam un sprādzēm, un tad atzina, ka, ņemot vērā to, kur un kā segli bija tapuši, tie ir visai prasmīgi pašūti. Bromam bija izveicīgas rokas. Izmanto šos seglus, kad tev ir jāceļo ļoti ātri. Bet ja vari atļauties ērtības… Oromiss uz mirkli nozuda mājā un atgriezās ar bieziem, izliektiem segliem, kuru sēdvietu un kāpšļu siksnas rotāja zeltīti raksti. Izmanto šos. Tie ir darināti Vrongardā un noburti tā, lai nekad nepieviltu tevi grūtā brīdī.
Paņemdams seglus no Oromisa, Eragons nogrīļojās tie bija ļoti smagi un līdzinājās Broma darinātajiem. Abās pusēs karājās pa sprādžu rindai, kam vajadzēja cieši saturēt viņa kājas. Dziļā sēdvieta bija izveidota no ādas tā, lai tajā varētu lidot stundām ilgi, gan sēžot taisni, gan noguļoties uz Safiras kakla. Pūķa krūtīm paredzētās siksnas bija aprīkotas ar cilpām un mezgliem, lai, pūķim augot, ļautu tās pagarināt vēl daudzus gadus uz priekšu. Tad Eragons pamanīja divas platu saišu rindas seglu priekšpusē. Jauneklis apvaicājās, kam tās paredzētas.
Glēdrs noducināja: Tās ļauj nostiprināt plaukstas un apakšdelmus, lai tu nemirsti kā līdz nāvei sapurināta žurka, kad Safira veic kādu īpaši sarežģītu kustību.
Oromiss palīdzēja noņemt Safiras vecos seglus. Safira, tu šodien dosies lidojumā kopā ar Glēdru, bet mēs ar Eragonu turpināsim darboties tepat.
Kā tu vēlies, viņa atsaucās un sajūsmā ierūcās. Glēdrs atrāva no zemes savu zeltīto, smago rumpi un devās uz ziemeļiem. Safira sekoja mazu gabaliņu aiz viņa.
Oromiss neļāva Eragonam ilgi apcerēt Safiras izgaišanu rīta debesīs. Elfs aizveda viņu līdz blīvi nomīdītas zemes četrstūrim, kas pletās tālajā malā zem vītola klajuma. Nostājies jauneklim pretī, Oromiss sacīja: Tagad es tev parādīšu Rimgaru jeb Čūskas un dzērves deju. Tā ir kustību virkne, ko mēs izstrādājām, lai sagatavotu kareivjus kaujai, kaut gan tagad to izmanto visi elfi, lai saglabātu veselību, lokanību un spēku. Rimgaram ir četri līmeņi, cits par citu sarežģītāki. Mēs sāksim ar pirmo.
Gaidāmo ciešanu priekšnojautā Eragonam kļuva tik slikti, ka viņš tik tikko spēja pakustēties. Jauneklis sažņaudza dūres un kumpi savilka plecus, juzdams, kā rēta uz muguras nostiepj ādu. Acis pētīja zemi starp pēdām.
- Atbrīvojies, Oromiss lūdza. Eragons atlaida dūres un ļāva plaukstām atslābt, kaut gan rokas palika saspringtas. Es liku tev atbrīvoties, Eragon. Tu nevari izpildīt Rimgaru, ja esi stīvs kā nemiecēta teļāda.
- Jā, skolotāj. Eragons viebdamies un nelabprāt atslābināja muskuļus un locītavas, lai gan spriedzes kamols vēderā tā arī neatlaidās.
- Saliec pēdas kopā un nolaid rokas gar sāniem. Skaties taisni uz priekšu! Tagad dziļi ieelpo un pacel rokas virs galvas un saliec plaukstas kopā… Jā, tieši tā. Izelpo un noliecies uz priekšu, cik tālu spēj, pieliec plaukstas pie zemes, vēlreiz ieelpo… un lec atpakaļ. Labi. Ieelpo un atliecies, skatoties uz debesīm… tagad izelpo, pacel gurnus, līdz augums veido trijstūri. Dziļi ieelpo it kā ar rīkles aizmuguri… un izelpo. Iekšā… un ārā. Iekšā…
Eragonam par milzīgu atvieglojumu, kustības izrādījās pietiekami saudzīgas, lai neizraisītu sāpes mugurā, tomēr gana grūtas, lai pēc maza brīža liktu uz pieres izspiesties sviedru lāsītēm. Vēl pēc kāda laiciņa jauneklis jau elsoja. Tad viņš saprata, ka atvieglojuma priekā plati smaida. Piesardzība pagaisa, un Eragons it kā plūda kustībās daudzas no tām gan prasīja lokanību, kāda viņam nebija pa spēkam, ar tādu sparu un pārliecību, kādu nebija jutis kopš kaujas pie Farthenduras. Varbūt esmu izdziedinājies?
