Es neapšaubu jūsu varu, Orin. Tāds nekad nav bijis mans nodoms un atvainojiet, ja jums radās aplams iespaids. Viņš stīvi palocīja galvu. Domādama, kā turpināt sarunu, viņa ar pirkstiem atbalstījās pret sola malu. Vienīgais… tik daudz kas ir jāpaveic. Es strādāju dienu un nakti pat turu pierakstu tāfelīti blakus gultai, ja nu miegā kas iešaujas prātā, un tik un tā nespēju pagūt visu; mani nepamet izjūta, ka visu laiku staigāju pa briesmīgas nelaimes asmeni.
Orins paņēma lietošanas nomelninātu piestu un sāka to virpināt starp plaukstām vienmērīgā, hipnotizējošā ritmā. Pirms jūs te ieradāties… Nē, tā nebūs pareizi. Pirms jūsu Jātnieks uzradās no zila gaisa, gluži kā Moratensiss no savas strūklakas, biju iedomājies, ka nodzīvošu savu mūžu līdzīgi tēvam un vectēvam. Proti, slepeni nepakļaujoties Galbatoriksam. Piedodiet, man droši vien būs vajadzīgs kāds laiciņš, lai sarastu ar jaunajiem apstākļiem.
Nez vai viņa varēja vēlēties dziļāku atvainošanos. Es visu saprotu.
Piesta uz mirkli apstājās karaļa plaukstās. Jūs vārdenu vadību uzņēmāties ļoti nesen, bet es tronī esmu jau vairākus gadus. Ja varu atļauties pārdrošību un piedāvāt jums padomu, esmu atklājis: lai nezaudētu spriestspēju, man zināma dienas daļa jāatvēl tam, kas mani saista.
Es nevaru to atļauties, Nasuada iebilda. Katrs mirklis, ko izniekoju, var izrādīties izšķirošais cīņā ar Galbatoriksu.
Piesta atkal apstājās. Jūs kaitējat vārdeniem, nemitīgi pārpūloties. Neviens nespēj, kā nākas, rīkoties, ja nevelta laiku mieram un klusumam. Šiem atelpas brīžiem nav jābūt gariem, bieži pietiek ar piecām vai desmit minūtēm. Tās var veltīt kaut vai loka šaušanai arī pēc tam var tiekties pēc augstā mērķa, tomēr tas izdosies pilnvērtīgāk… Tieši šī iemesla dēļ es liku iekārtot laboratoriju. Tieši šī iemesla dēļ es pūšu dūmus no ausīm un spēlējos ar dzīvsudrabu, kā jums labpatikās to apzīmēt, es tā rīkojos tāpēc, lai atlikušo dienas daļu man nenāktos gaudot bezspēcīgās dusmās.
Lai gan viņai nenācās viegli mainīt viedokli par Orinu kā par bezrūpīgu vējgrābsli, Nasuada atzina, ka Surdas karaļa vārdos ir patiesības grauds. Es paturēšu prātā jūsu ieteikumu.
Atgriežoties omulīgajai jautrībai, Orins pasmaidīja. Tas ir viss, ko varu lūgt.
Piegājusi pie loga, Nasuada atgrūda slēģus un pavērās lejup uz Aberonu. Lejāk žiglpirkstu tirgotāji mēģināja iemānīt savu preci lētticīgajiem garāmgājējiem; pa rietumu ceļu, saceļot dzeltenus putekļu mākoņus, pilsētas vārtiem tuvojās karavāna, virs jumtu māla dakstiņiem virmoja uzkarsušais gaiss, kurā jautās tabakas lapu un vīraka smarža, kas pacēlās no marmora tempļiem. Ap Aberonu kā ziedlapiņas gūlās lauki.
Nepagriezdamās pret karali, vārdenu vadone jautāja: Vai esat saņēmis mūsu pēdējos ziņojumus no Impērijas?
- Esmu. Arī Orins pienāca pie loga.
- Ko jūs par tiem domājat?
- Ka tie ir pārāk nepilnīgi un neskaidri, lai izdarītu tālejošus secinājumus.
- Nekā labāka mums diemžēl nav. Pastāstiet par savām aizdomām un sajūtām! Spriediet, izmantojot jūsu rīcībā esošos faktus, it kā šis būtu viens no jūsu izmēģinājumiem. Viņa pasmaidīja pie sevis. Apsolu, ka jūsu teikto neuztveršu pārāk nopietni.
Orina atbildi Nasuadai nācās kādu mirkli gaidīt, un tad tā izskanēja ar sēru pastardienas pareģojuma nopietnību. Paaugstināti nodokļi, tukšas kazarmas, zirgu un vēršu atņemšana armijas vajadzībām visā Impērijā… Šķiet, ka Galbatorikss gatavo karaspēku, lai stātos mums pretī, tiesa, es pagaidām nesaprotu, vai viņš gatavojas uzbrukt vai aizsargāties. Aiz loga strazdu bars apmeta vairākus lokus, aizsedzot sauli, un ņirbošās ēnas atvēsināja sakarsušās sejas. Šobrīd manas domas nodarbina viens jautājums: cik ilgā laikā viņš spēs pabeigt gatavošanos karam? Jo tam būtu jānosaka mūsu stratēģija.
