Eragons paņēma priekšmetu tas izrādījās neparasti smags. Ierīce nebija lielāka par valriekstu. Ap portulakas zieda apveidā izgrebto galviņu vijās dziļi iegriezti gredzeni. Jauneklis izmēģinot pagrieza galviņu un dzirdēja, kā iekšpusē trīs reizes noklikšķ paslēptais sprūdrats.
- Paldies, viņš noteica.
ZEM MENOJAS KOKA
Kad Eragons un Safira bija atvadījušies no skolotājiem, viņi aizlidoja atpakaļ uz mitekli Elesmērā. Safira priekšķepās nesa jaunos seglus. Pat īsti to neaptverot, viņi bija pakāpeniski atvēruši prātus un ļāvuši saiknei starp abiem paplašināties un padziļināties, lai gan apzināti viņi viens pēc otra nebija sniegušies. Eragona jūtu mutulis gan noteikti bija pārāk spēcīgs, lai Safira to nepamanītu, tāpēc viņa pavaicāja: Kas īsti notika ?
Kamēr viņš stāstīja par Farthendurā nevilšus izdarīto baiso noziegumu, pakausī iemetās pulsējošas sāpes. Arī Safiru dzirdētais nomāca ne mazāk par jaunekli. Viņš paskaidroja: Iespējams, tava dāvana palīdzēs meitenītei, bet tam, ko izdarīju es, nav attaisnojuma, un šī aplamā svētība sagādās viņai tikai sāpes.
Tu neesi vienīgais vainīgais. Es par senvalodu zinu to pašu, ko tu, un arī es nepamanīju kļūdu. Kad Eragons neatbildēja, pūķis piebilda: Vismaz mugura tev šodien nesagādāja nepatīkamus pārsteigumus. Esi pateicīgs par to.
Eragons kaut ko norūca, nevēlēdamies, lai viņu aizvilina prom no nelāgās omas. Un ko tu iemācījies šajā jaukajā dienā ?
To, kā pazīt un izvairīties no bīstamiem laikapstākliem. Viņa apklusa, acīmredzot gatava ar Jātnieku dalīties atmiņās, taču Eragons, pārdzīvodams par kļūdaino svētību, bija pārāk aizņemts, lai uzdotu pūķim vēl kādu jautājumu. Turklāt šobrīd viņš nebija gatavs tik dziļai personiskai sarunai. Tā kā jauneklis vairs neko nevaicāja, arī Safira ierāvās sevī.
Kad Eragons atgriezās guļamistabā, viņš pie aizslietņa atrada paplāti ar ēdienu tāpat kā iepriekšējā vakarā. Aiznesis maltīti līdz gultai, uz kuras bija uzklāti tīri palagi, viņš nometās uz tās, lai paēstu, klusībā pukojoties par gaļas trūkumu. Pēc Rimgara vingrojumiem jūtot smeldzi visā ķermenī, viņš atbalstījās spilvenos un jau grasījās likt mutē pirmo kumosu, kad pie ieejas miteklī atskanēja klusa grabināšanās. Ienāciet, jauneklis norūca un iedzēra malku ūdens.
Tikai pēc tam Arja piegāja pie kalējas. "Atra esterni ono thelduin. "
Elfa pagriezās pret viesiem, un ogļu asinssarkanā gaisma no apakšas izgaismoja viņas seju. Vaibstus klāja sīku grumbiņu tīkls, kas atgādināja ādā iestrādātas, nospriegotas stieplītes. Tā bija izteikta vecuma pazīme, ko Eragons jebkad bija manījis elfā. Kalēja neatbildēja Arjai, kas, jauneklis zināja, bija aizvainojoši un nepieklājīgi, jo īpaši tāpēc, ka karalienes meita nepazīstamo elfu bija pagodinājusi, uzrunādama to pirmā.
- Rhundn-elda, esmu atvedusi pie tevis jauno Jātnieku, Eragonu Ēnkāvi.
- Es dzirdēju, ka esi mirusi, Runona uzrunāja Arju. Kalējas balss atšķīrās no visām līdz šim dzirdētajām elfu balsīm tik ļoti tā drebēja un čīkstēja. Tās skaņa Eragonam atgādināja Kārvahallas večukus, kuri sēdēja uz māju lieveņiem, pīpēja savas pīpītes un stāstīja savādas leģendas.
Arja pasmaidīja. Kad tu, Runona, pēdējo reizi izgāji no mājas.
- Tev vajadzētu atcerēties. Toreiz tu mani piespiedi vilkties uz vasaras saulgriežu mielastu.
- Tas bija pirms trim gadiem.
- Tiešām? Runona sarauca pieri, tad sarausa ogles kaudzītē un pārsedza tās ar vāku. Nu, un kas par to? Mani sabiedrība nogurdina. Bezjēdzīgi čalojošs pūlis, kas… Viņa pablenza uz Arju. Kāpēc mēs runājam šajā nelāgajā valodā? Tu droši vien gribi, lai es izkalu viņam zobenu? Tu taču zini, ka es nozvērējos nekad vairs nedarināt nāves rīkus pēc tam, kad tas nodevīgais Jātnieks ar manu zobenu izpostīja pusi pasaules.
