- Tāpēc, ka man nepatīk sākt dienu* ar trauksmi un zobenu cilāšanu. Viņš paskatījās uz Eragonu, tad piekāpās un piebilda: Un arī tāpēc, ka tev būtu labi iepazīties ar citiem mūsu pilsētas iemītniekiem. Es neesmu vienīgais savas rases pārstāvis. Bet gana par to! Skaties, viņi tuvojas.
Pūķi slīdēja pāri saules plakanajam aplim. Pirmais, gaisam vaidot, lidoja Glēdrs, pirms nolaišanās zālē ar savu vareno stāvu aizsegdams teju pusi debesjuma. Piezemējies viņš salocīja zeltītos spārnus. Mirklīti pēc viņa nolaidās arī Safira, ātra un žigla, gluži kā zvirbulis līdzās ērglim.
Tāpat kā no rīta Oromiss un Glēdrs uzdeva vairākus jautājumus, lai pārliecinātos, ka Eragons un Safira sekojuši viens otra nodarbībām. Brīžam saikne bija pārtrūkusi, tomēr, sadarbojoties un apmainoties ar informāciju savā starpā, viņi spēja atbildēt uz visiem jautājumiem. Vienīgais klupšanas akmens bija svešā valoda, kurā viņiem lūdza sazināties.
Labāk, pēc iztaujāšanas noducināja Glēdrs. Krietni labāk. Viņš pagriezās, lai uzmestu skatienu Eragonam. Tev drīz būs jāsāk apmācības kopā ar mani.
- Protams, Skulblaka.
Vecais pūķis nosprauslojās un aizčāpoja pie Oromisa. Brīžam Glēdram nācās zaudētā locekļa dēļ palēkties ar veselo priekškāju. Pašāvusies uz priekšu, Safira iekampa Glēdra astes galā, pasviezdama to gaisā ar strauju galvas kustību, kādu viņa reizēm izmantoja, lai pārlauztu kaklu nomedītam briedim. Kad Glēdrs apsviedās uz riņķi un nošņakstināja milzīgos ilkņus sprīža tiesu no Safiras kakla, nemiera cēlēja atsprāga atpakaļ.
Eragons saviebās un mazliet par vēlu aizsedza ausis, lai pasargātu tās no Glēdra rēciena. Glēdra straujā un izteiksmīgā rīcība liecināja, ka šī nav pirmā reize, kad Safira viņu kaitina. Taču nožēlas vietā Eragons savā pūķī sajuta teju aklu pieķeršanos otram pūķim un satrauktu rotaļīgumu. Safira izturējās kā bērns, kam parādījusies jauna spēļmantiņa.
Safira, uzvedies piedienīgi! Oromiss uzsauca. Zilais pūķis palēca pāris soļu atpakaļ un apsēdās uz pakaļkājām, taču viņas izteiksmē nemanīja ne mazāko vainas izjūtu. Eragons nomurmināja vārgu atvainošanos, bet Oromiss pamāja ar roku, noteikdams: Pazūdiet, jūs abi!
Eragons uzrausās Safirai mugurā. Jauneklim nācās paskubināt pūķi pacelties spārnos. Safira uzstāja, ka apmetīs trīs lokus pāri pļaviņai. Tikai tad Eragonam izdevās piedabūt pūķi pagriezties uz Elesmēras pusi.
Kas tev uznāca, kāpēc tu viņam iekodi? viņš jautāja. Eragonam likās, ka viņš nojauš iemeslu, taču vēlējās, lai pūķis to apstiprina.
Es tikai spēlējos.
Tai vajadzēja būt patiesībai, jo viņi sarunājās senvalodā, tomēr jauneklim bija aizdomas, ka tā ir vien daļiņa no kādas lielākas patiesības. Skaidrs. Un kas tā bija par spēli? Pūķis zem viņa saspringa. Tu aizmirsti savu pienākumu. Tā… Viņš brīdi meklēja īsto vārdu. Nespēdams to atrast, viņš pārgāja uz dzimto valodu: Izaicinot Glēdru, tu novērs viņa, Oromisa un manu uzmanību un kavē to, kas mums kopā jāpaveic. Iepriekš tu nekad neesi bijusi tik bezrūpīga.
Nemēģini kļūt par manu sirdsapziņu.
Tad Eragons iesmējās, pirmajā mirklī nelikdamies ne zinis, ka sēž augstu mākoņos. Jātnieks parāvās sāņus tik spēji, ka teju nokrita no pūķa pleciem. Ak, kāda smalka sagadīšanās pēc tām neskaitāmajām reizēm, kad tu mani esi pamācījusi, kā pareizi rīkoties. Es, Safira, esmu tava sirdsapziņa, tāpat kā tu esi manējā. Pagātnē tev ir bijis iemesls strostēt un brīdināt mani, un tagad man ir jārīkojas tieši tāpat: beidz kacināt Glēdru ar saviem uzmanības pierādījumiem.
Pūķis klusēja.
Safira?
Es tevi dzirdu.
Cerams.
Pēc neilga klusuma brīža Safira apvaicājās: Divas lēkmes vienā dienā ? Kā tu jūties ?
