Viņš juta prātā arī Safiru pūķis izstaroja bažas, gaidot, kad Jātnieks viņu ievēros. Kā tu spēj to turpināt? Safira pukojās. Sāpes tevi iznicinās.
Pūķa šaubas sašķobīja Eragona gara spēka beidzamās atliekas. Safira nekad iepriekš nebija bažījusies par to, ka viņam iecerētais varētu neizdoties, nedz Drasleonā, nedz Gileadā, nedz Farthendurā, lai arī kādas briesmas viņiem draudētu. Pūķa pārliecība deva Eragonam drosmi. Tagad viņš bija patiesi nobijies.
Tev jādomā par mācībām, jauneklis sacīja.
Man ir jādomā par tevi.
Liec mani mierā! Eragons uzšņāca viņai kā ievainots dzīvnieks, kas vēlas laizīt savas brūces klusumā un tumsā. Safira apklusa, atstādama atvērtu vien sīku saiknes stīdziņu tik vien, lai viņš neskaidri nojaustu, ka Glēdrs māca viņai par ugunspuķi, kas pūķiem jākošļā, lai uzlabotu gremošanu.
Eragons notrausa dubļus no matiem, tad izspļāva asiņu kamolu. Sakodu mēli.
Oromiss pamāja, it kā būtu ko tādu paredzējis. Vai man to sadziedēt?
-Nē.
- Lieliski. Saved kārtībā zobenu, tad nomazgājies un dodies uz celmu pļaviņā, lai klausītos meža domas. Noklausies un, kad vairs neko nedzirdēsi, atgriezies, lai izstāstītu man, ko būsi uzzinājis.
- Jā, skolotāj.
Sēdēdams uz celma, Eragons aptvēra, ka domu un jūtu vētra neļauj viņam pienācīgi sakopot uzmanību, lai atvērtu prātu un sajustu klajumā mītošās radības. Turklāt šobrīd tas viņu nesaistīja.
Tomēr apkārtnes miers pamazām izkliedēja aizvainojumu, apjukumu un spītīgās dusmas. Tas nepadarīja Eragonu laimīgu, taču atnesa zināmu fatālistisku samierināšanos. Tāds nu ir mans liktenis, tāpēc labāk pie tā pierast, jo drīzā nākotnē uz labu nekas nemainīsies.
Pēc stundas ceturkšņa jaunekļa maņas atguva ierasto asumu un viņš atsāka pētīt vakar atklāto sarkano skudru pūzni. Ņemot vērā Oromisa norādi, jauneklis centās aptvert arī visu pārējo, kas notika klajumā.
Šis tas Eragonam izdevās gluži labi. Ja viņš atbrīvojās un ļāva paša būtībai uzsūkt svārstības, ko izraisīja visi apkārtējie saprāti, viņa galvā uzbangoja attēlu un sajūtu tūkstoši, žiglos skaņas un krāsas, taustes un smaržas, sāpju un baudas zibšņos nomainīdami cits citu. Informācijas apjoms bija milzīgs. Ieraduma dēļ jaunekļa prāts no tēlu straumes paķēra te vienu, te citu detaļu, izslēgdams visas pārējās, līdz viņš pamanīja kļūmi un piespieda sevi atgriezties pasīvas uztveres stāvoklī. Šie uzmanības atplūdi viņu pārņēma ik pēc dažām sekundēm.
Par spīti tiem, viņš spēja pilnveidot savu izpratni par skudru pasauli. Eragons sāka aptvert katras skudras lomu pūznī, kad saprata, ka milzīgā skudra pazemes midzeņa vidū ik pa minūtei dēj oliņas tātad tai vajadzēja būt sieviešu dzimuma. Izsekojot sarkano skudru pulciņam ceļā augšup pa mežrozītes stiebru, Eragons ļoti spilgti piedzīvoja kāda skudru ienaidnieka uzbrukumu no lapas apakšas izšāvās kaut kas un nogalināja vienu no skudrām, kuras viņš vēroja. Jauneklim bija grūti nojaust, kas īsti šis radījums bija, jo skudras redzēja tikai atsevišķas tā ķermeņa daļas, turklāt kukaiņi vairāk paļāvās uz ožu, nevis redzi. Ja skudru vietā būtu cilvēki, viņš uzbrucēju būtu mēģinājis aprakstīt kā baisu pūķa lieluma nezvēru, kura žokli likās milzīgi kā Teirmas nolaižamo vārtu pīķi un kurš spēja pārvietoties ar vēja ātrumu.
Skudras ielenca briesmoni kā zirgupuiši, kas gūsta izbēgušu zirgu. Tās cita pēc citas bezbailīgi metās uz priekšu, kozdamas briesmoņa punainajās kājās un atraudamās atpakaļ mirklī, pirms sīkaļu satvēra briesmoņa dzelžainās spīles. Aplenkuma lokam pievienojās arvien vairāk un vairāk skudru. Tās darbojās kopīgi, lai pieveiktu uzbrucēju, neatkāpdamās ne soli, kaut gan milzenis divas skudras pamanījās noķert un nogalināt, bet vairākas citas novēlās no zara zemē.
