- Es par to parūpēšos. Neuztraucies par ēdienu. Nasuada saberzēja rokas, it kā mēģinot izdzēst atmiņas par baisajām, draudīgajām acīm…
- Pateicos jums.
- Vai kas līdzīgs ir noticis ar vēl kādu?
Andžela papurināja galvu tik izteiksmīgi, ka sprogainie mati gluži vai lēkāja pa pleciem. Nekas tāds nav piedzīvots visā maģijas vēsturē. Es mēģināju pareģot meitenes nākotni, taču tas ir bezcerīgs muklājs jauks vārds, muklājs -, jo viņas dzīve savijas ar tik daudzām citām.
- Vai viņa ir bīstama?
- Mēs visi esam bīstami.
- Tu saprati, ko es jautāju.
Andžela paraustīja plecus. Viņa ir bīstamāka par daudziem un mazāk bīstama par citiem. Taču, ja viņa kādu nogalinās, tad tā, visticamāk, būs viņa pati. Ja Elva satiek kādu, kam draud briesmas, un Eragona burvestība iedarbojas, pirms viņa pagūst to aizkavēt, viņa ieņems nolemtā cilvēka vietu. Tāpēc Elva lielāko laika daļu pavada savā kambarī.
- Cik tālu nākotni viņa spēj paredzēt?
- Divas trīs stundas, augstākais.
Atspiedusies pret sienu, Nasuada apsvēra jaunāko sarežģījumu savā dzīvē. Ja Elvu izmantotu pareizi, viņa varētu kļūt par draudīgu ieroci. Ar viņas palīdzību es varētu izzināt pretinieku grūtības un vājās vietas, kā arī to, kas viņus gandarītu un padarītu pretimnākošākus. Briesmu gadījumā viņa varētu kalpot kā nemaldināms sargs, ja būtu jāpasargā kāds no vārdeniem, teiksim, Eragons vai Safira.
Viņu nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Man ir vajadzīgs kāds, kas viņu pieskata. Kāds, kas saprot maģiju un savā ādā jūtas gana labi, lai pretotos Elvas ietekmei… turklāt šim cilvēkam ir jābūt uzticamam un godīgam. Viņa uzreiz atmeta domu par Triānu.
Nasuada paskatījās uz Andželu. Kaut gan zālīšu pazinējas klātbūtnē īsti omulīgi nejutās, Nasuada zināja, ka Andžela palīdzējusi vārdeniem ļoti svarīgos un jutīgos jautājumos piemēram, ārstējot Eragonu, un nekad nav prasījusi nekādu atlīdzību. Nasuada nespēja iedomāties nevienu citu, kam būtu gana laika, vēlmes un prasmes pieskatīt Elvu.
- Es apzinos, vārdenu vadone sacīja, cik tas ir pārgalvīgi no manas puses, jo tu neesi manā pakļautībā un es neko nezinu par tavu dzīvi un pienākumiem, tomēr es vēlētos lūgt tev palīdzību kādā jautājumā.
- Turpiniet! Andžela pamāja ar roku.
Nasuada mirkli vilcinājās, tad izteica visu, ko bija iecerējusi. Vai tu pieskatītu ar vienu aci Elvu? Manis dēļ. Man ir…
- Protams! Turklāt pieskatīšu ar abām, kad vien būs nepieciešams. Es ļoti priecātos par iespēju papētīt meitenīti sīkāk.
- Tev nāksies ziņot man, Nasuada brīdināja.
-Ak, rozīņu maizītē paslēptais saindētais dzelksnis! Manuprāt, es tikšu ar to galā.
- Vai esam vienojušās?
- Sieva un vārds.
Nasuada, atviegloti uzelpodama, atslīga tuvējā krēslā. Kas par jucekli. Kas par muklāju. Kā Eragona pavēlniece esmu atbildīga par viņa rīcību, taču nekad nebiju iedomājusies, ka viņš būtu spējīgs uz kaut ko tik briesmīgu. Tas ir traips gan viņa, gan manam godam.
Telpu pāršalca spalgu knakšķu kārta tur Andžela izlocīja pirkstu kauliņus. Patiesi. Arī man būs kāds vārds bilstams, kad viņš atgriezīsies no Elesmēras.
Zālīšu pazinējas sejas izteiksme bija tik skarba, ka Nasuada teju nobijās. Tikai nesavaino viņu. Viņš mums vēl noderēs.
Nesolu… bet tas nebūs nekas nedziedināms.
ATGĀDINĀJUMS
Badīga vēja kauciens pamodināja Eragonu no miega. Vētra ielauzās viņa guļamkambarī, segas plandījās kā karogi, mantas lidoja pa gaisu, un lukturi sitās pret sienu. Ārā debesis klāja melni negaisa mākoņi.
Safira noskatījās, kā Eragons pieslienas stāvus, cenšoties noturēt līdzsvaru, jo koks līgojās kā kuģis bangojošā jūrā. Viņš nolieca galvu pret vēju un, turēdamies pie sienas, aizcīnījās pāri istabai, līdz nonāca pie ovālas atveres sienā, caur kuru telpā pūta brāzmainais vējš.
