Arja uzrunāja Safiru: Pieskati, lūdzu, asti, lai tā netrāpa kādā dobē.
Trijotne šķērsoja dārzu un iegāja izklaidus augošu koku mežiņā. Pirms Eragons aptvēra, kur atrodas, koku kļuva arvien vairāk, līdz tie izveidoja sienu. Viņš attapās stāvam uz pulētā kokā izaudzētas zāles sliekšņa, pat neapzinādamies, ka iegājis namā.
Telpa likās silta un mājīga vieta, kurā valda miers, pārdomas un ērtības. Zāli veidoja koku stumbri, kam no vienas puses bija nolobīta miza. Pēc tam tie bija nospodrināti un ieziesti ar eļļu, līdz koksne spīdēja kā dzintars. Spraugas starp stumbriem kalpoja kā logi. Gaisā jautās saberztu priežu skuju smarža. Zālē atradās vairāki elfi viņi lasīja un rakstīja, bet tumšākā stūrī kāds spēlēja meldru stabuli. Visi klātesošie pārtrauca savas nodarbes un pielieca galvu, lai sasveicinātos ar Safiru.
- Jums būtu jāpaliek šeit, Arja paskaidroja, ja jūs nebūtu Jātnieks un pūķis.
- Šeit ir lieliski, Eragons atbildēja.
Arja izvadāja viņus pa visām telpām, kur vien pūķis varēja iekļūt. Katra nākamā istaba sagādāja jaunu pārsteigumu tās nelīdzinājās cita citai, un katra telpa atšķirīgi izmantoja meža klātbūtni. Vienā istabā lejup pa mezglaino sienu plūda sidraba strauts, kas pa oļiem izliktu gultni aizčaloja pāri telpai, lai pēc tam iztecētu atpakaļ zem debesīm. Citā istabā visas sienas bija noaugušas ar vīteņiem, to nebija tikai uz grīdas. Stīgas veidoja lapām klātu zaļu kažoku, ko greznoja maigi sārtas un baltas ziedu taurītes. Arja paskaidroja, ka tas esot liānu vītenis.
Daudzās telpās viņi redzēja izcilus mākslas darbus te bija gan daiļņi un gleznas, gan skulptūras un zaigojošas krāsaina stikla mozaīkas -, tie visi kā viens attēloja augu un dzīvnieku vijīgos apveidus.
Atvērtā paviljonā, kas ar segtiem gaiteņiem bija savienots ar divām citām ēkām, viņi uz īsu mirkli sastapa Islanzadi. Karaliene apvaicājās par Eragona mācībām un arī par ievainojumu mugurā. Uz abiem jautājumiem jauneklis atbildēja ar īsiem, pieklājīgiem teikumiem. Likās, ka tas pilnībā apmierina elfu valdnieci. Viņa pārmija dažus vārdus ar Safiru un devās savās karaliskajās gaitās.
Pastaigas beigās trijotne atkal atgriezās dārzā. Eragons gāja līdzās Arjai, bet Safira sekoja abiem aiz muguras. Jauneklis kā apburts klausījās elfas balsī, kas stāstīja par dažādām puķēm kur tās cēlušās, kā tās tiek koptas un kā pārveidotas, izmantojot maģiju. Viņa zināja arī augus, kas ziedlapiņas pavēra tikai naktī, piemēram, balto velnābolu.
- Kura no puķēm tev patīk vislabāk?
Arja pasmaidīja un pieveda Eragonu pie koka dārza tālajā malā tas auga meldru ieskauta dīķīša krastā. Ap koka viszemāko zaru bija apvijies dižtītenis ar trijiem melniem, samtainiem aizvērtiem ziediem.
Uzpūtuši ziediem elpu, Arja nočukstēja: Atveries!
Ziedlapas čaukstēdamas atritinājās un izpleta savus tintes krāsas svārkus, lai atklātu nektāra slēptuvi puķes sirdī. Ziedu mutes likās izstarojam karaliski zilu gaismu, kas pakāpeniski pārgāja piķa melnā zieda vainagā, gluži kā dienas atblāzma pārtop naktī.
- Vai tad šis zieds nav pati pilnība? Arja vaicāja.
Eragons uzmeta elfai garu mirkli, lieliski apzinādamies, cik
viņi ir tuvi. Jā… pati pilnība, jauneklis teica un, pirms drosme bija viņu pametusi, piebilda: Tāpat kā tu.
Eragon! iesaucās Safira.
Arja cieši paskatījās uz jaunekli un pētīja viņu, līdz Eragons bija spiests novērsties. Kad viņš uzdrošinājās atkal pacelt acis uz elfu, jaunekļa kauns kļuva tikai vēl dziļāks Arja smaidīja, it kā Eragona rīcība viņu uzjautrinātu. Tu esi pārāk labs, viņa nomurmināja. Pastiepusies augšup, viņa pieskārās zieda malai un paskatījās uz jaunekli. Faolins pirms daudziem gadiem kādos vasaras saulgriežos to radīja īpaši man.
