Pārdomādams uzdoto jautājumu, Eragons apmaisīja sautējumu, lai tas ātrāk atdzistu. Manuprāt, viņš lēnām sacīja, visvienkāršāk būtu apmācīt burvju vienības tiem pat nevajadzētu būt pārāk vareniem, likt tiem zvērēt man uzticību senvalodā, tad iesūtīt tos Surdā, lai viņi traucētu vārdenu pūliņiem, saindētu akas, noslepkavotu Nasuadu, karali Orinu un citus pretošanās kustības vadoņus.
- Un kāpēc Galbatorikss to līdz šim brīdim nav izdarījis?
- Jo līdz šim brīdim Surda viņu neinteresēja, bet vārdeni gadu desmitiem ilgi mitinājās Farthendurā, kur viņi varēja pārbaudīt katru jaunpienācēju, vai tā prātā neslēpjas ļauni nodomi. Tagad Surdā tas nav iespējams, jo valsts ir pārāk plaša un iedzīvotāju pārāk daudz.
- Mani secinājumi bija tieši tādi paši, Oromiss noteica. Ja vien Galbatorikss nepametīs savu midzeni Urubaenā, vislielākās briesmas vārdenu karagājiena laikā tev, visticamāk, draudēs no citiem maģijas lietotājiem. Tu ne sliktāk par mani zini, cik grūti ir aizsargāties no burvestībām, īpaši, ja ienaidnieks senvalodā zvērējis tevi par katru cenu nogalināt. Tāpēc tā vietā, lai vispirms mēģinātu iebrukt tavā prātā, šāds burvis vienkārši raidītu pret tevi nāvējošu lāstu, tiesa gan mirklī pirms bojāejas tu vēl spētu atbildēt ar to pašu. Tomēr ir viens "bet" tu nevari satriekt savu slepkavu, ja nezini, kurš tas ir un kur atrodas.
- Tātad reizēm nemaz nav nepieciešams iebrukt pretinieka prātā?
- Reizēm, tomēr tas ir risks, no kura vajadzētu vairīties. Oromiss apklusa, lai iestrēbtu pāris karošu sautējuma. Tagad, lai izprastu šīs mūsu sarunas būtību, gribu tev vaicāt kā tu aizsargāsies no nezināmiem ienaidniekiem, kuri spēj ignorēt jebkādus reālus drošības pasākumus un nogalina ar klusi nomurminātu vārdu?
- Es nezinu, ja vien… Eragons saminstinājās un tad pasmaidīja. Ja vien es neuztvertu visu apkārtējo cilvēku apziņu. Tad es spētu sajust, ja kāds vēlētu man ļaunu.
Izskatījās, ka Oromisu jaunekļa atbilde ir iepriecinājusi. Tieši tā, Eragon-finiarel. Un tā arī ir atbilde uz tavu jautājumu. Meditācija māca tavam prātam atklāt un izmantot spraugas tavu pretinieku prāta bruņojumā, lai cik niecīgas tās būtu.
- Bet vai tad cits maģijas lietotājs nejutīs, ja es pieskaršos viņa prātam?
- Tiesa, viņi zinās, taču vairums cilvēku to nemanīs. Bet, kas attiecas uz magiem, viņi to zinās, bet baidīsies tikt atklāti, tāpēc bailēs pastiprinās savu prāta aizsardzību, un tieši tāpēc tu viņus pamanīsi.
- Vai nav bīstami atstāt apziņu neaizsargātu? Ja man uzbruktu garīgi, mani viegli varētu sakaut.
- Tas ir mazāk bīstami nekā klīst pa pasauli aklam.
Eragons pamāja. Iegrimis domās, viņš sāka ritmiski klaudzināt ar karoti pa bļodu, tad sacīja: Kaut kas te nav kārtībā.
- Vai tiešām? Paskaidro.
- Kā tad ar ļaužu privātumu? Broms mani mācīja nekad nelauzties otra cilvēka prātā, ja vien tas nav absolūti nepieciešami… Laikam man īsti nepatīk doma par lūrēšanu citu cilvēku noslēpumos… tajos noslēpumos, ko ikvienam ir tiesības paturēt pie sevis. Viņš piešķieba galvu. Kāpēc gan Broms man to visu neizstāstīja, ja reiz tas ir tik svarīgi? Kāpēc viņš pats to man neiemācīja?
- Broms tev izstāstīja to, Oromiss sacīja, kas tev bija jāzina noteiktos apstākļos. Iegrimšana prātu jūrā var izraisīt atkarību, jo īpaši tad, ja cilvēkam ir ļaunprātīga daba vai viņš raujas pie varas. Jātnieku mācekļiem to nemācījām lai gan mēs likām tiem meditēt visas apmācības laikā, tāpat kā to darīsi tu, iekams nebijām pilnīgi pārliecināti, ka viņi ir gana nobrieduši, lai neļautos kārdinājumam.
