-Kas?
Drīz kļuva skaidrs, ka Eragona zināšanas par senvalodas pašiem pamatiem ir nožēlojamas. Kad viņi ceļoja kopā ar Bromu, vecais stāstnieks Eragonam parasti lika iegaumēt vārdus, kas varēja noderēt, lai izdzīvotu, vai arī slīpēja jaunekļa izrunu. Sajās divās jomās Eragonam veicās ļoti labi, taču viņš nespēja izskaidrot atšķirību pat starp priedēkli un piedēkli. Pat ja robi jaunekļa zināšanās sagādāja Oromisam vilšanos, viņš neizrādīja to nedz ar vārdiem, nedz rīcību, bet cītīgi gādāja par to aizpildīšanu.
Kādu brīdi pēc nodarbības sākuma Eragons ieminējās: Man burvestībās nekad nav nācies izmantot daudz vārdu; redzot, ko es spēju izdarīt ar vienu pašu brisingr, Broms domāja, ka man esot īpašas spējas. Šķiet, visvairāk vārdu senvalodā es izteicu tad, kad prātā sarunājos ar Arju un kad Farthendurā svētīju bāreni.
- Tu svētīji bērnu senvalodā? pēkšņi uztraucies pārvaicāja Oromiss. Vai tu atceries svētības vārdus?
-Jā.
- Noskaiti tos man. Eragons izpildīja lūgumu, un Oromisa seja savilkās patiesu šausmu izteiksmē. Viņš iesaucās: Tu izmantoji skolir?\ Vai esi pārliecināts? Varbūt tu lietoji skoliro?
Eragons sarauca pieri. Nē, skolir. Kāpēc man nevajadzēja to izteikt? Skolir taču nozīmē "pasargāt" "…un esi pasargāta no nelaimēm". Tā bija laba svētība.
- Tā nebija nekāda svētība, bet gan lāsts. Tik uztraukušos Eragons elfu vēl nebija redzējis. Izskaņa "o" veido pagātni, ja darbības vārds beidzas ar "r" un "i". Skoliro nozīmē "pasargāt", bet skolir nozīmē "vairogs". Tātad tu pateici: "Lai laime un prieks tev seko un lai tu esi vairogs no nelaimēm." Tā vietā, lai paglābtu šo bērnu no likteņa triecieniem, tu esi licis viņam uzņemties citu nelaimes un ciest, lai apkārtējie varētu dzīvot mierā.
Nē, nē! Tā nevar būt! Notikušā baisums lika Eragonam sarauties. Burvestības ietekmi nosaka ne vien vārda nozīme, bet arī tās izteicēja nodoms, un es negribēju nodarīt kādam pāri…
- Tu nevari pārvērst vārda patieso nozīmi uz pretmetu. Jā, ir iespējams vārdu pielāgot, to vadīt. Bet nav iespējams mainīt tā jēgu, lai tas nozīmētu pilnīgi pretējo. Oromiss sakrustoja pirkstus un nolaida skatienu pret galdu, sakniebis lūpas plānā, baltā svītrā. Es ticu, ka tu nevēlēji ļaunu, citādi atteiktos tevi apmācīt. Ja biji godīgs un tava sirds bija tīra, tad šī svētība, iespējams, nodarīs mazāk ļauna, nekā varētu nodarīt, taču, vienalga, nozīmēs vairāk sāpju, nekā mēs varētu vēlēties.
Kad Eragons saprata, ko viņš nodarījis nevainīgam bērnam, viņu pārņēma drudžainas trīsas. Iespējams, tas neizlabos manu kļūdu, viņš piebilda, taču varbūt mazinās tās iespaidu; Safira iezīmēja meitenes pieri, tāpat kā viņa iezīmēja manu plaukstu ar gedwēy ignasia.
Pirmo reizi dzīvē Eragons redzēja apstulbušu elfu. Oromisa pelēkās acis iepletās jo plati, mute pavērās, un viņš sažņaudza krēsla paroceņus ar tādu spēku, ka koks spriedzē ievaidējās. Kāds, kas nes Jātnieka zīmi, taču nav Jātnieks, viņš nomurmināja. Visā savā mūžā es neesmu sastapis tādus kā jūs abi. Ikviens lēmums, ko pieņemat, šķiet, izraisa neiedomājami tālas sekas. Jūs maināt pasauli ar savām iegribām.
- Tas ir labi vai slikti?
- Ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Kur tagad ir meitenīte?
Eragonam vajadzēja kādu brīdi, lai sakopotu domas. Pie
vārdeniem vai nu Farthendurā, vai Surdā. Vai domā, ka Safiras zīme viņai palīdzēs?
- Es nezinu, Oromiss atbildēja. Tas nekad iepriekš nav noticis, lai spriestu pēc pieredzes.
- Ir taču jābūt kādam veidam, lai noņemtu šo svētību, lai apturētu burvestības darbību, Eragons gandrīz lūdzās.