Tā bija izmisīga kauja: nedz viena, nedz otra puse nevēlējās piekāpties ne par mata tiesu. No briesmīgas nāves cīnītājus varēja glābt vien bēgšana vai uzvara. Eragons vēroja sadursmi, elpu aizturējis. Jaunekli izbrīnīja skudru bezbailība, tas, kā tās turpināja cīnīties par spīti ievainojumiem, kas jebkuru cilvēku būtu padarījuši rīkoties nespējīgu. Par tādiem varoņdarbiem vajadzētu sacerēt dziesmas un dziedāt visā karalistē.
Eragons tā aizrāvās ar cīniņa vērošanu, ka tad, kad skudras galu galā guva virsroku, viņš sajūsmā iekliedzās tik skaļi, ka no ligzdām tuvējos kokos gaisā uzspurdza putni.
Ziņkāres pārņemts, Eragons atgriezās ķermenī un piegāja pie mežrozīšu krūma, lai savām acīm aplūkotu briesmoni. Viņš ieraudzīja parastu brūnu zirnekli ar kamolā savilktām kājām, kuru skudru pūlītis stiepa uz pūzni notiesāšanai.
Satriecoši.
Viņš jau grasījās doties projām no klajuma, kad aptvēra, ka atkal bija zaudējis vērību un piemirsis sekot pārējiem neskaitāmi daudzajiem kukaiņiem un dzīvniekiem, kas mita klajumā. Jauneklis aizvēra acis un izšāvās cauri vairāku desmitu radību prātiem, cenzdamies iegaumēt pēc iespējas vairāk saistošu sīkumu. Tie bija vājš ilgstošu novērojumu aizvietotājs, taču viņš bija izsalcis un skolotāja dotā stunda arī bija pagājusi.
Kad Eragons atgriezās pie Oromisa namiņa, elfs vaicāja: Ko uzzināji šoreiz?
- Skolotāj, es varētu dienu un nakti nākamo divdesmit gadu garumā sēdēt uz celma, bet ari tad es nezinātu visu, kas notiek mežā.
Oromiss pacēla vienu no uzacīm. Tu esi šo to sapratis. Pēc tam kad Eragons izstāstīja, ko bija pieredzējis, Oromiss secināja: Domāju, ar to tomēr ir par maz. Tev, Eragon, ir jāstrādā cītīgāk. Es zinu, ka tu to spēj. Tu esi saprātīgs un neatlaidīgs, tev ir dotības, lai kļūtu par dižu Jātnieku. Lai cik grūti tas liktos, tev jāiemācās aizmirst par satraukumiem un bailēm, kas tevi māc, lai visu uzmanību pievērstu uzdotajam. Atrodi mieru sevī un ļauj, lai tava rīcība izrietētu no šīs sajūtas.
- Es daru visu, ko spēju.
- Nē, tas nav viss. Tu pats jutīsi, kad būsi izdarījis visu iespējamo. Elfs domīgi apklusa. Iespējams, tev veiktos labāk, ja tu varētu sacensties ar otru mācekli… Es par to padomāšu.
Oromiss izņēma no skapīšiem svaigi ceptas maizes klaipu, lazdu riekstu sviesta podiņu to elfi izmantoja sviesta vietā un pāris bļodiņu, kurās viņš iesmēla dārzeņu sautējumu, kas virda katlā virs stūra pavardā kvēlošajām oglēm.
Eragons ar nepatiku palūkojās uz sautējumu viņam elfu ēdiens bija noriebies kā rūgta nāve. Viņam kārojās gaļas, zivju vai medījuma, kaut kā sātīga, kur iecirst zobus, nevis bezgalīga augu klāsta. Skolotāj, jauneklis iejautājās, lai izkliedētu nelāgās domas, kāpēc tu liec man meditēt? Vai tikai tāpēc, lai es saprastu dzīvnieku un kukaiņu gaitas, vai arī tajā slēpjas kas vairāk?
- Vai tu nespēj iedomāties citu iemeslu? Kad Eragons papurināja galvu, Oromiss nopūtās. Tas notiek ar katru manu jauno mācekli, un jo īpaši ar cilvēkiem; prāts ir beidzamais muskulis, kuru viņi vingrina vai lieto, turklāt arī nekādā augstā vērtē tas netiek turēts. Pavaicā viņiem par zobena mācību, un viņi atcerēsies katru cirtienu, ko izmantojuši divcīņā pirms mēneša, bet atliek lūgt atrisināt kādu uzdevumu vai savirknēt vārdus saprātīgā atziņā, un… man jāpriecājas, ja atbilde nav tukša blenšana. Tu esi jaunienācējs gramārijas pasaulē tā pareizi sauc maģiju -, taču tev jāsāk apzināties tās lietošanas iespējamās sekas.
- Proti?
- Uz mirkli iedomājies, ka tu esi Galbatorikss un ka tavā rīcībā ir karapulki, zelts, burvestības un viss pārējais. Vārdeni ar jauna Pūķa Jātnieka palīdzību ir sakāvuši tavu urgļu armiju. Tu zini, ka viņu vismaz daļēji ir apmācījis Broms, viens no taviem bīstamākajiem un nesamierināmākajiem ienaidniekiem. Tev ir ziņas, ka ienaidnieki pulcina spēkus Surdā, lai, iespējams, iebruktu tavā Impērijā. Ņemot to visu vērā, kāds, tavuprāt, būtu vienkāršākais visu šo draudu novēršanas veids, ja pieņemam, ka tu pats kaujā nedosies.