- Eragonam jau ir zobens, Arja sacīja. Viņa pacēla roku un pasniedza kalējai Zaroku.
Paņemot Zaroku, Runonas acīs uzzibsnīja izbrīna. Viņa noglāstīja vīnsarkano maksti, pakavējās pie melnās, tajā iegrebtās zīmes, nobraucīja no spala kādu netlrumiņu, tad sažņaudza pirkstus ap rokturi un ar kareivja pārliecību izvilka zobenu no maksts. Kalēja nopētīja abas asmens malas un salieca zobenu rokās, līdz Eragons nobijās, ka tas varētu salūzt. Tad vienā vēzienā Runona pacēla zobenu virs galvas un trieca pret knaiblēm, kas vēl arvien stāvēja uz laktas, ar skanīgu troksni pārcirzdama tās uz pusēm.
- Zarok, Runona noteica, es atceros tevi. Viņa saņēma ieroci tā, kā daždien māte saņem savu pirmdzimto. Tikpat lielisks kā dienā, kad tevi pabeidza. Uzgriezusi muguru, viņa paskatījās augšup uz mezglainajiem zariem, vienlaikus glāstīdama spala pogas liekumu. Visu dzīvi ešhiu aizvadījusi, kaldama no rūdas šos zobenus. Bet tad ieradās viņš un tos visus iznīcināja. Vienā acumirklī izdzēsa pūliņus daudzu gadsimtu garumā. Cik man bija zināms, ir saglabājušies vien četri manas mākslas radīti ieroči. Viņa zobens, Oromisa zobens un vēl divi citi, kurus sargājošajām dzimtām izdevās izglābt no Vīrdfeliem.
No Vīrdfeliem ? Eragons uzdrīkstējās prātā pavaicāt Arjai.
Tas ir otrs Atkritēju nosaukums.
Runona pievērsās Eragonam. Tagad Zaroks ir atgriezies pie manis. Divus zobenus es vairs necerēju turēt rokā šo un viņam piederošo. Kā tu tiki pie Morzana asmens?
- Man to iedeva Broms.
- Broms? Kalēja pašūpoja Zaroku. Broms… Es atceros Bromu. Viņš lūdza, lai izkalu viņam zobenu pazaudētā vietā. Patiesi, es labprāt būtu viņam palīdzējusi, taču tobrīd jau biju devusi savu zvērestu. Mans atteikums viņu pamatīgi sadusmoja. Oromisam nācās iezvelt Bromam tā, ka viņš zaudēja samaņu, tikai tā viņu dabūja no šejienes projām.
Eragons ziņkāri ieklausījās kalējā. Tavs darinājums, Rhunonelda, man ir kalpojis godam. Ja nebūtu Zaroka, es jau būtu miris. Es ar to nogalināju Ēnu Durzu.
- Patiesi? Tad tas ir izdarījis arī kaut ko labu. Iestūmusi Zaroku atpakaļ makstī, Runona it kā mazliet nelabprāt to atdeva Eragonam, tad Jātniekam garām paskatījās uz Safiru. Ak! Esi sveicināta, Skulblaka.
Esi sveicināta, Rhunon-elda.
Nelikdamās ne zinis par atļaujas prasīšanu, Runona piegāja pie Safiras pleca un ar vienu no īsi apgrieztajiem nagiem uzsita pa kādu no zvīņām, tad brīdi grozīja galvu no vienas puses uz otru, mēģinādama ar acīm ieurbties caurspīdīgajā plāksnītē. Lieliska krāsa. Ne tāda kā tiem brūnajiem pūķiem, kas izskatās tumši kā dubļiem notašķīti. Godīgi sakot, Jātnieka zobena krāsai ir jāatbilst viņa pūķim, un no šī zilā būtu iznācis lielisks asmens… Likās, tikko izteiktā doma izsūc visu viņas sparu. Kalēja atkal pievērsās laktai un nopētīja sabojātās knaibles, it kā vēlme tās nomainīt būtu pametusi viņu.
Eragonam šķita, ka nebūtu lāgā pabeigt sarunu tik drūmā noskaņā, taču viņš nespēja iedomāties pieklājīgu veidu, kā mainīt sarunas tematu. Tad jaunekļa uzmanību piesaistīja zaigojošā bruņuveste un, pētot to, viņš pārsteigts atklāja, ka ikviens gredzens ir savienots sakaļot. Ņemot vērā, ka sīkie posmiņi atdzisa ļoti ātri, tos parasti nācās aizkalt pirms pievienošanas bruņām. Tas nozīmēja, ka pat vissmalkākajiem darinājumiem tādiem kā Eragona bruņukrekls sakaltie gredzeni mijās ar vienkārši sakniedētiem. Ja vien, kā jauneklis tagad saprata, kalējam piemita vecās elfas ātrums un precizitāte.
- Es nekad neesmu redzējis bruņutērpu, kas līdzinātos tevis darinātajam, pat pie rūķiem ne. Kā gan tev pietiek pacietības aizkalt katru posmiņu? Kāpēc tu neizmanto maģiju un neaiztaupi savus pūliņus?