Vaļai viņš vienkārši pateica: «Dzīvo vesela.»
Mēs ar Vadimu bijām sterilos halātos, viņi noskūpstīja mūs uz pieres, uzmanīgi, lai nepieskartos.
Vadimam viņš teica: «Esi savaldīgs ar cilvēkiem. Bet zinātnē — tieši otrādi, vajadzīga drosme. Es, redz, nebiju pietiekami drošs, un tāpēc pateicu ļoti maz.»
Man tikai nočukstēja: «Turies, dārgā.» Ļoti klusu, tā ka pat es to slikti dzirdēju. Man tas bija vienalga.
— Nu, un tagad rāpšos augšā. Palīdziet, puiši.
Viņš sāka rausties uz galda. Volodja viņam palīdzēja. Tas izskatījās kaut kā neveikli un nožēlojami. Bija redzams, ka ķermenis slikti paklausa viņam. Es centos iedomāties, kas viņam prātā: droši vien galvenā doma bija: «Aizbēgt!» Bet viņš turējās un, izņemot neveiklās kustības, ne ar ko sevi nenodeva, varbūt vienīgi ar apjukušo sejas izteiksmi. Es arī turējos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka maska bija uzvilkta līdz pašām acīm. Skropstas es nekrāsoju jau nedēļu.
Sēžot uz galda, viņš novilka pidžamu. Ļoti vājš — kauli un āda.
Apgūlās un uz dažām sekundēm piemiedza acis. (Es nobijos: vai asaras?) Visi pamira bija absolūts klusums. Redzams, viņš saņēma visus savus spēkus, visu vīrišķību. Seja pakāpeniski kaut kā nomierinājās, acis atvērās, viņš pasmaidīja. Mūsu priekšā atkal bija Ivans Nikolajevičs Prohorovs, bet man — Vaņa.
Viņš palūkojās visos pēc kārtas, pasmaidīja, mazliet ar cietēja izskatu, mazliet ironiski.
— Nu tad uz redzēšanos. Satiksimies pēc kādiem desmit gadiem.
Pastiepa Poļai roku injekcijai. Viņai vajadzēja ievadīt intravenozi narkotiku ievadnarkozei — tiopentālu un relaksantus. Vēnā viņa trāpīja tūlīt, un es vēl nodomāju: «Dūšīga meitene.» Viņa pavilka virzuli, šļircē parādījās asinis. Poļa pavērās manī jautājoši, it kā es te būtu galvenā. Es pamāju ar galvu — «ievadīt». Viņš skatījās griestos ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, it kā jau vairs neatrastos starp mums.
Virzulis sāka kustēties, un pēc dažām sekundēm acis aizvērās. Viņš aizmiga, un mēs visi klusībā atvieglināti uzelpojām: smagā atvadu scēna bija beigusies. Tagad nu katram atlika labi paveikt savu darbu. Taču telpā vēl kādu laiku valdīja klusums.
Esmu piekususi. Visu vakaru rakstu bez pārtraukuma, pierakstīju veselu burtnīcu. Viņa vairs nav, tagad palikusi tikai atskaite. Uzrakstīšu citreiz. Kur man tagad steigties?
Veselu nedēļu neesmu rakstījusi. galvenais jau uzrakstīts, liekas, ka zudusi interese. Pagājušo reizi es viņu it kā otrreiz apbedīju. Un tomēr mans pienākums ir pabeigt.
Šodien ir piektdiena — gandrīz divas nedēļas kopš operācijas. Es aizeju ik dienas, tāpat kā atraitnes iet uz kapiem pirmajā laikā. Pēc tam pārstāj iet, un droši vien arī es pārstāšu. Tāda ir dzīve. Gribas protestēt noturēt, bet nespēju. Pati ievēroju, ka jau ne visu laiku domāju, ka citas lietas saista manu uzmanību.
Turpināšu.
Pēc tam kad viņš aizmiga, relaksantu iedarbībā gandrīz pilnīgi apstājās elpošana. Volodja ātri ievadīja viņam trahejā caurulīti, pieslēdza aparātu ar slāpekļa oksidulu un ar elpojamā maisa palīdzību sāka ritmiski piepūst plaušas, kā jau to vienmēr dara operāciju laikā.
Viņam novilka pidžamas bikses, sporta biksītes, un viņš palika kails un vientuļš. Es esmu pieradusi pie tādiem skatiem un jau neuztvēru to kā viņa, Vaņas, kailumu. Nekādas atmiņas tas neizraisīja, vienkārši — slimnieks. Bet vispār dīvaini: kails cilvēks tipiskos laboratorijas apstākļos, ar lielu daudzumu aparātu un rīku. Iespaids bija tāds, it kā grupa ļaundaru ārstu taisās veikt noziedzīgu eksperimentu. Vēlāk es jautāju: izrādījās, ka daudzi bija domājuši par to, par noziegumu. Man bija neērti, citiem arī. Narkoze jau bija noregulēta, bet mēs nez kapēc vilcinājāmies. Jura mums atgādināja: «Ir laiks.»
