- Ja reiz elfi ir tik loģiski, Eragons sacīja, tad jums ļoti viegli jāvienojas par jebkuru jautājumu.
- Nebūt ne, Oromiss iebilda. Tāpat kā katrā rasē, arī starp mums valda dažādi uzskati, tāpēc mēs bieži pat identiskās situācijās nonākam pie pretrunīgiem secinājumiem. Pie secinājumiem, es varu piebilst, kas šķiet pilnīgi loģiski no katra atsevišķa elfa viedokļa. Un, kaut gan man ir kauns to atzīt, ne visi elfi pienācīgi vingrina savu prātu.
- Kā tu grasies man iemācīt šo loģiku?
Oromisa smaids kļuva platāks. Ar vecāko un iedarbīgāko paņēmienu ar sarunām. Es tev uzdošu jautājumu, tu uz to atbildēsi un aizstāvēsi savu viedokli. Elfs pagaidīja, kamēr Eragons ielej sev vēl kausiņu sautējuma. Piemēram, kāpēc tu cīnies pret Impēriju?
Pēkšņā sarunas priekšmeta maiņa pārsteidza Eragonu nesagatavotu. Viņam bija sajūta, ka Oromiss visas sarunas laikā apzināti virzījis viņu uz šo jautājumu. Es jau teicu lai, pirmkārt, palīdzētu tiem, kas smok zem Galbatoriksa jūga, un, otrkārt, es pats vēlos viņam atriebties.
- Tātad tu cīnies humānu mērķu dēļ?
- Kā tu to domā?
- Proti, tu cīnies, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem Galbatorikss ir nodarījis pāri, un lai gādātu, ka viņi vairs necieš.
- Tieši tā, Eragons apstiprināja.
- Ak, manu jauno Jātniek, tad atbildi man uz šādu jautājumu: vai tad tavs karš pret Galbatoriksu neradīs vairāk ciešanu nekā novērsīs? Vairums Impērijas iemītnieku dzīvo vienkāršu, lietderīgu dzīvi, valdnieka neprāta neskarti. Kā tu attaisnosi iebrukumu viņu valstī, viņu māju izpostīšanu, viņu dēlu un meitu nogalināšanu?
Eragons palika sēžam pārsteigumā pavērtu muti kā gan Oromiss varēja uzdot šādu jautājumu? Galbatorikss taču bija ļaunuma iemiesojums. Taču vēl vairāk jaunekli pārsteidza nespēja viegli rast atbildi. Eragons zināja, ka viņam ir taisnība, bet kā gan lai to pierāda? Vai tad tu neuzskati, ka Galbatoriksu vajadzētu gāzt no troņa?
- Jautājums nav par to.
- Vai tad attaisnojums nav Galbatoriksa despotisms? Eragons uzstāja. Kaut vai tas, ko viņš nodarīja Jātniekiem.
Pamērcējis maizi sautējumā, Oromiss turpināja maltīti, ļaudams Eragonam pukoties klusumā. Pabeidzis ēst, elfs sakrustoja rokas klēpī un vaicāja: Vai es tevi sadusmoju?
- Sadusmoji gan.
- Skaidrs. Labi, tad nu turpini prātot par šo jautājumu, līdz radīsi atbildi. Un ceru, ka tā būs pārliecinoša atbilde.
MELNAIS DIŽTĪTENIS
Abi nokopa galdu un traukus iznesa ārā pie mājas, kur noberza tos ar smiltīm. Oromiss sadrupināja atlikušo maizi un izbārstīja zemē putniem, tad viņi atgriezās istabā.
Oromiss sarūpēja spalvas un tinti, un viņi atkal ķērās pie Liduen Kvaedhi, senvalodas rakstītā paveida, kas bija krietni izsmalcinātāks par cilvēku vai rūķu rūnām. Eragons iegrima savādo zīmju pasaulē, laimīgs, ka šajā nodarbībā nebija nepieciešams nekas vairāk par mehānisku iekalšanu.
Kad viņi bija aizvadījuši vairākas stundas, nolīkuši pār papīra lapām, Oromiss pamāja ar roku un teica: Būs gana. Turpināsim rīt. Eragons atliecās atpakaļ un izapļoja plecus, bet Oromiss tikmēr no padziļinājumiem sienās izvilka piecus vīstokļus. Divi no tiem ir senvalodā, pārējie trīs tavā dzimtajā mēlē. Vīstokļi tev palīdzēs labāk apgūt abus alfabētus, tāpat sniegs vērtīgu informāciju, kuras skandēšana man aizņemtu pārāk daudz laika.
- Skandēšana?
Ar nekļūdīgu precizitāti Oromisa rokas pašāvās un izvilka no sienas vēl vienu īpaši resnu vīstokli. Elfs to pievienoja piramīdai, ko Eragons turēja rokās. Šī ir vārdnīca. Šaubos, vai spēsi, bet mēģini to izlasīt no viena gala līdz otram.
Kad elfs pavēra durvis, izlaizdams Eragonu no mājas, jauneklis ierunājās: Skolotāj?
- Jā, Eragon?
- Kad mēs sāksim apgūt maģiju?