- Tāds ir. Taču, lai palīdzība būtu pēc iespējas iedarbīgāka, šis rituāls būtu jāizpilda tev pašam, taču šobrīd tava vieta ir šeit. Pat labākajā gadījumā tavas maģijas atliekas vajās meiteni līdz pat mūža galam. Tāds ir senvalodas spēks. Elfs apklusa. Es redzu, ka saproti stāvokļa nopietnību, tāpēc teikšu to tikai vienu reizi: uz tavas sirdsapziņas guļas visa atbildība par meitenītes likteni un, ņemot vērā tavu pāridarījumu, tieši tev jāpalīdz viņai, kad vien rodas tāda iespēja. Jātnieku likums uzstāj, ka, nodarot ko tādu, tu esi apkaunojis sevi, līdzīgi tam, it kā tu būtu viņu neprecētu padarījis grūtu, kas starp cilvēkiem skaitās netikums, ja es pareizi atceros.
- Skaidrs, Eragons nočukstēja. Es visu saprotu. "Es saprotu, ka uzspiedu neaizsargātai mazulītei baisu likteni, nedodams viņai ne mazāko izvēli. Bet vai kāds var būt patiesi labs, ja viņam nav iespējas rīkoties slikti? Es padarīju viņujpar verdzeni." Tāpat jauneklis apzinājās: ja kāds būtu uzlicis šādu lāstu viņam bez viņa ziņas, viņš ienīstu savu pāridarītāju ar katru šūnu.
- Tad vairs nerunāsim par to.
- Jā, Ebrithil.
Dienas beigās Eragons vēl arvien jutās nomākts, pat satriekts. Viņš tik tikko pacēla skatienu, kad viņi izgāja no namiņa, lai sagaidītu atgriežamies Safiru un Glēdru. Koki nošūpojās abu pūķu spārnu saceltajā vētrā. Likās, Safira lepojas ar sevi; viņa izlieca kaklu un cilpoja uz Eragona pusi, atiezusi zobus plēsonīgā smīnā.
Brīdī, kad Glēdrs pagrozīja galvu un paskatījās uz Eragonu ar savu milzīgo aci tā bija pusdienu šķīvja lielumā -, zem mūžvecā pūķa kājas sabirza akmens. Glēdrs vaicāja: Kāds ir trešais likums, kas nosaka lejup ejošu gaisa strāvu atklāšanas paņēmienus, un piektais likums, kas norāda, kā no tām izvairīties ?
Izrauts no drūmajām pārdomām, Eragons apjucis pamirkšķināja acis. Es to nezinu.
Tad Oromiss pievērsās Safirai un jautāja: Kādus radījumus apkopj skudras, un kā tās iegūst no tiem pārtiku?
Kā lai es to zinu? Safira brīnījās. Viņa izskatījās teju apvainojusies.
Oromisa acīs pazibēja dusmīgs spīdums, un viņš sakrustoja rokas uz krūtīm, tiesa, sejas vaibsti palika miera pilni. Pēc tā, ko abi esat piedzīvojuši kopā, biju iedomājies, ka esat apguvuši galveno Shur'tugal mācību: dalies visā ar savu biedru. Vai tu no brīva prāta nocirstu sev labo roku? Vai tu mēģinātu lidot ar vienu spārnu? Nekad. Tad kāpēc jūs aizmirstat saikni, kas jūs vieno? Tā jūs atstumjat lielāko dāvanu un neizmantojat spēju, kas dod jums pārsvaru pār jebkuru atsevišķu pretinieku. Turklāt nepietiek ar sarunām prātā, jums drīzāk jāsakausē abas apziņas, līdz jūs spējat rīkoties un domāt kā viens vesels. Es ceru, ka turpmāk zināsiet, ko ir apguvis otrs.
- Un kā tad ar mūsu privātumu?
Privātumu? Glēdrs pārvaicāja. Paturiet savas domas pie sevis, kad dosieties projām no šejienes, bet, kamēr mēs apmācām jūs, aizmirstiet par privātumu.
Eragons paskatījās uz Safiru, juzdamies vēl draņķīgāk nekā iepriekš. Pūķis izvairījās no viņa skatiena, tad piecirta kāju un ieskatījās Jātniekam acīs. Ko nu?
Viņiem ir taisnība. Mēs bijām pavirši.
Tā nav mana vaina.
Es jau nevainoju tevi. Taču viņa bija nojautusi Eragona viedokli. Jauneklim nepatika uzmanība, ko Safira veltīja Glēdram, vienlaikus attālinoties no sava Jātnieka. Nākamreiz mēs labosimies, vai ne?
Protams! Safira atcirta.
Tomēr viņa atteicās atvainoties Oromisam un Glēdram, atstādama to Eragona ziņā. Mēs neliksim jums vēlreiz vilties.
- Pielūkojiet, lai tā arī būtu. Rīt mēs jums abiem atkal vaicāsim, ko otrs ir iemācījies. Ar šiem vārdiem Oromiss pavēra plaukstu uz tās stāvēja apaļš koka nieciņš. Ja neaizmirsīsiet to uzvilkt, šī ierīce ļaus ik rītus ierasties laikā. Atgriezieties šeit, tikko būsiet nomazgājušies un paēduši.