Atgriezās saraustītās atmiņas, kuras Eragons bija manījis Durzas prātā tad, kad abi cīnījās pie Troņheimas. Tās atgādināja, kā jauno Ēnu toreiz vēl sauktu par Karsaibu sev pakļāva lietuvēni, kurus viņš bija izsaucis, lai atriebtu sava skolotāja Hēga nāvi. Viņš pats nebūt nebija ļauns tādi izrādījās gari, kas ieguva varu pār viņu.
- Un kā ar urgļiem? Oromiss jautāja, malkodams tēju. Vai viņi ir ļauni?
Eragons tik cieši sažņaudza karoti, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Kad es domāju par nāvi, es redzu urgļa seju. Viņi ir ļaunāki par plēsoņām. Tas, ko tie nodarīja… Jauneklis papurināja galvu, nespēdams pabeigt teikumu.
- Eragon, kāds būtu tavs viedoklis par cilvēkiem, ja vienīgais, ko tu par viņiem zinātu, būtu kareivju rīcība kaujas laikā?
- Tas nav… Viņš dziļi ieelpoja. Tas ir citādi. Urgļus vajadzētu noslaucīt no zemes virsas, visus līdz pēdējam.
- Arī viņu sievietes un bērnus? Tos, kuri nekad nav nodarījuši tev neko ļaunu un, visticamāk, arī nenodarīs? Visus nevainīgos? Vai tu nogalinātu arī viņus un nolemtu veselu rasi iznīcībai?
- Ja rastos tāda iespēja, viņi mūs nesaudzētu.
- Eragon! Oromiss dzēlīgi iesaucās. Es negribu, lai tu vēl kaut reizi izmantotu šo aizbildināšanos, proti, ka tev jārīkojas noteiktā veidā tāpēc, ka tā rīkojies vai varētu rīkoties kāds cits. Tas ir truli, pretīgi un norāda uz zemisku prātu. Vai skaidrs?
- Jā, skolotāj.
Elfs pacēla krūzi pie lūpām un padzērās, ne uz mirkli nenolaizdams spožās acis no Eragona. Ko īsti tu zini par urgļiem?
- Es zinu viņu stiprās un vājās puses, un es zinu, kā viņus nogalināt. Tas ir viss, kas man jāzina.
- Kāpēc viņi neieredz cilvēkus un karo pret tiem? Kā ar viņu vēsturi, ar viņu leģendām, kā ar viņu dzīvesveidu?
- Vai tam ir kāda nozīme?
Oromiss nopūtās. Atceries vienu, viņš klusi sacīja, var pienākt brīdis, kad tavi ienaidnieki var kļūt par taviem sabiedrotajiem. Tā ir iekārtota dzīve.
Eragons apspieda vēlmi iebilst. Viņš saskaloja tēju, pārvērzdams šķidrumu melnā atvarā ar baltu putu vainadziņu virpuļa dziļumā. Vai tāpēc Galbatorikss nolīga urgļus?
- Šis nav piemērs, kuru es būtu izvēlējies, bet jā.
- Liekas tik dīvaini, ka viņš spēj sadzīvot ar tiem. Galu galā tieši viņi nogalināja Galbatoriksa pūķi. Rau, ko viņš izdarīja ar mums, ar Jātniekiem, kaut gan mēs pat nebijām vainīgi viņa zaudējumā.
- Ak, Oromiss atbildēja, Galbatorikss gan ir neprātīgs, tomēr viņš vienlaikus ir arī viltīgs kā lapsa. Manuprāt, viņš grasījās izmantot urgļus, lai sakautu vārdenus un rūķus, un jebkuru citu, kas stātos ceļā, ja viņam būtu izdevies uzvarēt Farthendurā. Tā Galbatorikss būtu iznīcinājis divus savus ienaidniekus un piedevām padarījis krietni vājākus urgļus, no kuriem viņš pēc tam varētu atbrīvoties daudz vieglāk.
Senvalodas nodarbībās pēcpusdiena aizlidoja nemanot, bet pēc tam viņi ķērās pie maģijas. Oromisa mācības lielākā daļa vēstīja par to, kā pareizi vadīt dažādas enerģijas piemēram, gaismu, siltumu, elektrību un pat gravitāciju. Skolotājs paskaidroja, ka šie spēki enerģiju patērē krietni straujāk nekā cita veida buramvārdi, tāpēc drošāk bija tos atrast jau pastāvošus dabā un tikai tad pārveidot ar gramārijas palīdzību, nevis mēģināt šos spēkus radīt no nekā.
Mainīdams sarunas tematu, Oromiss pavaicāja: Kā tu nonāvētu ar maģiju?
- Esmu jau to darījis, turklāt dažādos veidos, Eragons atbildēja. Es esmu medījis ar oli vadot un nomērķējot to ar maģiju, esmu izmantojis vārdu jierda, lai salauztu urgļiem kājas un kaklu. Reiz ar thrysta apstādināju kāda vīra sirdi.