Tad Poļa nodzina viņam matus cirkšņu apvidū, un mēs ar Vadimu noziedām operācijas vietu ar jodu. Griezieniem vajadzēja būt ļoti maziem, jo grūti cerēt, ka anabiozes apstākļos brūces sadzīs. Mēs sākām operēt: atsegt asinsvadus. Vadims izrādījās nespējīgs: viņam trīcēja rokas, un turpināt vajadzēja man. Operēt bija viegli: zemādas taukaudu gandrīz pavisam nebija, artērija un vēna atradās tuvu. Pārsējām asiņojošos vadiņus, Ieskaitot pašus sīkākos, līdz brūce bija pilnīgi sausa. Dažas minūtes nogaidījām un ievadījām heparīnu, lai asinis nesarecētu. Pēc tam saskaņā ar plānu vajadzēja pievienot mākslīgās asinsrites aparātu, lai varētu pieslēgt mākslīgo asinsriti gadījumā, ja, ievadot zondi kreisajā priekškambarī, sirdsdarbība priekšlaicīgi apstātos. Tā arī izdarījām: pieslēdzām pie kreisās augšstilba vēnas un artērijas, bet caur labo vēnu Vadims sāka ievadīt speciālu zondi sirdī. Tā ir sarežģīta procedūra, bet Vadims bija tādā stāvoklī, ka es baidījos — viņš netiks galā. Nezinu, ko mēs būtu iesākuši, jo es to darīt neprotu. Vajadzētu riskēt, sākt anabiozi, nekontrolējot spiedienu sirds kreisajā pusē. Bet viss beidzās labi: pēc kādām desmit minūtēm mēs no zondes dabūjām spilgti sarkanas asinis, tātad tās gals bija iegājis kreisajā priekškambarī. Vadims ar halāta piedurkni noslaucīja pieri — sterilitātes refleksi viņam nav stabili. Pēc tam es ievadīju caurulīti otrajā augšstilba vēnā, un mākslīgās asinsrites aparāta pieslēgšanas procedūra bija pabeigta. Mēģinājumi ar suņiem jau bija devuši skaidru priekšstatu par nepieciešamajiem adapteriem («informācijas apjoms»), un nekā lieka mēs nepievienojām. Pat artēriju neatvērām, apmierinoties ar spiediena noteikšanu pēc pulsa. Paaugstinātais skābekļa spiediens kamerā stabili nodrošina audu apmierinošu oksigenāciju. Svarīgi ir iegūt datus par venozo asiņu piesātinājumu, šim nolūkam labajā priekškambarī ievadīta vēl viena tieva zonde.
Virs krūtīm un vēdera nostiprināja ar plānu plastmasas plēvi nosegtu tērauda karkasu. Tā ir mākslīgās elpošanas iekārta — zem karkasa periodiski tiek radīts retinājums, krūtis paceļas, un plaušās ieplūst gaiss.
Un tā viss bija pabeigts, slimnieku var iebīdīt kamerā un galīgi pieslēgt mākslīgās asinsrites aparātu un kontroles aparatūru. Jura palaida vaļā kaut kādus sprūdus, un galda vāks viegli ieslīdēja cilindrā, savā pastāvīgajā vietā. Visas caurules un adapteru vadus izvadīja cauri speciālam logam un pievienoja pie mākslīgās asinsrites aparāta (tas arī atrodas apvalkā, kas ļauj paaugstināt spiedienu tāpat kā kamerā) un pie sarežģītas mašīnas, kas veic mērījumus, reģistrāciju un automātisko vadīšanu (kā tā saucas, man ir aizmirsies).
Volodja ielika Vaņam mutē mazu sietiņu — gaisa vadu, lai neaizkristu mēle, un aizvēra muti. Ieslēdzām krūšu mākslīgo elpošanu.
Mani pienākumi bija beigušies, bet Jura palūdza mani izdarīt atzīmes mēģinājuma (operācijas!) žurnālā. Visi citi bija aizņemti: Poļa pie mākslīgās asinsrites aparāta, Vadims un Jura novēroja reģistrējošās iekārtas un kondicionētāju, atdzesēšanas programmas izpildi, Volodja sekoja narkozei, Igors ar palīdzi rūpējās par bioķīmiskām analīzēm. Pētījumu apjoms gan bija daudz mazāks nekā mēģinājumos ar suni, jo to mērķi bija tīri praktiskas dabas, tomēr arī cilvēku bija maz.
Lūk, šie ieraksti:
23. III, 11.00. aizvēra kameras vākus, sāka atdzesēšanu, ieslēdza kondicionētāju un ventilatoru.
11.20. temperatūra barības vadā — 30°. Līdztekus ieslēgts mākslīgās asinsrites aparāts ar jaudu 1 l/m.
11.25. sāka paaugstināt spiedienu kamerā.
11.40. spiediens 2 atm. temperatūra — 26°. Sirds kontrakciju biežums 56 reizes minūtē. Gaidāma fibrilācija. Jābaidās par kreisā kambara pārpildīšanos.