Lai gan Nasuada nejutās īpaši ērti, viņa zināja, ka tumšās ādas dēļ pacieš karstumu krietni labāk nekā daudzi citi vārdeni. Visgrūtāk svelmi izturēt bija kareivjiem teiksim, Jormunduram un apsargiem, kuri visu dienu aizvadīja bruņās pat tad, ja nācās stāvēt ārpusē saules nežēlīgajos staros.
Nasuada vēroja piecus vīrus, kas viņu pavadīja. Vārdenu vadone redzēja, kā uz ādas izspiežas sviedru lāsītes un elpa kļūst arvien saraustītāka. Kopš ierašanās Aberonā vairāki vārdeni karstuma dūriena dēļ bija zaudējuši samaņu un divi dažas stundas vēlāk pat miruši. Viņa netaisījās zaudēt vēl vairāk savu pavalstnieku, liekot pārpūlēties tik necilvēcīgos apstākļos.
Kad likās, ka kareivjiem vajadzīga atpūta, Nasuada, neņemot vērā vīru iebildes, lika apstāties un pavēlēja kādam kalpam sagādāt ko dzeramu. Es negribu, lai kāds nogāžas kā ķeglis.
Pirms nonākt līdz mērķim parastām durvīm gaiteņa sienā -, gājējiem nācās apstāties vēl divas reizes. Grīda pie durvīm bija piekrauta ar dāvanām.
Jormundurs pieklauvēja, un no iekšienes atsaucās trīcoša balss: Kas tur ir?
- Lēdija Nasuada, kas atnākusi, lai satiktu meitenīti, viņš sacīja.
- Vai jūsu sirds ir atklāta un apņēmība cieša?
Šoreiz atbildēja Nasuada: Mana sirds ir tīra un apņēmība dzelžaina.
- Tad laipni lūgti pār slieksni.
Durvis pavērās, un viņi nonāca priekšnamā, ko apgaismoja viens vienīgs rūķu lukturis ar sarkanu blāzmu. Pie durvīm neviena nebija. Iegājusi dziļāk, Nasuada ievēroja, ka sienas un griestus klāj tumša auduma drapērijas, kas telpu padarīja līdzīgu alai vai midzenim. Viņai par lielu izbrīnu gaiss istabā šķita diezgan vēss, gandrīz dzestrs gluži kā skaidrā rudens naktī. Tad drūma nojauta ietrieca savus indīgos nagus Nasuadai pakrūtē. Maģija.
Ceļu aizšķērsoja melns šķidrauts. Pašķīrusi to malā, jaunā sieviete nonāca telpā, kas reiz likās bijusi viesistaba. Visas mēbeles bija aizvāktas, atstājot vien dažus krēslus, kas bija sarindoti gar audumā tītajām sienām. Vaļīgā auduma krokā pie griestiem karājās blāvs rūķu lukturu ķekars, kas meta savādas daudzkrāsainas ēnas uz visām pusēm.
No viena kakta Nasuadu vēroja salīkusi veča. Abās pusēs tai stāvēja zālīšu pazinēja Andžela un kaķacis, kura spalva šķita saslējusies stāvus. Istabas vidū tupēja bāla meitenīte, kas Nasuadai likās trīs vai četrus gadus veca. Bērniņš kaut ko ēda no paplātes, kuru turēja klēpī. Visi klusēja.
Nasuada apmulsusi vaicāja: Kur tad ir zīdainis?
Meitenīte pacēla galvu.
Nasuadai aizrāvās elpa uz bērna pieres spoži mirdzēja pūķa zīme. Vārdenu vadone dziļi ieskatījās meitenītes violetajās acīs. Bērns savilka lūpas baisā veca cilvēka smaidā. Es esmu Elva.
Nasuada neapzināti sarāvās un satvēra dunci, ko nēsāja piesprādzētu pie kreisā augšdelma. Tā bija pieauguša cilvēka balss, pilna ar pieauguša cilvēka pieredzi un izsmieklu. No bērna mutes tā skanēja zaimojoši.
- Nebēdz, Elva sacīja. Es esmu tavs draugs. Viņa nolika tukšo paplāti sāņus un pavēlēja večiņai: Vēl ēdamo! Sirmgalve izsteidzās no istabas. Elva paplikšķināja pa grīdu sev līdzās. Lūdzu, apsēdies! Es gaidu tevi jau kopš dienas, kad iemācījos runāt.
Neatlaizdama dunča spalu, Nasuada nometās uz akmeņiem klātās grīdas. Kad tas notika?
- Pagājušajā nedēļā. Elva salika rokas klēpī. Viņa piekala spocīgās acis Nasuadai, ar sava skatiena nedabisko spēku saistīdama jauno sievieti sev līdzās. Vārdenu pavēlniecei likās, it kā galvaskausā būtu ietriekts violets šķēps, kuru kāds groza viņas prātā, saplosīdams domas un atmiņas. Viņa apvaldīja vēlmi iekliegties.