Eragons paskatījās pāri šūpīgās grīdas malai lejup. Likās, ka šurpu turpu viļņojas zeme. Jauneklis norija siekalas un centās nemanīt bangošanos paša vēderā.
Tad viņš sataustīja auduma pārklāja malu, ko varēja izvilkt no koka pāri atverei. Eragons jau taisījās mesties uz atveres otru pusi. Ja paslīdētu kāja, starp viņu un koka saknēm būtu vien simt pēdu brīva gaisa.
Pagaidi, Safira sacīja.
Viņa nokāpa no zemā paaugstinājuma, uz kura gulēja, un nolaida asti tā, lai Eragons varētu to izmantot kā margas.
Turēdams pārklāju vienā rokā un tas prasīja sasprindzināt visus spēkus -, Eragons izmantoja dzelkšņu rindu uz Safiras astes, lai pārvilktos līdz atveres otrai pusei. Ticis tik tālu, viņš satvēra audumu ar abām rokām un iespieda tā malu paredzētajā gropē.
Istabā valdīja klusums.
Vējš iepūta auduma gabalā, taču nelikās, ka tas varētu pārplīst. Eragons pabakstīja ar pirkstu: audums bija nostiepts kā bungu āda.
Elfu prasmes ir satriecošas, viņš sacīja.
Safira pielieca galvu un, pacēlusi to pret griestiem, ieklausījās. Vajadzētu aizvērt ari darbistabu, citādi vētra to izpostīs.
Kāpjot augšup pa kāpnēm, koks pamatīgi šūpojās. Eragonam saļodzījās kāja, un viņš stipri sadauzīja ceļgalu.
Nolādēts! jauneklis norūca.
Darbistabā gaisā virpuļoja papīri un spalvaskāti, it kā tiem būtu izauguši spārni. Aizklājis ar rokām galvu, Eragons metās viesulī. Kad viņam trāpīja spalvu asie gali, likās, it kā kāds viņu sāpīgi apmētātu ar sīkiem akmentiņiem.
Eragonam nācās papūlēties, lai aizvilktu atveri bez Safiras palīdzības. Mirklī, kad viņš to bija paveicis, muguru pāršķēla sāpes bezgalīgas, apdullinošas sāpes.
Jauneklis iekliedzās, un balss pēkšņi aizlūza no kliedziena spēka. Acu priekšā pazibēja sarkani un dzelteni plankumi, tad tie sakusa melnā šķidrautā un Eragons novēlās uz sāniem. Viņš dzirdēja, kā lejā bezspēcībā iekaucas Safira kāpņu telpa bija pārāk šaura, bet vējš ārā pārāk spēcīgs, lai pūķis nokļūtu līdz Jātniekam. Saikne ar Safiru atslāba. Viņš ļāvās apkārt valdošajai tumsai, lai tā atbrīvotu viņu no briesmīgajām sāpēm.
Eragons pamodās ar skābenu garšu mutē. Viņš nezināja, cik ilgi bija nogulējis uz grīdas, taču roku un kāju muskuļi bija notirpuši no savilkšanās ciešā kamoliņā. Vētra vēl arvien tricināja koku, turklāt tagad to pavadīja lietus dārdoņa, kas likās sitamies vienā ritmā ar viņa sirdi.
Safira?…
Es esmu tepat. Vai spēsi nokāpt lejā ?
Mēģināšu.
Eragons jutās pārāk vārgs, lai nostāvētu uz grīļīgās grīdas, tāpēc aizrāpoja līdz kāpnēm un pakāpienu pa pakāpienam vēlās lejup, katru reizi sāpēs saviebdamies. Pusceļā viņu sagaidīja Safira, kas, iebāzusi galvu un kaklu tik tālu ejā, cik spēja, izmisumā plosīja koku.
Mans mazais. No pūķa mutes pašāvās milzīga mēle, un tās asais gals skāra Jātnieka roku. Viņš pasmaidīja. Tad pūķis izlieca kaklu un mēģināja pavilkt galvu atpakaļ, bet nespēja to pat izkustināt.
Kas notika?
Esmu iesprūdusi.
Tu esi… Eragons nespēja novaldīties. Lai gan sāpēja visas maliņas, viņš iesmējās. Abu stāvoklis bija pārāk nejēdzīgs.
Safira nošņācās un sasprindzināja vareno ķermeni. Koks nodrebēja, un Eragons novēlās uz sāniem. Pūķis elsodams saļima. Klau, nesēdi tur, smīnēdams kā pārgudra lapsa! Palīdzi man!
Apspiezdams vēlmi iesmieties, viņš atbalstīja kāju pret pūķa degunu un grūda to tik stipri, cik uzdrīkstējās, bet Safira tikmēr mētājās un locījās, mēģinot atbrīvoties.