Viegla vainas apziņa lika Eragonam paslēpties aiz neveikla smaida maskas. Jauneklis, jauno pienākumu un iespaidu pārņemts, patiešām bija aizmirsis par rūķi. Piedod, Orik, ka neaizstaigāju pie tevis, taču man šobrīd daudz jāmācās. Padod apmetni. Palīdzējis druknajam stāvam izkļūt no virsdrēbēm, Eragons vaicāja: Ko tu dzer?
- Fēlnirvu, Oriks atbildēja. Varen jauka, smieklīga džiriņa. Labākaiš un dižākaiš no elfu viltīgajiem izdomājumiem taš padara tevi dikti runīgu. Vārdi plūšt no tavaš mēleš kā špuras plīkšķinošu grunduļu pulki, kā alpaini kolibri bari, kā ņudzošu čūšku upeš. Rūķis apklusa, laikam paša vareno salīdzinājumu aizgrābts. Kad Eragons ievirzīja viesi guļamistabā, Oriks sveicināja Safiru, novicinot gaisā savu pudeli, un sacīja: Sveicināta, o, Dželzšžobe. Lai tavaš žvīņaš mirdz špoži kā Morgotala šmēdeš uguniš.
Sveicināts, Orik, Safira atbildēja, nolikdama galvu uz guļvietas apmales. Kas tevi novedis tādā stāvoklī? Tu nemaz nelīdzinies pats sev. Eragons atkārtoja viņas jautājumu rūķim.
- Kaš mani novedis tādā štāvoklī? Oriks pārvaicāja. Viņš iegāzās Eragona pasniegtajā krēslā (tagad rūķa kājas šūpojās plaukstas tiesu virs grīdas) un sāka purināt galvu. Sarkana mičīte, zaļa mičīte, elfi pa labi un elfi pa kreisi. Es slīkstu elfoš un viņu trīškārt nolāpītajā pieklājībā. Kaut šie bež ašinīm paliktu. Nerunīgie koka gabali. Jā, kungs, nē, kungs, trīš pilni maiši, kungs. Un neko vairāk eš no šiem nevaru izšpiest. Viņš palūkojās Eragonā ar sērpilnu sejas izteiksmi. Ko man darīt, kamēr tu staigā zinību ceļu līkločus? Vai man šēdēt un virpināt īkšķuš, līdz pārvērtīšoš akmenī un piepulcēšoš savu senču gariem? Atbildi man, ak, viedo Jātniek!
Vai tad tev nav kādas prasmes vai aizraušanās, kas palīdzētu īsināt tavas dienas ? Safira vaicāja.
- Ir gan, Oriks atbildēja. Ešmu gluži ciešams kalējš, ja nu kādš to gribētu zināt. Bet kāpēc gan man kalt spožaš bruņaš un zobenuš tiem, kaš toš nešpēj novērtēt? Šeit eš neešmu nevienam vajadzīgš. Tikpat nevajadzīgš kā trejkāju feldunoštš.
Eragons pastiepa roku pēc pudeles. Uzcienāsi? Oriks paskatījās vispirms uz draugu, tad uz pudeli, novaibstījās un padeva dzērienu jauneklim. Fēlnirvs ielija Eragona kaklā auksts kā ledus, dzeldams un skrāpēdams. Viņš samirkšķināja acis, jo tajās sariesās miklums. Iedzēris vēl vienu malku, jauneklis atdeva pudeli Orikam, kuram niecīgais dziras atlikums, šķiet, sagādāja pamatīgu vilšanos.
- Un ko gudru, Oriks vaicāja, jums ir izdevieš izmānīt no Oromisa un šiem bukoliskajiem mežiem?
Rūķis te smējās, te vaidēja, kamēr Eragons stāstīja par apmācību, kļūmīgo svētību Farthendurā, Menojas koku, muguras savainošanu un pārējiem notikumiem, kas bija aizņēmuši pāris beidzamo dienu. Eragons beidza stāstu ar to, kas viņam pašam šobrīd likās vissvarīgākais, ar Arju. Dzēriena iedrošināts, jauneklis atzinās savās jūtās un aprakstīja, kā elfa bija atraidījusi viņa uzmanības apliecinājumus.
Purinādams pirkstu, Oriks sacīja: Klintš, uz kuras tu štāvi, nav droša, Eragon. Neizaicini likteni. Arja… Rūķis apklusa, ierūcās un tad ieņēma vēl vienu fēlnirva malku. Ak, ir pārāk vēlš tādām runām. Kaš eš tādš ešmu, lai noteiktu, kaš ir prātīgi un kaš nav?
Safira pirms mirkļa bija aizvērusi acis. Nepavērdama tās, viņa pajautāja: Vai tu esi precējies, Orik? Šis vaicājums pārsteidza Eragonu viņš vienmēr bija prātojis, kāda ir Orika privātā dzīve.
- Ne-e, Oriks atbildēja. Lai gan esmu apsolītš daiļajai Hvedrai, Torgerda Vienača un Himingladaš meitai. Mumš vajadzēja apprecētieš šajā pavasarī, bet tad uzbruka urgļi un Hrotgarš aizsūtīja mani šitajā nolāpītajā ceļojumā.
