Man negribējās nākt ar pavēsti. Milicijas iecirknis nav tā vieta, kurp doties labprātīgi. Būs jāpatērē vismaz trīs stundas.
- Labi, nāc iekšā... - nomurmināju, noņēmu ķēdi un atvēru durvis.
Taču arī vecākais operatīvais darbinieks izrādīja rūdījumu.
- Vai nu uz "jūs", - viņš teica, - vai ar pavēsti uz manu kabinetu, un tur noteikti jau uz "jūs".
- Labi. Ienāc... iet...
Viņš iegāja, novilka īso puskažoku un cepuri, uzkāra to uz pakaramā un iegāja istabā, kur es viņu aicināju ar žestu, izvairoties uzrunāt ar "jūs".
- Lūdzu, - parādīju viņam krēslu, bet pats apsēdos uz dīvāna. - Ar ko varu palīdzēt?
Pirms atbildes Pjotrs Ivanovičs paskatījās apkārt, ironiski saknieba lūpas, bet par manu dzīvokli neko neteica. Un ko gan tur var pateikt? Ļoti neprezentējams iekārtojums.
– Jūs taču esat leļļu meistars, vai ne? - Viņš jautāja, ignorējot manu jautājumu.
- Esmu bezdarbnieks.
- Nu, nu, kāpēc uzreiz tā? – Pjotrs Ivanovičs pašūpoja galvu. – Lai arī leļļu teātra vairs nav, jūs joprojām izgatavojat lelles un pārdodat. Vai ne?
Es saraucu pieri. Saruna sāka iegūt nepatīkamu virzienu. Bet vai ar miliciju var kādreiz runāt par patīkamām tēmām?
– Saskaņā ar Pilsētas domes lēmumu no radošajiem darbiniekiem: māksliniekiem, tēlniekiem, amatniekiem nodoklis netiek iekasēts. Tāpat mums bez maksas tika ierādīta vieta mūsu darbu izstādei un tirdzniecībai Puškina laukumā. Vai tiešām kaut kas ir mainījies?
- Nē, nē, ko jūs, - Petrs Ivanovičs atkāpās. - Viss joprojām ir spēkā... Es tikai noskaidroju jūsu darbības veidu.
- Kāpēc?
Viņš atkal ignorēja jautājumu. Vai viņi tiek īpaši apmācīti nedzirdēt jautājumus?
- Vai jūs pazīstat šo cilvēku? - Viņš teica, izņēmis no kabatas fotogrāfiju.
- Nē, - atbildēju, pat nepaskatījies.
Pjotrs Ivanovičs saprotoši pasmaidīja.
– Bet pēc mūsu informācijas, tieši viņam jūs pirms trim dienām pārdevāt lelli Buratino.
Man nācās apskatīt fotoattēlu. Morgā uzņemtajā fotogrāfijā bija redzams kaila pusmūža vīrieša ķermenis ar izteiktiem līķu plankumiem.
- Nekad neesmu tādu redzējis, - es atkārtoju.
- Nu izbeidziet, Denis Pavlovič, šī cilvēka mēteļa kabatā tika atrasta jūsu izgatavotā lelle.
- Manam klientam bija tumšas brilles, un viņa seja bija tā ietīta šallē, ka tikai deguns bija ārā. Bet jūs te man rādiet kailu līķi.
Pjotrs Ivanovičs pamāja un izņēma nākamo fotogrāfiju.
- Šitas te?
Otrā fotogrāfija bija tieši tāda kā pilsētas avīzē. Iespējams, izmeklētājs to ierosinājis publicēt, realizējot savus mērķus. Visticamāk, raksts avīzē tapis arī izmeklēšanas iestāžu iedvesmots: bezpajumtnieka nāve ir tik parasts gadījums, ka par to nerakstītu.
– Līdzīgs, bet ne šis.
- Tiešām? – Pjotrs Ivanovičs bija pārsteigts.
– Pilnīgi noteikti.
- Kāpēc jūs esat tik pārliecināts? Tieši pie šī cilvēka viņa kabatā mēs atradām jūsu lelli.
- Neskatoties uz visu šito te, - es atriebīgi novilku roku pa istabu, - dažreiz lasu avīzes un zinu, ka fotogrāfijā ir redzams cilvēka līķis, kurš miris ilgi pirms es pārdevu savu lelli. Un vēl, esmu ateists un neticu dzīvei pēc nāves. Vai milicija domā savādāk? Tādā gadījumā līķis jāaplej ar svētīto ūdeni, lai neklīst pa pilsētu un nejauc prātus operatīvajiem darbiniekiem.
- Esat gan jūs gluži kā ezis, - teica Pjotrs Ivanovičs.
- Tāds nu esmu, - es atcirtu. – Nepatīk, ja traucē par sīkumiem.
- Starp citu, - viņš paslēpa fotogrāfijas kabatā, - neskaitot jūsu lelli, kabatās pie līķa tika atrastas četri tūkstoši divi simti dolāru banknotes. Cik pircējs jums samaksāja?