Paliekusies uz priekšu, Elva pasniedzās un uzlika mīkstu bērna rociņu Nasuadai uz vaiga. Zini, Ažihads nespētu vadīt vārdenus labāk par tevi. Tu izvēlējies pareizo ceļu. Gadsimtiem ilgi tavu vārdu daudzinās par drosmi un tālredzību pārcelt vārdenus uz Surdu un uzbrukt Impērijai tad, kad visi citi to uzskatīja par neprātu.
Nasuada apstulbusi skatījās uz meitenīti. Gluži kā atslēga atbilst slēdzenei, tā Elvas vārdi ideāli atbilda Nasuadas dziļākajām bailēm un šaubām, kas neļāva vārdenu pavēlniecei naktīs gulēt, bet lika svīstot svaidīties tumsā. Viņu pāršalca neapzinātu emociju vilnis, atstājot aiz sevis pārliecības un miera izjūtu, kādu viņa nebija baudījusi kopš Ažihada nāves. Acīs sariesās atvieglojuma asaras un sāka plūst lejup pa vaigiem. Likās, Elva bija pateikusi īstos vārdus, lai nomierinātu Nasuadu.
Tieši tāpēc vārdenu pavēlniecei meitenīte šķita jo bīstamāka.
Svētlaime viņā cīnījās ar nepatiku pret to, kā šis vājuma mirklis tika izraisīts un pret to, kas to bija izdarījis. Viņa neuzticējās Elvas labajiem nodomiem.
- Kas tu esi? Nasuada uzstājīgi vaicāja.
- Es esmu tā, par ko Eragons mani padarīja.
- Viņš svētīja tevi.
Baisās, mūžsenās acis uz mirkli novērsās no Nasuadas Elva tās pamirkšķināja. Viņš neapzinājās, ko dara. Kopš Eragons mani nobūra, es, satiekot cilvēku, uzreiz jūtu visu, kas viņu nomāc un kas viņu nomāks nākotnē. Kad biju mazāka, nevarēju neko iesākt. Tāpēc es nolēmu paaugties.
- Kāpēc…
- Manās asinīs tagad rit burvestība, kas liek man aizsargāt cilvēkus no sāpēm… par spīti tam, kādas ciešanas tas sagādā man pašai, par spīti tam, vai es vēlos palīdzēt vai ne. Bērna smaidā iezagās rūgtums. Man nākas maksāt pārāk dārgi, ja es mēģinu pretoties šai vēlmei.
Nasuada saprata, ka nemieru, ko iedvesa Elva, izraisa ciešanas, kurām meitenīte bija pakļauta. Vārdenu pavēlniece nodrebinājās, iedomājoties visas mocības, ko bērniņš pārcietis. Tas droši vien ir briesmīgi, ja tevi plosa šī vajadzība palīdzēt, bet tu neko nespēj izdarīt. Par spīti saprāta balsij, viņu pārņēma līdzjūtība pret Elvu.
- Kāpēc tu man visu to stāsti?
- Man likās, ka tev jāzina, kas es esmu. Elva apklusa, un uguns viņas skatienā kļuva jo dzelošāka. Un ka es cīnīšos par tevi ar visiem spēkiem un līdzekļiem. Izmanto mani tā, kā izmantotu slepkavu, slepeni, nakts tumsā un bez žēlastības. Meitenīte iesmējās augstā, stindzinoši griezīgā balsī. Tu jautā sev, kāpēc es tā rīkojos. Es redzu tavas šaubas. Redzi ja šis karš nebeigsies turklāt, jo drīzāk, jo labāk, es zaudēšu prātu. Man ir gana grūti tikt galā ar ikdienišķām ciešanām, lai vēl uzņemtos kaujas lauka nežēlības. Izmanto mani, lai beigtu karu, un es gādāšu, lai tava dzīve būtu tik laimīga, cik vien cilvēks var vēlēties.
Tajā mirklī istabā iesteidzās sirmgalve, paklanījās Elvai un pasniedza viņai jaunu ēdiena paplāti. Nasuada izjuta teju fizisku atvieglojumu, kad bērns paskatījās uz maltīti un uzbruka jēra ciskai, ar abām rokām stūķējot mutē gaļu. Meitenīte rija ar izsalkuša vilka alkatību, nelikdamās ne zinis par manierēm. Tagad, kad melnās cirtas bija nosegušas violetās acis un pūķa zīmi, viņa atkal izskatījās pēc parasta, nevainīga bērniņa.
Nasuada nogaidīja, līdz saprata, ka ETva ir pateikusi visu, ko gribēja teikt. Tad Andžela pamāja vārdenu pavēlniecei un kopā ar zālīšu pazinēju pa sāndurvīm izgāja no istabas, atstādamas bālo meitenīti vienu tumšās, ar audumu izklātās istabas vidū gluži kā bīstamu, milzīgas sievietes klēpī paslēptu augli, kas gaida īsto brīdi, lai nāktu pasaulē.
Pārliecinājusies, ka durvis ir cieši aizvērtas, Andžela pačukstēja: Elva tikai ēd un ēd. Mēs nespējam apmierināt viņas ēstgribu ar pašreizējām pārtikas devām. Vai jūs varētu…