- Vai viņa ir no Durgrimstu Ingeitumiem? Eragons vaicāja.
- Protamš! Oriks ierēcās, triekdams dūri pret krēsla malu. Vai tad tu iedomājieš, ka eš varētu izprecētieš ārā no sava klana? Viņa ir manaš tanteš Vardrunas Hrotgara trešāš pakāpeš māsīcaš mazmeita ar baltiem, apaļiem, atlaša maiguma lieliem un ābolu šarkanuma vaigiem viņa ir daiļākā rūķu jaunava, kāda jebkad dzīvojuši.
Bez šaubām, Safira novilka.
- Esmu pārliecināts, ka drīz vien tu atkal satiksi viņu, Eragons sacīja.
- Hm. Oriks pašķielēja uz Eragonu. Vai tu tici milžiem? Milzīgiem milžiem, štipriem milžiem, rešņiem un bārdainiem milžiem ar lāpstas lieluma pirkštiem?
- Neesmu nevienu redzējis, nedz arī dzirdējis par kādu, Eragons atzinās, ja nu vienīgi pasakās. Ja tādi kaut kur dzīvo, tad ne Alagēzijā.
- Nē, viņi paštāv! Paštāv! izsaucās Oriks, šūpodams pudeli virs galvas. Pasaki man, Jātniek, ja baisš milziš tevi satiktu uz dārza takaš, par ko viņš tevi sauktu, ja ne par vakariņām?
- Manuprāt, par Eragonu.
- Nē, nē. Viņš sauktu tevi par rūķi, jo tu viņam liktos kā rūķis. Oriks vareni iesmējās un iebakstīja Eragonam sānos ar cieto elkoni. Vai tagad saproti? Cilvēki un elfi ir milži. Visaš malaš ir pilnaš ar šiem, te, tur, visur kur, šie tik štampā apkārt uz savām milzu kājām un met uz mumš bezgalīgaš ēnaš. Viņš turpināja smieties, šūpodamies krēslā, līdz tas apgāzās un rūķis ar skaļu būkšķi nokrita uz grīdas.
Palīdzējis Orikam tikt uz kājām, Eragons sacīja: Labāk paliec tepat pa nakti. Tavā stāvoklī nebūtu īpaši prātīgi rausties lejā pa šīm kāpnēm aklā tumsā.
Oriks jautrā bezrūpībā piekrita. Viņš ļāva Eragonam atsprādzēt bruņukreklu un noguldīt sevi vienā gultas pusē. Tad Eragons nopūtās, aizsedza lukturus un atlaidās otrā guļvietas malā.
Jauneklis aizmiga, klausoties, kā rūķis murmina: Hvedra… Hvedra… Hvedra…
ĻAUNUMA DABA
Saulainais rīts pienāca pārāk agri.
Vibrējošā laikrāža uzrauts no miega, Eragons sagrāba medību dunci un izlēca no gultas, jo viņam likās, ka jāatvaira uzbrukums. Jauneklim aizrāvās elpa no pēdējo divu dienu pārslodzes ķermenis teju ievaimanājās pie katras kustības.
Samirkšķinājis acis, lai slēptu asaras, Eragons uzgrieza laikrādi. Oriks jau bija projām acīmredzot rūķis bija aizlavījies vēl pirms ausmas. Eragons aizkliboja līdz mazgāšanās kambarim, kur dienišķos rīta rituālus izpildīja kā vecs, reimatisma mocīts vīrs.
Kad viņi abi ar Safiru koka pakājē bija gaidījuši minūtes desmit, pienāca nopietns elfs ar melniem matiem. Viņš paklanījās, pieskārās ar diviem pirkstiem pie lūpām Eragons atkārtoja to pašu un tad pasteidzās pirmais novēlēt: Lai veiksme smaida pār tevi!
Un lai zvaigznes sargā tevi, Eragons atbildēja. Vai tevi atsūtīja Oromiss?
Nelikdamies ne zinis par uzdoto jautājumu, elfs vērsās pie Safiras: Esi sveicināts, pūķi! Es esmu Vanirs no Haldtinu nama. Eragons aizkaitināts saviebās.
Esi sveicināts, Vanit:
Tikai tad elfs uzrunāja Eragonu: Es tev parādīšu, kur tu varēsi vingrināties zobena mākslā. Ar šiem vārdiem viņš pagriezās un devās projām, negaidīdams, kad Eragons viņu panāks.
Apmācību laukumā varēja redzēt krietnu pulku abu dzimumu elfu, kas cīnījās pāros vai lielākos pulciņos. īpašās ķermeniskās dotības padarīja cirtienu virknes tik straujas, ka tās skanēja līdzīgi krusas graudu triecieniem pa dzelzs zvanu. Zem kokiem, kuri lokā ieskāva laukumu, vairāki elfi izpildīja Rimgara vingrinājumus ar tādu lokanību un cēlumu, kādu, Eragonam šķita, viņš nekad nespēs sasniegt.
Pēc tam kad visi laukumā esošie elfi pārtrauca katrs savu nodarbi, lai sasveicinātos ar Safiru, Vanirs izvilka savu šauro asmeni. Ja tu, Sudrabroci, nodrošinātu savu zobenu, mēs varētu sākt.