Tas ir privātuma pārkāpums, elfs atzina, un šādā veidā tu uzzināsi daudz ko tādu, ko nekad neesi vēlējies uzzināt. Tomēr tas ir nepieciešams tevis paša drošībai un vārdenu mērķu sasniegšanai. Es to varu apgalvot no savas pieredzes, turklāt esmu vērojis, kā citi Jātnieki piedzīvo to pašu, šī prasme labāk par jebko citu palīdzēs tev saprast, kas tad īsti virza cilvēkus. Un izpratne dzemdina iejūtību un līdzcietību pat pret nejaukāko ubagu Alagēzijas nemīlīgākajā pilsētā.
Kādu brīdi viņi klusēdami ēda, tad Oromiss pavaicāja: Vai vari man nosaukt svarīgāko prāta rīku, kas kādam var piederēt?
Tas bija ļoti nopietns jautājums, tāpēc Eragons tikai pēc krietna pārdomu brīža atbildēja: Apņēmība.
Oromiss ar garajiem, baltajiem pirkstiem pārlauza maizes klaipu uz pusēm. Es spēju saprast, kāpēc tu nonāci pie šāda secinājuma, apņēmība tev ir lieti noderējusi ceļojumu laikā -, tomēr tā nav pareizā atbilde. Es vaicāju par rīku, kas vislabāk der, lai noteiktos apstākļos izvēlētos vispareizāko rīcību. Apņēmību mēs varam sastapt neattapīgos un glupos cilvēkos tikpat bieži kā gudros un apgarotos. Tātad apņēmība nav tas, ko mēs meklējam.
Šoreiz Eragons pievērsās jautājumam kā atjautības uzdevumam viņš saskaitīja zilbju skaitu frāzē, izrunāja vārdus skaļi, lai noskaidrotu, vai tajos ir kādas atskaņas, un mēģināja atklāt to slēpto nozīmi. Diemžēl atjautības uzdevumu risināšanā viņa spējas bija knapi viduvējas pat Kārvahallas gadskārtējā atjautības uzdevumu sacensībā viņš nekad nebija ieņēmis augstas vietas. Eragons domāja pārāk burtiski, lai atrisinātu uzdevumus, ar kuriem iepriekš nebija saskāries, tās acīmredzot bija Garova praktiskās audzināšanas sekas.
- Gudrība, viņš beidzot sacīja. Gudrība ir svarīgākais rīks, kas var būt cilvēka rīcībā.
- Prātīgs minējums, tomēr atkal kļūdains. Atbilde ir loģika. Vai, citiem vārdiem, spēja spriest analītiski. Ja to izmanto pareizi, loģika aizstās gudrības trūkumu, jo gudrību var iegūt, tikai gadu gaitā krājot pieredzi.
Eragons sarauca pieri. Jā, bet vai tad laba sirds nav svarīgāka par loģiku? Tīra loģika var novest pie morāli nepieņemamiem secinājumiem, taču, ja tu esi tikumīgs un taisnīgs, tu nevarēsi rīkoties apkaunojoši.
Oromisa lūpas savilkās smaidā tik plānā kā nazis. Tu jauc divas dažādas lietas. Es vēlējos zināt, kas ir lietderīgākais rīks, kas var būt cilvēka rīcībā neatkarīgi no tā, vai viņš ir labs vai ļauns. Es piekrītu, ka tikumīga daba ir svarīga,"tomēr uzskatu: ja būtu jāizvēlas dot cilvēkam cēlu raksturu vai iemācīt viņam skaidri domāt es izvēlētos skaidru domāšanu. Pārāk daudz nelaimju šajā pasaulē izraisa cilvēki ar cēlu dabu un izplūdušu prātu.
Pagātnē ir neskaitāmi piemēri, Oromiss atgādināja, kad cilvēki, uzskatot, ka dara labu, šo cēlo mērķu dēļ pastrādājuši baisus noziegumus. Atceries, Eragon, neviens neuzskata sevi par ļaundari, un retais atzīst, ka pieņemtais lēmums ir bijis kļūdains. Pat tad, ja cilvēkam paša izvēle nepatīk, viņš turas pie tās, jo pat nelāgākajos apstākļos viņš uzskatīs, ka tā attiecīgajā brīdī bijusi labākā iespējamā izvēle.
Tas, ka tu esi lāga cilvēks, elfs sprieda, vēl nenozīmē, ka tu rīkosies pareizi, tāpēc mums jāatgriežas pie vienīgā, kas mūs spēj pasargāt no demagogiem, krāpniekiem un pūļa neprāta. Mūsu drošākais ceļvedis cauri dzīves neparedzamajām zemūdens klintīm ir skaidra un argumentēta domāšana. Loģika tevi nekad nepievils, ja vien tu neapzinies vai tīši neliecies zinis par savas rīcības sekām.