Oromiss ar vienu roku atspiedās pret durvju aiļu, saļimdams, it kā būtu zaudējis gribu noturēties stāvus. Tad viņš nopūtās un teica: Tev, Eragon, ir jāuzticas man, es virzīšu tavu apmācību, cik labi spēšu. Lai gan, šķiet, būtu muļķīgi to atlikt uz vēlāku laiku. Atstāj vīstokļus uz galda un nāc man līdzi ieskatīsimies gramārijas noslēpumos.
Stāvēdams zālienā mājas priekšā, Oromiss pavērās tālē aiz Telnēras kraujas. Elfs stāvēja ar muguru pret Eragonu, iepletis
kājas un rokas saņēmis uz krustiem. Neatskatoties viņš vaicāja: Kas ir maģija?
Enerģijas pārveide, izmantojot senvalodu.
Oromiss atbildēja pēc klusuma brīža. Ja skaidro burtiski, tev ir taisnība, un daudzi, kas niekojas ar buramvārdiem, nekad neko vairāk arī nesaprot. Taču tava definīcija neskar maģijas būtību. Maģija ir domāšanas māksla, nevis spēka vai valodas māksla tu jau zini, ka ierobežots vārdu krājums nekavē maģijas izmantošanu. Tāpat kā viss cits, kas tev jāapgūst, arī maģija balstās uz sakārtotu prātu.
Broms neievēroja ierasto apmācības secību, Oromiss skaidroja, un neņēma vērā gramārijas smalkumus, lai tu apgūtu prasmes, kas tev bija nepieciešamas izdzīvošanai. Arī man ir jāmaina apmācības kārtība, lai lielāku uzmanību pievērstu prasmēm, kuras tev, visticamāk, noderēs drīzajās kaujās. Tiesa, Broms tev iemācīja maģijas mehāniskos paņēmienus, bet es tev palīdzēšu apgūt tās smalkākos pielietojumus, tos noslēpumus, kurus parasti mācīja tikai gudrākajiem Jātniekiem: kā nogalināt, netērējot vairāk enerģijas, cik nepieciešams, lai pakustinātu pirkstu; paņēmienu, kas ļauj vienā acumirklī pārcelt kādu priekšmetu no vienas vietas uz otru; buramvārdus, kas tev palīdzēs noteikt indi ēdienā un dzērienā; pieredzēšanas paņēmienu, kas ļauj tev ne vien redzēt, bet arī dzirdēt; to, kā uzsūkt enerģiju no apkārtnes, lai taupītu savējo, kā arī visus iespējamos veidus, kā daudzkāršot spēkus.
Šie paņēmieni ir enerģijas pilni un bīstami, tos nekad nemācīja jaunajiem Jātniekiem tādiem kā tu, taču apstākļi paģēr, lai es tos tev atklāju. Tomēr es paļaujos, ka tu tos izmantosi, kā pienākas. Pacēlis labo roku pie sāniem, savilcis plaukstu kā putna nagus, Oromiss iesaucās: -Adurna!
Eragons vēroja, kā no strauta savēlās ūdens lode un pa gaisu aizslīdēja līdz Oromisa izstieptajiem pirkstiem.
Straume zem koku zariem likās tumši brūna, taču no ūdens uzburtā lode bija bezkrāsaina kā stikls. Tajā lēnām peldēja sūnu, smilšu un vēl citi nenosakāmas izcelsmes krikumi.
Vēl arvien raudzīdamies uz apvārsni, Oromiss uzsauca: Ķer! Viņš pasvieda lodi pāri plecam uz Eragona pusi.
Jauneklis mēģināja noķert bumbu, taču, tikko tā pieskārās viņam, ūdens zaudēja savilkšanās spēku un izšķīda pret krūtīm.
- Ķer to ar maģijas palīdzību, Oromiss pamācīja. Tad atkal iesaucās: Adurna! Un no strauta virsmas vēlreiz pacēlās ūdens sfēra un nolaidās uz elfa rokas kājDieradināts vanags, kas paklausa saimniekam.
Šoreiz Oromiss svieda lodi bez brīdinājuma. Taču Eragons bija sagatavojies un sagaidīja to ar vārdiem: Reisa du adurna, vienlaikus paceldams bumbai pretī roku. Ūdens lode apstājās mata tiesu no plaukstas.
- Ne pārāk veikla vārdu izvēle, Oromiss sacīja, tomēr burvestība nostrādāja.
Eragons pasmaidīja un nočukstēja: Thrjsta.
Lode mainīja kustības virzienu un aizšāvās Oromisa sirmās galvas virzienā, taču nepiezemējās tur, kur Eragons bija iecerējis, tā pašāvās garām elfam, apmeta loku un ar milzīgu paātrinājumu lidoja atpakaļ Eragona virzienā.
Ūdens izrādījās ciets un smags kā pulēts marmors, kad tas trāpīja Eragonam, ar dobju būkšķi atsizdamies pret jaunekļa pieri. Blieziens notrieca viņu zemē. Jauneklis mirkli gulēja apdullis, mirkšķinādams acis, bet debesīs tikmēr ņirbēja pulsējošas gaismiņas.