- Pēc pāris nedēļām. Vai mēnešiem. Vai varbūt gadiem. Es nespēju paredzēt viņa rīcību.
Karalis pamāja. Vai jūsu aģenti turpina izplatīt ziņas par Eragonu?
- Turpina gan, taču tas kļūst arvien bīstamāk. Es ceru: ja mums izdosies pārplūdināt tādas pilsētas kā Drasleona ar baumām par mūsu Jātnieka izveicību un spēku, kad mūsu pulki nonāks pie šīm pilsētām un to iedzīvotāji ieraudzīs Eragonu, tie brīvprātīgi pievienosies mums. Tā mēs varētu izvairīties no aplenkumiem.
- Karš parasti nav tik vienkāršs.
Nasuada neiebilda. Un kā jums veicas ar armijas mobilizēšanu? Vārdeni kā vienmēr ir gatavi cīņai.
Orins paplēta rokas, it kā lūgtu atvainošanos. Ziniet, ir grūti uzjundīt tautu cīņai. Man ir jāpārliecina galminieki, jāsagādā bruņas un ieroči, jānodrošina pārtika…
- Bet kā man pa to laiku pabarot savējos? Mums būtu vajadzīgs vairāk zemes, nekā esat piešķīris…
- Nu, to es saprotu, viņš sacīja.
- …un pie zemes mēs tiksim tikai tad, kad iebruksim Impērijā, -ja vien jūs negrasāties padarīt vārdenus par Surdas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Ja tā, jums nāksies atrast mājas tūkstošiem ļaužu, kas kopā ar mani ieradās no Farthenduras, un tas nez vai patiks Surdas pilsoņiem. Lai kāda būtu jūsu izvēle, lemiet ātri, jo es baidos: ja turpināsiet vilcināties, vārdeni pārtaps nevaldāmā pūlī. Nasuada pacentās, lai šie vārdi neizklausītos pēc draudiem.
Lai nu kā, Orinam pārmetums diez ko negāja pie sirds. Karaļa augšlūpa savilkās, un viņš sacīja: Jūsu tēvs vienmēr turēja vārdenu vīrus cieši kā dūrē. Es ceru, ka tas izdosies arī jums, ja gribat arī turpmāk būt vārdenu pavēlniece. Kas attiecas uz mūsu gatavošanos karam mēs nevaram pagūt visu tik īsā laikā; jums nāksies nogaidīt, līdz būsim gatavi.
Nasuada sažņaudza palodzi ar tādu spēku, ka uz rokām izspiedās asinsvadi un nagi iedzēlās plaisās starp akmeņiem, taču viņa parūpējās, lai uzbangojušās dusmas nebūtu dzirdamas balsī: Vai šādā gadījumā jūs varētu aizdot vārdeniem vairāk zelta pārtikas iegādei?
- Nē. Es jums atvēlēju visu naudu, ko varēju atļauties.
- Tad kā es pabarošu savējos?
- Es ieteiktu jums pašiem mēģināt sagādāt līdzekļus.
Pārskaitusies Nasuada uzsmaidīja karalim platāko, žilbinošāko smaidu un smaidīja tik ilgi, līdz Orins neomulīgi saknosījās. Tad vārdenu vadone dziļi kā kalpone pakniksēja, visu laiku paturot seju savilktu nievājošā grimasē. Palieciet sveiks, Jūsu Augstība. Es ceru, ka dienas atlikusī daļa jums būs tikpat patīkama kā mūsu saruna.
Orins nomurmināja kaut ko nesaprotamu nopakaļ jaunajai sievietei, kas pagriezās un devās uz laboratorijas durvīm. Dusmās Nasuada ar labo piedurkni aizķēra nefrīta pudelīti un to apgāza. Plānais akmens saplīsa, un viņas piedurkni un svārkus notašķīja dzeltena šķidruma šalts. Neapstādamās viņa atmeta ar roku.
Trepēs Nasuadai piebiedrojās Farika, un viņas abas kopā devās cauri gaiteņu labirintam uz vārdenu vadones mitekli.
PAVEDIENS
Atgrūdusi durvis, Nasuada aizsoļoja līdz galdam un iezvē1ās krēslā, nemanīdama apkārt notiekošo. Mugura bija tā saspringta, ka lāpstiņas nepiesjķārās atzveltnei. Vārdenu neatrisināmās grūtības viņu gluži vai stindzināja. Kādu brīdi krūtis strauji cilājās, tad trauksmainais ritms pierima, līdz to vairs nevarēja manīt. Man nekas neizdosies, bija vienīgā doma, kas šaudījās galvā.
- Kundze, jūsu piedurkne!