Oromiss izpildīja Rimgaru kopā ar Eragonu, parādīdams tādu spēku un lokanību, ka Eragons nespēja vien nobrīnīties īpaši ņemot vērā elfa vecumu. Skolotājs spēja pieliekt pieri pie kāju pirkstiem. Visā vingrojumu laikā viņš neizrādīja ne mazāko noguruma pazīmi, it kā tas, ko viņš darīja, būtu ikdienišķa pastaiga pa dārza celiņiem. Apmācību laikā Oromiss izturējās mierīgāk un pacietīgāk par Bromu, taču vienlaikus ļoti prasīgi. Viņš nepieļāva ne mazāko novirzi no pareizā ceļa.
Nomazgāsim sviedrus no mūsu miesām, Oromiss teica, kad vingrojumi bija galā.
Aizgājuši līdz piemājas strautiņam, viņi žigli noģērbās. Eragons slepus vēroja elfu viņš gribēja redzēt, kā skolotājs izskatās bez drēbēm. Oromiss bija ļoti tievs, tomēr zem ādas skaidri izcēlās muskuļi, atgādinot kokgriezuma precīzās līnijas. Uz krūtīm un kājām apspalvojumu nemanīja, pat uz kaunuma ne. Elfa ķermenis salīdzinājumā ar Kārvahallā redzēto vīru augumiem Eragonam likās pārāk smalks, pat grotesks, tomēr tam piemita galanta iznesība gluži kā mežakaķim.
Kad abi bija nomazgājušies, Oromiss aizveda Eragonu uz nelielu ieplaku dziļi Duveldenvārdenā. Noliekušies tumšie koku stumbri ar zariem un pinkainām ķērpju bārdām aizsedza debesis virs ieplakas. Viņu kājas iegrima sūnās pāri potītēm. Apkārt valdīja dziļš klusums.
Norādījis uz balti nopulētu, pēdas desmit platu celmu ieplakas vidū, Oromiss sacīja: Apsēdies uz tā. Eragons izpildīja lūgumu. Sakrusto kājas un aizver acis. Pasaule ap viņu satumsa. No labās puses atskanēja Oromisa čuksts: Eragon, atver savu prātu.
Atver prātu un ieklausies pasaulē ap sevi, katras šajā klajumā mītošās būtnes domās no skudrām koku galotnēs līdz sliekām dziļi zemē. Klausies, līdz tu spēsi sadzirdēt tās visas un saprast šo radībiņu dabu un mērķus. Klausies un tad, kad nedzirdēsi vairs neko jaunu, atnāc pie manis un izstāsti, ko būsi uzzinājis.
Tad mežs apklusa.
Nebūdams pārliecināts, ka Oromissjr projām, Eragons uzmanīgi pavēra barjeras, kas slējās ap viņa prātu, un paplašināja savu apziņu kā reizēs, kad mēģināja no liela attāluma sazināties ar Safiru. Sākumā viņu ieskāva tukšums, bet tad tumsā sāka parādīties gaismas un siltuma puteklīši, kas pieņēmās spēkā, līdz jauneklis sēdēja virpuļojošu zvaigznāju galaktikas vidū un katrs no mirdzošajiem punktiem nozīmēja dzīvību. Iepriekš, kad viņš ar kādu būtni Kadoku, Ledusliesmu vai Solembumu sazinājās ar prāta starpniecību, viņš vienmēr bija pievērsis visu uzmanību tai, ar kuru gribēja sarunāties. Bet tagad… tagad šķita, ka viņš būtu kā kurls stāvējis pūļa vidū, bet nu pēkšņi atklājis sarunu straumes, kas mutuļoja ap viņu.