Vārīgs kā jēla ola. Viņš saviebās. Dala smeldzes laikam ir no Rimgara un zobena apmācības, bet lielais vairums, šķiet, ir lēkmju sekas. Tās ir kā inde, kas vājina muskuļus un aizmiglo prātu. Ceru, ka nezaudēšu prātu pietiekami ilgi, lai pabeigtu mūsu apmācību. Taču pēc tam… es nezinu, ko darīt. Skaidrs ir viens šādi nekāds lielais palīgs vārdenu karā es nebūšu.
Par to nedomā, pūķis sacīja. Tu neko nevari mainīt savā stāvoklī un, ja šaustīsi sevi, jutīsies tikai sliktāk. Dzīvo tagadnē, atceries pagātni un nebaidies no nākotnes, jo tās nav un nekad nebūs. Ir tikai šis brīdis.
Eragons paplikšķināja Safirai pa plecu un pasmaidīja, pateicības pilns. Pa labi no viņiem siltā gaisa strāvā planēja vistu vanags, vērodams vētras sagāztos kokus un mēģinādams starp tiem ieraudzīt savas vakariņas. Eragons brīdi vēroja putnu, lauzīdams galvu par Oromisa uzdoto jautājumu: kā gan attaisnot cīņu pret Impēriju, ja šī cīņa sagādās tik daudz posta un sāpju?
Man ir atbilde, Safira ieminējās.
Un kāda tā būtu ?
Ka Galbatorikss… Tad viņa saminstinājās un pēc mirkļa piebilda: Nē, es tev to neteikšu. Tev jāizdomā pašam.
Safira! Esi nu prātīga!
Tieši tāda es esmu. Ja tu nezini, kāpēc tas, ko mēs darām, ir pareizi, tu tikpat labi vari padoties Galbatoriksam. Lai cik pārliecinoši Eragons pamatotu savu lūgumu, jauneklis nespēja neko izmānīt no Safiras, jo pūķis vienkārši izslēdza viņu no atbilstošās sava prāta daļas.
Kad abi atgriezās ligzdā, Eragons paēda vieglas vakariņas un jau grasījās atritināt vienu no Oromisa vīstokļiem, kad klusumu pārtrauca klauvējiens pie aizvirtņa.
Ienāciet, viņš uzsauca, cerēdams, ka atkal atnākusi Arja.
Tā patiesi bija viņa.
Elfa sasveicinājās ar Eragonu un Safiru un tad teica: Es iedomājos, ka jums varētu sagādāt prieku Tialdari nama un tā dārzu apmeklējums vismaz vakar tu izteici tādu vēlmi. Protams, ja neesi pārāk noguris. Arja bija tērpusies plandošā sarkanā kleitā, kas bija izšūta ar smalkiem, melniem rakstiem. Krāsu izvēle atgādināja karalienes drānas un uzsvēra pārsteidzošo līdzību starp māti un meitu.
Eragons vīstokļus pastūma sāņus. Es tiešām priecātos tos apskatīt.
Viņš gribēja teikt, ka mēs priecātos, piebilda Safira.
Arja šķita izbrīnīta, ka viņi abi runā senvalodā, tāpēc Eragons pastāstīja par Oromisa norādi. Lieliska doma, Arja atzina un arī pārgāja uz senvalodu. Turklāt, atrodoties šeit, tā būs krietni piedienīgāk.
Kad visi trīs bija tikuši lejā no koka, Arja veda viņus uz rietumu pusi, uz Elesmēras daļu, kurā pilsētas viesi vēl nebija bijuši. Pa ceļam viņi sastapa ne vienu vien elfu un tie visi apstājās, lai paklanītos Safirai.
Eragons ievēroja, ka nekur nemana elfu bērnus. Viņš ieminējās par to Arjai, un viņa atbildēja: Tas tiesa, bērnu mums nav daudz. Šobrīd Elesmērā ir tikai divi Dusans un Alana. Bērnus mēs vērtējam augstāk par visu, jo tie ir tik reti. Bērns tas ir lielākais gods un lielākā atbildība, kādu var uzņemties dzīva būtne.
Galu galā gājēji nonāca pie ribveida balstiem nostiprinātas smailarkas tā bija ieaudzēta starp diviem kokiem un kalpoja par ieeju plašā pagalmā. Arja noskaitīja senvalodā: O, koku saknes, o, staipekņu stīgas, manām asinīm veriet uz mājām stigu!
Arkā paslēptās durvis nodrebēja, tad abas puses atvērās uz āru, izlaizdamas piecus monarhtauriņus, kas aizplivinājās krēslainajās debesīs. Aiz arkas pavērās milzīgs puķu dārzs, kas bija iekopts tā, lai būtu tikpat mežonīgs un dabisks kā meža pļava. Vienīgās pazīmes, kas liecināja par to, ka dārzs tomēr ir stādīts, bija neticamā augu bagātība; daudzas puķes ziedēja, kaut arī tām nebija ziedēšanas laiks; daudzas no tām nāca no siltākām vai aukstākām vietām, tāpēc pašas nespētu zelt un plaukt bez elfu maģijas palīdzības. Ainu izgaismoja dārgakmeņiem līdzīgi bezliesmas lukturi, kurus papildināja virmojoši naktstauriņu zvaigznāji.