– Lai arī cik samaksāja, viss ir manējais. Taisu savas lelles un pārdodu tās pilnīgi legāli.
– Pēc mūsu informācijas, jūs saņēmāt trīssimt dolāru par gatavo lelli un vēl piecsimt kā iemaksu par nākamo lelli. Vai tas nebūs mazliet par daudz?
- Daži par Faberžē olām maksā pat divdesmit miljonus un neviens nav pārsteigts.
- Nu tas taču Faberžē! Juvelierizstrādājumu meistars. Izklausās!
- Un es esmu Jegoršins. Leļļu meistars. Neizklausās?
Pjotrs Ivanovičs neskaidri pagrozīja galvu.
- Vai varbūt - dollāri viltoti?
- Nē, viltoti nav. Taču ir versija, ka nauda nozagta no valūtas maiņas punkta. Jums nauda būs jānodod - diemžēl, tāda ir izmeklēšanas procedūra. Uzrakstīšu kvīti.
- Ko, ko?
No šādas nekaunības man sažņaudzās kakls, un sāku klepot.
- Izmeklēšanas beigās nauda jums tiks atgriezta.
- Kā tad! Gaidi vien! - es aprauti iesmējos. - Reketieri neaiztiek, bet lūk dzimtā milicija ir gatava noplēst kā lūku! Ja man arī būtu kas palicis pāri, es to atdotu tikai pēc prokurora sankcijas, skaidrs?!
- Kur tad jūs visu tā iztērējāt?
- Parādus atdevu! Ēdienu nopirku.
- Ēdienu... - operatīvais darbinieks ironiski pasmaidīja. - Par visu?
Gribēju atcirst: “Nav jūsu darīšana!”, Bet atcerējos, ka stingri nolēmu viņu neuzrunāt ar “jūs”.
- Nē, ne par visu. Nācās vēl aizņemties.
- Tā tā... To sauc par izmeklēšanas kavēšanu. Vai jūs nebaidāties, ka mēs varam radīt jums nepanesamus dzīves apstākļus?
- Baidos?! – Nekaunīgais paziņojums mani beidzot sadusmoja. - Esmu savu atbaidījies. Un ja tā ņem, - šeit atkal novilku roku pār istabu, - kur nu vēl nepanesamākus?!
It kā apstiprinot manus vārdus uz lodžijas, kaut kas ar būkšķi nokrita no darbagalda un šķita, ka aizklabināja pa grīdu. Ļoti līdzīga skaņa, bet nojautu, ka tā ir ātri skrienošā Buratino koka apavu klabēšana.
- Jūs dzīvoklī neesat viens pats? – Pjotrs Ivanovičs brīnījās, atskatījās uz lodžiju, bet aiz aizkariem neko neredzēja.
- Hi hi, ha-ha, he-he! - no lodžijas draudīgi izlidoja.
- Kas jums tur ir?
Drudžaini domāju, ko atbildēt.
- Cik zinu, - lēnām iesāku, kā apdomājoties, - no morga tika izzagti divi līķi. Otrais vēl nav atrasts?
- Nē, - Pjotrs Ivanovičs pirmo reizi atbildēja uz manu jautājumu.
- Viņš ir tur, - es noslēpumainā čukstā paziņoju, pamājot uz aizkaru pusi.
Operatīvais darbinieks saprata izsmieklu, viņa seja piesārta, bet viņš savaldījās.
- Drīkst paskatīties?
- Nē.
- Tomēr būtu interesanti...
Viņš sāka celties no krēsla, lai ar miliča ieradumu klaji ignorētu aizliegumu un dotos uz lodžiju, bet es viņu apsteidzu un nostājos ceļā.
– Paskatīties varēs tikai ar prokurora sankciju! - iemetu viņam sejā.
Kādu minūti mēs skatījāmies viens uz otru, un viņš pirmais novērsa skatienu.
-Nu ja nevar, tad nevar...
- Vairāk jautājumu nav?
- Pagaidām nē.
- Tad palūgšu doties uz izeju, - korekti ierosināju, lai gan gribējās tikai uzkliegt: "Vācies ārā!"
Pjotrs Ivanovičs neiebilda, izgāja gaitenī un sāka saģērbties. Atvēru ārdurvis.
- Uz drīzu tikšanos, - viņš daudzsološi pateica, izejot kāpnēs.
Neko neatbildēju, aizcirtu durvis un steidzos uz lodžiju.
Buratino bija pazudis. Uz darbagalda gulēja no ķermeņa izrautie "smiekli", bet pati lelle nebija redzama. Apskatīju visus darbnīcas kaktus, bet nekur neatradu šo "pašgājēju" marioneti. Vai Buratino būtu izsprucis no dzīvokļa aiz miliča? Šķiet, ka viņš nolēmis atkārtot sava literārā prototipa piedzīvojumus ...
Paņēmu "smieklus", apgriezu rokās un tikai tad pamanīju uz darbagalda, ar zīmuli rakstītus, nelīdzenus burtus:
"Izdomā ierīci, lai es varētu runāt, nevis šo te spēlīti."