- Ir ari iedarbīgāki paņēmieni, atklāja Oromiss. Eragon, kas ir vajadzīgs, lai nogalinātu cilvēku? Ietriekt zobenu krūtīs? Pārlauzt sprandu? Likt viņam noasiņot? Pietiek saspiest vienu vienīgu artēriju smadzenēs vai pāršķelt noteiktu nervu. Ar piemērotu burvestību var iznīcināt veselu armiju.
- Man vajadzēja par to iedomāties Farthendurā, Eragons novilka, lādēdams sevi par neattapību. Turklāt ne tikai Farthendurā, bet arī tad, kad kuiļi dzinās mums pakaļ no paša Hadaraka tuksneša. Atkal jāvaicā: kāpēc Broms man to neiemācīja?
-Jo viņš neiedomājās, ka tev tuvāko mēnešu vai pat gadu laikā nāksies stāties pretī veselai armijai; šīs burvestības parasti nemāca nepārbaudītiem Jātniekiem.
- Ja nogalināt cilvēkus ir tik viegli, kādēļ mēs un Galbatorikss pulcina armiju?
- īsos vārdos taktika. Kad magi cīnās garīgajā sfērā, viņus var viegli pārsteigt ar fizisku uzbrukumu. Tāpēc ir vajadzīgi kareivji, lai burvjus aizsargātu. Savukārt burvjiem ir japarūpējas, lai kareivji, vismaz zināmā mērā, būtu pasargāti no maģiskiem uzbrukumiem, citādi tos apkaus pāris minūšu laikā. Šie trūkumi nozīmē, ka tad, kad armijas stājas viena otrai pretī, magi ir izkaisīti pa visu karaspēku, tuvu priekšējām līnijām, tomēr ne tik tuvu, lai būtu apdraudēti. Magi abās pusēs atver prātu un mēģina noteikt, vai kāds izmanto vai grasās izmantot maģiju. Ņemot vērā apstākli, ka ienaidnieki var atrasties ārpus magu aizsniedzamības robežas, burvji vienlaikus izveido ap sevi un saviem karavīriem garīgas aizsardzības līnijas, lai novērstu vai vismaz aizkavētu uzbrukumus no lielāka attāluma, piemēram, no jūdzes attāluma ar maģiju triekts olis, kas varētu trāpīt magam pa galvu.
- Viens burvis taču nespētu pasargāt visu armiju, Eragons sacīja.
-Vienatnē nespētu, taču, ja magu ir gana daudz, tad viņi var nodrošināt tīri pieklājīgu aizsardzību. Šādas sadursmes laikā bīstamākais drauds ir atjautīgs mags, kurš spēj izdomāt nepieredzētu uzbrukumu, kas apiet aizsardzības līnijas, neiedarbinot tās. Ar to vien var būt gana, lai izšķirtu kaujas likteni.
Vēl, Oromiss turpināja, jāņem vērā, ka spēja izmantot maģiju ir ļoti reti sastopama visās rasēs. Mēs, elfi, neesam izņēmums, kaut gan būrēju īpatsvars starp mums ir lielāks. Tam par iemeslu ir zvēresti, ar kuriem saistījām sevi pirms daudziem gadsimtiem. Vairumam ar maģiju svētīto nav vērā ņemama talanta. Viņi ar grūtībām spēj sadziedēt parastu zilumu.
Eragons pamāja. Viņš starp vārdeniem bija sastapis arī šādus magus. Tomēr, lai kaut ko paveiktu, tik un tā ir jāpatērē tāds pats enerģijas daudzums.
- Par enerģiju tev taisnība, taču vājāki magi sliktāk par tevi vai mani sajūt maģijas plūsmu un nespēj tai pieslēgties. Vien retais mags ir gana spēcīgs, lai apdraudētu veselu armiju. Un tie, kuri tādi ir, visbiežāk kaujas lielāko daļu aizvada, izvairoties cits no cita, mēģinot atrast cits citu un tad cīnoties savā starpā. No parasto karavīru viedokļa tā ir milzu veiksme, jo citādi tie aizietu bojā pāris acumirkļos.
Eragons satraukts atzina: Starp vārdeniem magu ir ļoti maz.
- Šis ir viens no iemesliem, kāpēc tu esi tik svarīgs.
Pagāja krietns brīdis, kamēr Eragons pārdomāja Oromisa beidzamos vārdus. Vai tad, kad aizsardzības līnijas nostrādā, tās patērē tavu enerģiju?
- Patērē gan.
- Vai mēs varam apgalvot, ka, paejot pietiekami ilgam laikam, mags var izveidot ap sevi neskaitāmas aizsardzības līnijas? Viņš var kļūt… Eragons mēģināja atrast senvalodā piemērotu vārdu, …neaizskarams?… pasargāts?… pasargāts no jebkura maģiska vai fiziska uzbrukuma.
- Šāda aizsardzība, Oromiss paskaidroja, ir saistīta ar tava ķermeņa spēku. Ja ķermeņa iespējas tiks pārsniegtas, tu aiziesi bojā. Lai cik aizsardzības līniju tu būtu ap sevi izveidojis, tu spēsi novērst uzbrukumus tikai tik ilgi, kamēr tavs ķermenis spēs nodrošināt pietiekamu enerģiju.