Eragons neveikli pamīņājās no kājas uz kāju un nomurmināja pāris nesaprotamu vārdu, sāpināts un apvainojies, ka elfa viņa komplimentu neuztver necik nopietni. Viņš vēlējās, kaut spētu kļūt neredzams, un pat apsvēra domu izmēģināt burvju vārdus, lai to īstenotu.
Galu galā viņš izslējās pilnā augumā un sacīja: Lūdzu, piedod mums, Arja Svit-kona, tomēr ir gana vēls, tāpēc mums jāatgriežas mājās.
Elfas smaids kļuva dziļāks. Protams, Eragon. Es visu saprotu. Viņa aizvadīja viesus līdz galvenajai ieejai, atvēra durvis un atvadījās: Arlabunakti, Safira. Arlabunakti, Eragon.
Arlabunakti, atbildēja Safira.
Par spīti piedzīvotajam kaunam, Eragons nespēja aiziet nepavaicājis: Vai rīt mēs tevi satiksim?
Arja pielieca galvu. Manuprāt, es rīt būšu aizņemta. Tad durvis aizvērās, aizsegdamas skatam elfu, kas atgriezās lielajā pagalmā.
Pieliekusies jo zemu, Safira iebadīja ar degunu Eragonam sānos. Beidz sapņot un rausies man mugurā. Pakāpies uz pūķa kreisās priekšķetnas, viņš ieņēma ierasto vietu, tad ciešāk pieķērās kakla dzelksnim, jo Safira piecēlās pilnā augumā. Pēc pāris soļiem viņa vaicāja: Kā tu vari man pārmest izturēšanos pret Glēdru un pēc tam pats izstrādāt ko tādu ? Par ko tu domāji ?
Tu taču zini par manām jūtām pret Arju, jauneklis norūca.
Ak! Ja tu esi mana sirdsapziņa un es esmu tavējā, tad mans pienākums ir tev atklāt, ka tu tikko uzvedies kā driģenes saēdies papagailis. Tu neizmanto loģiku, kaut gan Oromiss mums stingri piekodināja to darīt. Ko īsti tu domā kas var būt starp tevi un Arju ? Viņa taču ir princese!
Un es esmu Jātnieks.
Viņa ir elfa, tu esi cilvēks!
Es ar katru dienu arvien vairāk izskatos pēc elfa.
Eragon, viņa ir vairāk nekā simt gadu veca!
Es nodzīvošu tikpat ilgi kā viņi vai jebkurš cits elfs.
Tikai tu vēl neesi nodzīvojis tikpat ilgi tur jau tā atšķirība. Un tu nevari vienā mirklī pārlēkt pāri tik milzīgai atšķirībai. Viņa ir pieaugusi sieviete ar pieredzi gadsimta garumā, bet tu esi…
Kas? Kas es esmu? Viņa balss skanēja izaicinoši. Bērns? Vai to tu gribēji teikt?
Nē, ne jau bērns. īpaši pēc tā visa, ko esi redzējis un paveicis kopš mūsu satikšanās. Bet tu esi jauns pat tavas īsmūžu rases mērogā nemaz nerunājot par rūķiem, pūķiem un elfiem.
Tāpat kā tu.
Eragona piezīme lika Safirai uz brīdi apklust. Es tikai vēlos pasargāt tevi, Eragon. Tas arī viss. Es vēlos, lai tu būtu laimīgs, un es baidos, ka tu tāds nekad nekļūsi, ja uzstājīgi mēģināsi iekarot Arjas sirdi.
Abi jau taisījās doties pie miera, kad priekšnamā pēkšņi atsprāga ieejas lūka un, bruņām žvadzot, kāds ienāca viņu miteklī. Paķēris Zaroku, Eragons atgrūda vaļā ieejas durvis, gatavs stāties ceļā nelūgtajam viesim.
Kad jauneklis uz grīdas ieraudzīja Oriku, roka ar zobenu nolaidās. Rūķis ierāva kārtīgu malku no pudeles, ko turēja kreisajā rokā, tad piemiegtām acīm palūkojās uz Eragonu, Kalni un kauli, kur tad tu eš? O, tepat arī štāvi. Es domāju, kur tu palicš. Nevarēju atrast, tāpēc nospriedu, ka šajā jaukajā, škumju pilnajā vakarā iešu tevi sameklēšu… un te tu eši! Par ko mēš abi parunāsim, tagad, kad ešam kopā šitajā omulīgajā putna ligzdiņā.
Satvēris rūķa brīvo roku, Eragons uzvilka draugu kājās, kārtējo reizi nobrīnīdamies par Orika smagajiem kauliem likās, ka rūķis ir neliela klintsbluķa svarā. Kad jauneklis atlaida viesi, tas draudīgi nozvārojās, brīžam nonākdams tik bīstamā leņķī, ka, likās, mazākais pieskāriens viņu apgāztu.
Nāc dziļāk, Eragons cilvēku valodā aicināja, aizvērdams ieejas lūku. Vēl saaukstēsies.
Oriks pablenza uz Eragonu un samirkšķināja savas apaļās, acu dobumos dziļi paslēptās acis. Neešmu tevi redžējš savā lapainajā izšūtījumā, neešmu gan. Eši pametis mani tajā elfu barā… nožēlojama, garlaicīga publika šie ir, jā gan.